Rūgtais mīlas kauss. Keita Forsaita

dāmas dzīvi neveido tikai dejas un jautrība. Man jādod marķīzei padoms, kādas dārglietas nēsāt un kur vajadzētu pielīmēt mušiņas. Kaut sprīdi par zemu, un viņa jau paudīs, ka ir pieklājīga, nevis koķeta. Tas būtu īsts skandāls!

      Marija Žanna iesmējās, bet marķīze de Montespāna nepacietīgi man pamāja, un es biju spiesta doties pie viņas. Atenaīsa bija ģērbusies zelta krāsas mežģīņu tērpā, kas bija neticami dārgs un tik tikko sedza viņas kuplās krūtis. Marķīzes mati bija sakārtoti tūkstoš rotaļīgās, dzeltenās sprodziņās. – Nerunājiet tā par Versaļu, – viņa mani norāja. – Tā ir diženākā vieta pasaulē, lielisks karaļa spožuma simbols.

      – Manuprāt, tur ir pārāk daudz galminieku un pārāk maz ateju, – es noteicu. – Dzīve cepuru kārbā un nepieciešamība ņemt uz viesībām līdzi savu naktspodu neatbilst maniem uzskatiem par spožumu.

      Anna Marija Luīze, hercogiene de Monpensjē, uzsmaidīja man, sēdēdama uz zemā, apzeltītā dīvāna. Viņa bija karaļa māsīca, tāpēc vienīgā drīkstēja sēdēt. – De la Forsas jaunkundz, jūs esat ļoti nerātna! Vai pamielosiet mūs ar stāstu?

      – Dodiet man kādu motīvu. Jebko!

      – Hmm… – Anna Marija Luīze piesita ar pirkstu pie zoda, iegrimusi domās.

      – Kaut ko par mīlestību, – uzsauca jauns vīrietis.

      Es palūkojos uz viņa pusi. Viņam mugurā bija vīna krāsas samta kamzolis, bet pie kakla un plaukstu locītavām plūda mežģīnes. Es atvēru vēdekli un pavicināju to. – Visi mani stāsti ir par mīlestību.

      – Pavēstiet mums par vīrieti, kurš iemīlējies sievietē no pirmā acu skatiena, – viņš ierosināja.

      – Kā saņēmis bultu no Kupidona loka? – es jautāju.

      – Tieši tā. – Viņš piespieda plaukstas pie krūtīm, tēlodams, ka esmu iešāvusi šādu bultu viņam tieši sirdī. Es pasmaidīju un novērsos, juzdama, ka sirds iepukstas straujāk.

      – Apklustiet visi! De la Forsas jaunkundze mums kaut ko stāstīs, – Anna Marija Luīze iesaucās. Galminieki pamazām norima un pievērsās man. Es dziļi ievilku elpu, lūkodamās uz pūli, un jutu jau pazīstamo dzīvīguma uzplūdu.

      – Reiz sensenos laikos burvības apdvestajā Arābijā dzīvoja princis, vārdā… – Es nopētīju jauno vīrieti no galvas līdz kājām, pirms turpināju: – Panpāns.

      Istabā nošalca uzjautrinājuma pilni čuksti. Panpan bija bērnu lietots pēriena vārds, cilvēka vārds, un izsmalcinātākā sabiedrībā to izmantoja faire l’amour apzīmēšanai.

      – Viņa tēvs bija burvis, bet princis Panpāns nekad nepapūlējās apgūt tēva mākslas, jo traucās pa dzīvi, paļaujoties uz savu skaistumu un valdzinājumu. Reiz Kupidons nolēma savaldīt prinča untumaino sirdi un sūtīja viņam princesi Lantīnu. – Es jutu, ka jaunais vīrietis cieši mani vēro, un novērsos, cenzdamās apslāpēt asins pieplūdumu vaigos un paātrinātos sirdspukstus.

      – Princesi ieraugot, nebija iespējams viņu neiemīlēt. Kā mainījās Panpāna sirds! Viņa dvēsele dega liesmās, visu būtību piepildīja gaisma. Viņš zināja, ka kvēli un patiesi mīl princesi un vienmēr to mīlējis. Bet tas nav vienīgais brīnums, uz ko spējīga mīlas vara. Tajā pašā mirklī arī Lantīnas sirdi caururba mīlestības bulta…

      Es turpināju stāstu, izgudrodama sarežģījumus, ko pametu mīlētājiem ceļā, un šķēršļus, kas jāpārvar. Beigu beigās Panpānam izdevās glābt princesi un apņemt to par sievu, kaut gan abi apjauta, ka mīlas liesmas ne tikai iekvēlina, bet arī apdedzina. Es uzsvērti paklanījos, ļaudama noprast, ka stāsts beidzies, un galminieki aplaudēja.

      – Brīnišķīgi! – Anna Marija Luīze iesaucās. – Ak, man gribētos dzīvot kādā no jūsu stāstiem, jaunkundz!

      – Ļoti aizkustinoši, – Atenaīsa noteica, virpinādama pirkstos matu sprogu, kas gūlās uz krūtīm. – Jums jāpieraksta stāsts, lai es varētu to nolasīt karalim.

      – Protams, – es smaidīdama piekritu, kaut gan zināju, ka valdnieka interese ir gaisusi un Atenaīsa vairs nav viņa maîtresse en titre. Tomēr karalis viņu tik un tā apciemoja gandrīz katru dienu. Ja Atenaīsa viņam nolasītu kādu no maniem stāstiem un viņam tas iepatiktos, varbūt karalis man maksātu pensiju tāpat kā citiem galma rakstniekiem. Šī doma iedvesa manī sajūsmu.

      – Vēl kādu stāstu! – De Skiderī kundze sita plaukstas. – Vai kāds vēlas pārspēt de la Forsas jaunkundzi?

      Jauns dzejnieks steigšus pieņēma izaicinājumu un sāka lasīt garu poēmu “Pērlei, trīsuļojošai viņas ausī”. Es malkoju vīnu un klausījos, vērtēdama sniegumu. Poēma bija laba, bet dzejnieks zaudēs punktus, jo lasīja to no lapas. Šādu sacensību mērķis bija uztvert kādu pasviestu domu un no tās nekavējoties savērpt pēc iespējas tēlaināku un izsmalcinātāku stāstu. Patiesībā gan es dienām ilgi rakstīju un uzlaboju savus stāstus, iemācīdamās tos no galvas, lai pēc tam varētu kādu brīvi atkārtot, runājot pilnīgi pārliecināti un iepinot daudzas divdomības.

      Jaunais vīrietis vīna krāsas kamzolī vēl joprojām vēroja mani ar apbrīnas pilnu skatienu. Es zināju, ka nekad nebūšu skaistule, tomēr Saules karaļa galmā iemācījos izmantot to, kas man ir. Nevarēju samazināt savu muti, tāpēc nokrāsoju to koši sarkanu un uzlīmēju mušiņu tieši pie kreisā kaktiņa. Es piebāzu ņieburu un izraustīju uzacis, līdz izveidoju nemainīgu nicinājuma izteiksmi sejā. Kad vien radās iespēja, es uzvilku jāšanas tērpu, jo zināju, ka tas man piestāv. Ja tas neizdevās, es izvēlējos košas, sulīgas krāsas – zeltu, tumši sarkano un smaragdzaļo – atšķirībā no plānajām mežģīnēm, kurās mēdza tērpties Atenaīsa. Es nēsāju augstākos papēžus, kādi bija pieļaujami saskaņā ar greznības ierobežošanas noteikumiem; pateicoties manām dižciltīgajām asinīm, šie papēži bija gandrīz tikpat augsti kā pašam karalim. Mans vēdekļu krājums bija izslavēts galminieku aprindās, un es parūpējos, lai neviens mani neredzētu ar vienu to pašu vēdekli rokās vairāk kā vienu reizi sezonas laikā. Šoreiz biju atnesusi zelta krāsas zīda vēdekli ar ebonīta ribām, un to rotāja dejotāju attēli. Es izvērsu vēdekli un viegli piesitu ar to tieši zem labās acs, pirms palūkojos uz izskatīgo jaunekli, lai redzētu, vai viņš mani vēro. Man nenācās vilties. Jau pēc mirkļa viņš bija man blakus un noliecās pār manu pastiepto roku.

      – Man patika jūsu stāsts, jaunkundz.

      – Vai tiešām? – Es nopētīju vīrieti. Viņš tik tikko bija pārsniedzis divdesmit gadu slieksni. Man patika viņa gludā, tumsnējā āda un spēcīgais žoklis. Viņa acis bija melnas, tāpat kā manējās, un vēstīja par karstajām dienvidu zemēm. Svārkus bija darinājis prasmīgs drēbnieks, un garā parūka līdz ar mežģīņu vijām pie kakla un aprocēm liecināja par bezrūpīga bagātnieka dzīvi. Viņa kurpju papēži bija gandrīz tikpat augsti kā manējie; šis jauneklis bija dižciltīgs.

      – Jā, ārkārtīgi. Jums ir zibenīgs prāts. Kā jūs spējat tik ātri izdomāt interesantus stāstus?

      Es paraustīju plecus. – Ak, pavisam vienkārši! Vai jūs to nemākat?

      – Diemžēl nē. Tomēr man piemīt citas prasmes, – viņš dobjā, aizsmakušā balsī atzinās un pieliecās man tik tuvu, ka es jutu ausī viņa silto elpu.

      Es atvēru vēdekli un laiski to pakustināju, ielūkodamās jauneklim acīs. – Mani tas nepārsteidz, – es atbildēju un novērsos, it kā meklējot interesantāku sarunas biedru šajā tveicīgajā, pārpildītajā istabā.

      – Piemēram, dejošana. – Viņš satvēra manu plaukstu. – Vai