Rūgtais mīlas kauss. Keita Forsaita

un nežēlīgs cilvēks. Nebūtu prātīgi viņu sadusmot.

      – Mans vārds ir… – es iesāku, bet Šarls pieliecās un atkal ar lūpām piekļāvās manai mutei, laupīdams elpu.

      – Zinu, kas jūs esat. Vakar redzēju jūs jājam medībās kopā ar karali. Nekad vēl nebiju manījis, ka sieviete prot tā jāt. Jūs rīkojāties tikpat pārgalvīgi kā jebkurš jauneklis. Tobrīd es jūs iekāroju kvēlāk, nekā jebkad esmu iekārojis sievieti. Es kādam pajautāju, kas esat. Man to paskaidroja un teica, ka varat jāt ar arābu rikšotāju, to vadot vienīgi ar zīda matu lenti. Vai tā ir taisnība?

      Es smaidīdama paraustīju plecus. – Tikai pārspīlējums. Nekad neesmu to darījusi, tomēr labprāt pamēģinātu.

      – Man arī teica, ka jums bijuši daudzi mīļākie, to vidū arī akrobāti un lauvu dresētāji.

      Es iesmējos. – Lūk, tas pilnīgi noteikti ir pārspīlējums.

      – Visu nakti jūs vēroju. Skatījos, kā jūs dejojat, smejaties un ķircināt dofinu. Jūs visur jutāties kā mājās. Pat izsmējāt karali, kaut gan neviens cits to neuzdrošinās.

      – Viņam nenāk par labu, ja visi pakļaujas. Karalis pats sāk ticēt savai leģendai. – Es pacēlu rokas, lai sakārtotu matus un pārliecinātos, ka fontanžs ir taisns, pirms sarāvu augšup ņieburu, tik tikko spēdama noticēt, ka esmu ļāvusies pavedināšanai tikai dažu soļu attālumā no pasaulē negantākajiem mēlnešiem.

      – Es par jums domāju visu nakti. Šorīt pamodos, apņēmies ar jums iepazīties, bet nekur jūs neatradu. Kāds teica, ka aizbraucāt uz Parīzi. Tā nu – voilá! – arī es devos uz Parīzi.

      – Jūs sekojāt man uz Parīzi?

      Viņš pamāja un vēlreiz mani noskūpstīja tik kaislīgi, ka es jutu miesu atkal pamostamies.

      – Kad mēs tiksimies? – viņš dedzīgi jautāja. – Kur esat apmetusies?

      – Luvrā, protams. – Es biju marķīzes de Montespānas galma dāma, tāpēc man bija piešķirta skapim līdzīga istaba karaliskajā pilī netālu no Atenaīsas greznajiem apartamentiem.

      – Lieliski. Arī es dzīvoju tur. Šonakt atnākšu pie jums, labi? Vai jums ir iespēja nošķirties? – Šarls runādams steigšus sasēja bikšu auklas, sakārtoja svārkus un parūku, izpurināja saspiestās mežģīnes.

      Es pamāju.

      Viņš ar pirkstu noglāstīja manu vaigu, un es pieglaudos viņa plaukstai. – Kur ir jūsu istaba? – viņš klusi jautāja.

      Es paskaidroju, kā līdz tai tikt, kaut gan sirds man strauji pukstēja ne vien iekāres, bet arī baiļu dēļ. Kāpēc es sāku šādu dēku? Vai kāds mūs redzēja aizejam no balles zāles? Vai manas lūpas patiešām bija tik sarkanas un sakairinātas, kā man šķita? Vai Šarla zobi atstājuši pēdas man uz kakla un krūtīm? Cik manāmi saburzīts ir mans tērps?

      Šarls pielieca galvu un mani noskūpstīja, un es jutu zemi sašūpojamies zem kājām. Dvēsele pameta manu miesu. – Līdz vakaram, – viņš nočukstēja, pašķīra aizkaru un aizgāja.

      Sātana sēklas

ŽERSĪANBRĪ, FRANCIJA, 1697. GADA APRĪLIS

      Es šķietami kritu lejup, iekšā cietokšņa bedrē.

      Sajūta bija tik spēcīga, ka es pacēlu rokas un satvēru pretējā sola malu. Likās, ka es pati sevi vairs nepazīstu. Vienkāršā, vecā sieviete melnajā novices tērpā nebiju es, tā nebija Šarlote Roza de la Forsa. Salonā mani iedēvēja par Dunamis jeb spēku – par godu manai dzelžainajai gribai, kā arī vārdam, bet tagad es jutos vārga un nespēcīga kā muša, kas iekļuvusi vētrā. Virs manis pletās milzīgās, tumšās velves, bet zemāk – tikai izmisuma bezdibenis.

      Man reiz šķita, ka es varēšu piespiest pasauli klausīt manai gribai. Es domāju, ka izlauzīšos no sabiedrības šaurajām robežām, dzīvojot atbilstoši savām vēlmēm. Man likās, ka es pati esmu sava likteņa kalēja. Es maldījos.

      Beidzot noskanēja zvans. Es gurdi piecēlos, juzdama, ka acis ir sarkanas un pietūkušas. Būdama tikai viena melnā tērpta sieviete garā tāpat ģērbušos sieviešu rindā, es izgāju no baznīcas, iedama no tumsas gaismā un atkal tumsā gar apjomīgajiem akmens pīlāriem. Vai šāda turpmāk būs mana dzīve? Diena pēc dienas, visas vienādas, līdz es nomiršu?

      Emanuēla asi uzsita ar spieķi man pa plecu, jo es aizvirzījos prom no rindas. Tomēr es jutos tik nožēlojama, ka man bija vienalga.

      Mēs cita pēc citas iegājām ēdamistabā un ieņēmām vietas pie garā koka galda, gatavas ēst, bet ne runāt. Ēšanas laikā nevienam nebija atļauts bilst kādu vārdu, un es to diemžēl atklāju jau pirmajā abatijā pavadītajā rītā. Toreiz, juzdamās nogurusi, saburzīta un pārsalusi līdz kaulam, es iemērcu karoti aukstajā, saželējušajā tumē un dzēlīgi apjautājos kaimiņienei: – Vai tiešām mums paredzēts šo ēst? Izskatās pēc cūku barības.

      Par sodu es berzu atejas grīdu, līdz tā spīdēja.

      Kāda mūķene uzkāpa nelielā kancelē un skaļi lasīja nomācošu stāstu par nezināmu svēto, kura mirusi mocekles nāvē, kad viņai nogrieztas abas krūtis. Tas bija lielisks balss pavadījums mūsu maltītei.

      Māsa Olīvija pakustināja lejup pavērstu pirkstu, it kā maisītu kaut ko, un es paklausīgi sniedzu viņai tumes katlu, vispirms nedaudz ēdiena uzlikusi uz sava šķīvja. Tume bija ūdeņaina, pelēka un bezgaršīga. Es palūkojos uz māsu Emanuēlu un pieliku pirkstu pie mēles, lūdzot pasniegt medu. Viņa ielūkojās man acīs, ļauni pasmaidīja un padeva medu tālāk prom no manis. Es nopūtos un ar karoti samaisīju riebīgo masu, nespēdama paciest domu, ka nāksies to pacelt pie mutes. Iztēlē es biju Versaļā un ēdu nupat ceptas saldās maizītes ar plūmju ievārījumu, piedzerot klāt kūpošu šokolādi…

      Kāds piebikstīja man pie plaukstas, izmantojot medus podiņu. Es pacēlu skatienu un ieraudzīju, ka Serafīna man pamāj, raižpilni saraukusi smalkās uzacis. Pateicīgi pieliekusi galvu, es uzklāju medu uz raupjas rupjmaizes šķēles, bet mana rīkle bija pārāk izkaltusi un krūtis pārāk cieši sažņaugušās izmisumā, lai es varētu ieēst. Nokodusi dažus kumosus, es noliku maizi uz šķīvja. Mazākā novice Mildreda jau bija iztukšojusi savu trauku un ar sīciņu, samitrinātu pirkstu nolasīja nost visas drupačas no šķīvja, pirms uzmeta ilgpilnu skatienu manam neskartajam ēdienam. Es pasniedzu savu šķīvi novicei, un viņa dažos mirkļos apēda maizi ar medu.

      Serafīna sarauca pieri. Viņa uztvēra kādas laicīgās māsas skatienu un vienmērīgi pakustināja labās rokas rādītājpirkstu un īkšķi augšup un lejup gar kreisās rokas pirkstu, it kā slaukdama govi. Laicīgā māsa atnesa viņai piena krūku un ielēja balto šķidrumu krūzē, ko Serafīna pasniedza man, uzsvērti pamājot. Es sadrūmu, bet iedzēru malku, negribēdama atkal izciest sodu par nepakļaušanos. Biju pārāk nogurusi un grūtsirdīga, lai to izturētu.

      Piens bija silts un putoja. Es iztukšoju tasi un jutos labāk. Serafīna apmierināta pamāja. Noskanēja zvans – ak, kā man riebās šis zvans! Mēs visas vienlaikus piecēlāmies. Sols skrāpēja bruģakmeņus, kad to atstūmām no galda, izmantojot ceļgalu locītavas. Mēs cita pēc citas izgājām no ēdamistabas, virzoties uz kopējo zāli, un mūsu soļi dobji dunēja uz akmens. Velvēto zāli rotāja pīlāri un smagi gobelēni, kam vajadzēja atvairīt aukstumu. Es sēdēju zāles tālākajā malā uz cieta koka sola kopā ar novicēm, kaut gan biju daudz vecāka par viņām. Emanuēla sēdēja mums līdzās un rokā turēja spieķi gadījumam, ja kāda no mums uzdrošināsies čukstēt, pagrozīties, ieklepoties vai sabojāt gaisu.

      Es neklausījos vārdos un piekalu skatienu tuvākajam