Rūgtais mīlas kauss. Keita Forsaita

būs novecojušas.

      – Ne jau šeit, – viņa atbildēja. – Es patiesi nožēloju, ka abate tik uzmanīgi ievēro nogaidīšanas laiku. Ja jūs nekavējoties dotu solījumu, mēs varētu saņemt jūsu pūru no Viņa Majestātes un pārdot visas jūsu drēbes un dārglietas, un tad mēs salabotu jumtu. Mums nevajadzētu skaitīt pusnakts lūgšanas, sniegam krītot uz galvas.

      – Man ļoti žēl, – es noteicu, cik rāmi vien spēju. – Tomēr es nevaru pieļaut, lai ieķīlājat manas mantas sava jumta dēļ. Es šeit ierados pēc Viņa Majestātes pavēles, bet esmu pārliecināta, ka drīz mani atkal aicinās uz galmu, jo ilgosies pēc manis. Saprotiet, man būs vajadzīgas gan dārglietas, gan drēbes.

      Emanuēla nicīgi iesmējās. – Nekad neesmu dzirdējusi, ka Viņa Majestāte bieži maina domas.

      – Vai tik labi pazīstat karali, lai kaut ko zinātu par viņa paradumiem? Vai ilgi bijāt galmā? Ja tā, mani pārsteidz tas, ka neesam pazīstamas. Es galmā dzīvoju, kopš biju jauna meitene. – Es jauki uzsmaidīju mūķenei.

      – Tas nav nekas tāds, ar ko dižoties. Jūs acīmredzami esat tikpat vieglprātīga un baudkāra kā visi pārējie muļķa galminieki, ja labprātāk nobēdzināt savus nedaudzos dārgumus nedrošas nākotnes vārdā, nevis veltāt tos Dieva spožumam. Drīz jūs gūsiet mācību. Velciet nost drēbes, ja negribat, lai mēs pašas jūs izģērbjam.

      Es sasprindzināju žokli un lūkojos uz melnā tērptajām sievietēm. Viņas mani ielenca, un māsa Berta satvēra mani aiz pleciem. Es centos izrauties, bet viņa bija pārāk stipra.

      – Tikai nesaplēs tērpu! – Terēze izmisusi iesaucās.

      – Bon gré, mal gré, – Serafīna iečukstēja man ausī, saudzīgi uzlikusi plaukstu man uz rokas.

      Es sapratu, ka viņai taisnība. Nav svarīgi, pakļaušos labprātīgi vai pretošos. Jebkurā gadījumā būšu spiesta izģērbties, un pakļaujoties es noteiktu saglabāšu vairāk pašcieņas.

      – Turklāt jūs droši vien nevēlaties sabojāt savas skaistās drānas. – Serafīna man uzsmaidīja. Viņas balsī skanēja tikko jaušams svešāds akcents, varbūt itāliešu; viņa runāja tāpat kā mazarīnietes, kardināla Mazarīni septiņas krustmeitas, kas gadiem ilgi viesa sašutumu Versaļā. – Negribēsiet taču strādāt veļas mazgātavā vai virtuvē, ģērbusies tik skaistā, zeltītā zīdā.

      Es apjukusi lūkojos uz viņu.

      – Dīks prāts ir sātana rotaļu laukums, – māsa Emanuēla noteica. – Izģērbieties!

      Es nopūtos. – Kādai vajadzēs man palīdzēt. Viena pati es nevaru izģērbties.

      Serafīna saudzīgi noņēma manu mežģīņu fontanžu. Galvassega bija nodēvēta par godu karaļa mīļākajai Anželikai de Fontanžai, kas reiz medībās pazaudēja cepuri un steigšus sasēja savas cirtas ar prievīti. Karalis pauda apbrīnu par radīto iespaidu, un nākamajā dienā visas galma dāmas ieradās, apsējušas matus ar mežģīnēm. Tagad Anželika, protams, bija mirusi, tas notika jau pirms sešpadsmit gadiem, bet mēs visas vēl joprojām nēsājām fontanžus, sacenšoties cita ar citu, kurai šī rota būs augstāka un sarežģītāka.

      Māsa Serafīna atraisīja manus svārkus citu pēc cita. Pirmais bija la secréte no smaga zelta auduma, izšūta ar bitēm un ziediem; pēc tam – la friponne no zeltīta tilla, piestiprināts pie ārējiem svārkiem ar dārgakmeņiem rotātām saspraudēm taureņu veidolā; un pēdējais bija la fidéle no gaiši zeltaina zīda brokāta. Es par tērpu samaksāju veselu bagātību, bet šķīros no naudas bez nožēlas, jo šādi varēju smalki izpatikt Viņa Majestātei, kurš valdīja savā stropā kā bišu karalis.

      – Lūdzu, pabeidziet izģērbties! – Serafīna pacēla melnu apmetni, aiz kura es varēju paslēpties, kamēr novilku smalko apakškreklu un uzrāvu mugurā raupjo, nebalināto lina kreklu, ko viņa man pasniedza. Noritinājusi savas zīda zeķes un iedevusi tās viņai, gaidīju pārējās drānas, bet neko nesaņēmu.

      – Piedodiet, – Serafīna atvainojās. – Man jūs jāizmeklē, lai pārliecinātos, ka negaidāt bērnu. Mūsu abatija nedrīkst pieļaut, lai šeit piedzimtu mazulis.

      Es lūkojos uz mūķeni, neticības pārņemta. – Es neesmu grūta.

      – Man tomēr tas jāpārbauda. Lūdzu, apgulieties uz galda. – Viņa norādīja uz izturīgu galdu man aiz muguras. Tumšo ozolkoka virsmu sedza balts linaudekls.

      – Ar manu vārdu vajadzētu pietikt. – Jūs pati varētu nezināt patiesību.

      – Zut alors. Ja to nezinu es, kā noskaidrosiet jūs?

      – Es esmu klostera dziedniece. Varat nešaubīties, ka es protu noteikt, vai sieviete gaida bērnu.

      – Un noteikti arī pamācīt, kā no tā atbrīvoties.

      Serafīna neatbildēja, toties manāmi sadrūma. Emanuēla nošņāca: – Tas būtu nāves grēks! Jūs aptraipāt mūsu sienas ar šādiem vārdiem.

      – Lūdzu, – Serafīna atkārtoja. – Es jums nenodarīšu sāpes, ja pakļausieties. Ja pretosieties, māsas būs spiestas jūs turēt, un tad man būs daudz grūtāk rīkoties saudzīgi.

      Es saniknota nopūtos. – Labi, bet pasteidzieties.

      – Apgulieties un paceliet krekla malu.

      Es iekārtojos uz galda, saspiedusi kājas kopā, un pagrozījos tā, lai varētu paraut kreklu augšup. Māsa Serafīna acīmredzot bija sasildījusi rokas pie uguns, jo viņas pirksti nebija tik ledaini, kā domāju. Viņa ātri paspaidīja un pabikstīja manu vēderu un uzmanīgi saspieda krūtis. Man uz mēles jau bija kāda vieglprātīga piebilde, bet es sakodu zobus un klusēju. Viņa novilka kreklu man pār vēderu un klusi paziņoja: – Klēpis nav piebriedis.

      – Jā. Es jau jums to teicu.

      – Tagad jums jāpaver kājas.

      Es saspiedu ceļgalus ciešāk. – Tas noteikti nav nepieciešams.

      – Man ļoti žēl, – Serafīna atkārtoja. – Jāveic vispusīga izmeklēšana.

      – Mēs zinām, kas notiek karaļa galmā, – Emanuēla piebilda.

      – Vai tiešām? Jāatzīst, ka mani tas pārsteidz. Starp citu, Viņa Majestāte pēdējā laikā ir patiesi dievbijīgs, un viss galms mokās garlaicībā.

      – Lūdzu. – Serafīna pavēra manus ceļgalus. Es brīdi pretojos, sakodusi zobus, bet atkal atgādināju sev, ka man nav citas izejas. Nācās paciesties, kamēr viņa uzmanīgi ieslidināja pirkstus manī. Viss ilga tikai mirkli, bet mani svilināja skaudrs pazemojums.

      Kad mūķene izvilka roku un aizgriezās, lai nomazgātos, es piecēlos sēdus un pārvilku kreklu pār ceļgaliem. – Vai esat apmierinātas?

      – Viņa negaida bērnu, – Serafīna pavēstīja Emanuēlai.

      – Un? – noviču uzraudze noprasīja.

      Serafīna papurināja galvu.

      – Ja viņa jautā, vai es vēl esmu jaunava, man jums jāpaskaidro, ka es… ka reiz biju precēta. – Man nācās izgrūst šos vārdus par spīti milzīgajam kamolam kaklā. Acīs dzēla asaras.

      – Reiz? Kur ir jūsu vīrs? – Emanuēla painteresējās.

      Es saliku plaukstas kopā. – Mans… mans vīrs ir… – Es nespēju izteikt to skaļi.

      Serafīna līdzjūtīgi iedūdojās.

      – Man ļoti žēl, – Berta atvainojās. – Mēs nezinājām, ka esat atraitne. Karaļa vēstulē jūs bijāt