Romas brīvdienas. Keita O’Riordena

p>

      Par palīdzību, atbalstu un vērtīgajiem padomiem vēlos pateikties Īanam Pīrsonam, Lizai Meirai, doktoram Polam Stārsam, Paskālam Makārtijam, Filam Makārtijam, kā arī tencināt savu rūpīgo, čaklo redaktori Milisu Vezerilu un savu aģenti – vienlaikus arī draudzeni – Megiju Filipsu.

      Veltīts Donelam

      1. NODAĻA

      Konija vilka savu nelielo ceļojumu somu uz riteņiem cauri Hītrovas ielidošanas zālei un devās taisnā ceļā uz taksometru pieturu. Iespējams, būtu vajadzējis piezvanīt Mērijai un palūgt, lai draudzene atbrauc pretī, jo notikušā dēļ gaidīšana rindā un brauciens taksometrā uzdzina teju vai šermuļus. Tiesa, tad nāktos visu izstāstīt, bet īsto vārdu vēl nebija. Konijai jāpadomā arī par saviem dēliem. Ko viņa tiem sacīs? Trūka padoma, kā labāk rīkoties – saasināt vai iespējami notušēt šī starpgadījuma nozīmi? Beigu beigās arī viņa pati joprojām nebija tikusi skaidrībā, kā vērtēt vakarvakara un šīrīta notikumus, ja par atskaites punktu izmanto Rihtera skalu.

      Ārā valdīja jūnijam neraksturīgs mitrums. Tas debesu mazumiņš, ko ļāva saskatīt daudzstāvu autostāvvietas ēka, noslīdzis skumīgi zemu. Gaiss šķita biezs kā sēņu krēmzupa. Pēc Romas augstajām dzeltenzilajām debesīm, krīta baltajiem un bāli dzeltenbrūnajiem toņiem šeit uzmācās sajūta, ka ceļotāja atgriezusies monohromā melnbaltā fotogrāfijā. Degunā iesitās lokana dūmu strūkliņa no kāda smēķētās cigaretes. Konija nostājās garās taksometra kārotāju rindas galā.

      Priekšā grūstījās divi apātiski, drausmīgi nogarlaikojušies bērni. Viens nejauši iespēra viņai pa stilbu, un svīstošais bērnu tēvs atvainojies pastūma savas atvases tālāk. Lai ļautu noprast, ka tas tāds nieks vien ir, Konija atmāja ar roku, bet vīrietis jau bija aizgriezies. Bērni gan paraudzījās pretī, viņu sakarsušās, sviedros spīdošās sejiņas atgādināja karstus apaļus pīrādziņus.

      Nāsis atkal kairināja tabakas dūmi; arī Konijai kārojās pēc cigaretes, lai gan pēdējo reizi šim netikumam viņa bija ļāvusies pirms piecpadsmit gadiem. Varbūt mājās viņa atsāks smēķēt? Doma par mājām lika Konijai krampjaini norīt siekalas. Lidostās cilvēks atrodas tādā kā starpstāvoklī, kad iespējams kļūt par jebkuru personu, dzīvot kāda cita dzīvi. Uz īsu mirkli pat izdodas zaudēt savējo. Protams, pašas dzīve viņu gaidīt gaida – mājās.

      Plecu somas dziļumos ievibrējās mobilais telefons. Skaidrs, viņas lielais dēls Freds grib zināt, vai vecāku lidmašīna nolaidusies paredzētajā laikā. To viņš nekad neaizmirsa pārbaudīt. Konija atkāsējās, lai balsī nemanītu nodevīgas trīsas, tomēr zvans aprāvās, iekams viņa paguva sameklēt aparātu. “Esat klāt?” Freds bija atsūtījis īsziņu. Esmu, esmu, viņa nodomāja un uzsmaidīja vienam no “pīrāgvaidziņiem”, lai pavingrinātos rādīt žirgtu seju, jo drīz nāksies tēlot mundrumu arī dēlu priekšā, pirms viņa pavēstīs tiem jaunumus. Puisēns nicīgi aizgriezās.

      Sagaidījusi savu rindu un uzmetusi skatienu taksometra vadītājam – smaidīgam druknītim, Konija tūdaļ noprata, ka te darīšana ar nelabojamu pļāpu. Citkārt viņa nopriecātos par iespēju īsināt laiku vismaz pusstundu ilgajā braucienā uz Tvikenemu. Parasti taksisti kļuva īgni un vienzilbīgi, tiklīdz viņa nosauca adresi, jo tik tuvs ceļamērķis tiem nešķita ilgās gaidīšanas vērts. Tomēr šī vadītāja smaids neapdzisa. Viņš ar plašu žestu aizcirta aiz pasažieres auto durvis, bet Koniju pamazām pārņēma panika. Viņa sāka pārspīlēti cītīgi knibināties ap ceļojumu somas rāvējslēdzēju, bet šie pūliņi novērst uzmanību drīz vien apsīka. Vīrs pie stūres jau pavēra muti. Konija piemiegtām acīm raudzījās laukā pa logu, itin kā būtu dziļi iegrimusi sevī. Pārliecinošāka iespaida labad viņa mazliet sarauca pieri. Sieviete tuvu četrdesmit, nekrāsojusies, vara krāsas cirtas izspūrušas, prātu aizņem raižpilnas pārdomas. No lūpām izlauzās smaga nopūta, plaksti aši samirkšķinājās. Droši vien šīs izdarības līdzēs, viņa nosprieda, ar acs kaktiņu pašķielējusi uz taksometra vadītāju. Tomēr nelīdzēja vis – apgrūtinošā saruna bija neizbēgama.

      – Vai pabijāt kādā jaukā vietā?

      – Piedodiet? Ak, jā. Romā.

      – Ak tad Romā? Skaista pilsēta, neko teikt. Mēs ar sievu to apmeklējām pirms pieciem gadiem. Vai arī sešiem? Nē, laikam tomēr pirms pieciem. Brīnišķīga. Un visi tie pakāpieni!

      – Ko? Jā, kāpņu tur daudz.

      – Viņa gandrīz atkal sabeidza savu ceļgalu, kad gribēja tikt augšā tajā tornī Vatikānā. “Linda,” es teicu, “tu nedrīksti kāpt. Vai atceries, kas notika Eifelī?” Vai varat iedomāties – pusceļā uz augšu viens ceļgals atteicās klausīt. Sieva tajā laikā bija krietni pieņēmusies svarā. Tā nu mēs palikām pusceļā starp zemi un debesīm, ne uz priekšu, ne atpakaļ, kamēr es izprātoju, ka manas lēdijas vienīgā iespēja ir nokļūt lejā uz pēcpuses, piedodiet par izteicienu. Un tā mēs to paveicām. Plakš, plakš, brītiņš atelpai, plakš, plakš, pakāpiens pēc pakāpiena. Tas prasīja stundām laika. Kad es jums saku, kāda tur vēl kāpšana Vatikāna katedrāles tornī! Bet vai tad šī lēdija mani klausīs?

      – Neklausīja?

      – Tieši tā, mīļā. Rāpās tik’ augstāk un augstāk. Es viņai saku, ka būs nepieciešams helikopters, lai mūs nodabūtu lejā, jo nestuvēm tajās kāpnēs nav vietas. Bet kurš redzējis vēl apņēmīgāku sievieti? Lai gan pusceļā paredzēta iespēja mainīt domas un doties atpakaļ. Esat bijusi?

      – Piedodiet?

      – Tajā tornī? Neesat? Vajadzētu, skats ir tā vērts. Mēs uzkāpām līdz pašai augšai. Sviedri abiem lija aumaļām. Viņas ceļgals tomēr izturēja visu nedēļas nogali. Proti, Vatikāns no rīta, bet pēcpusdienā mēs pieveicām Spāņu kāpnes. Atkal pakāpieni. Ko jūs par to sakāt?

      Konija uzrauca uzacis un viegli pašūpoja galvu. Sen zināms, ka viņas seja svešiniekos nereti rosina atklātības uzplūdus, it īpaši veikalos. Vīrs reiz bija apgalvojis, ka viņa spējot sarunāties ar sejas izteiksmi vien. Metu uzjautrināja fakts, ka cilvēki mēdz pastāvīgi ielaisties sarunās ar viņa sievu. Turklāt viņš pats piederēja pie tiem, kas lieku vārdu nepateiks.

      Tomēr šodien Konija būtu ar mieru atdot kādu locekli vai vismaz nieri, lai gūtu iespēju braukt uz mājām klusējot. Met, viņa nodomāja, ko tu esi izdarījis?

      – Tvikenemas tuvumā atkal uzdarbojies slepkavnieks ar āmuru, – viņas domās ielauzās šofera balss.

      – Cerams, ka nav nogalināta vēl viena meitene?

      – Smagi savainota, ļoti smagi. Tomēr ārsti domā, ka viņa izdzīvos. Kas notiek ar pasauli, ko? Jebkurš var iztēloties, ka dzīvo kaimiņos kādam ķertajam ar āmuru rokā. Viss noticis tāpat kā ar iepriekšējām piecām – slepkavnieks pielavās no aizmugures un sit. Pamet nabaga bērnu guļam kā beigtu. Gaišā dienas laikā. Turpat, kur ik dienu jāiet manai meitai. Nemūžam neļaušu viņai staigāt apkārt vienai, iekams policija nenotvers to elles izdzimumu, piedodiet par izteicienu.

      Visi slepkavas upuri bija jaunas, gaišmatainas meitenes. Uzbrukumi atkārtojās jau vairākus gadus. Kā šķita, noziegumiem nebija cita iemesla kā vien brutāls neprāts. Divas meitenes bija mirušas. Nejaušību spēle. Visiem vecākiem nākas pārdzīvot savu atvašu slimošanas bērnībā, bažīties par iespējamiem negadījumiem skolas ekskursiju reizēs, baidīties no vēža, aplaupīšanām un izvarošanām. Tā pati labi zināmā baiļu un bažu kolekcija, kas Konijai lika dien-dienā uztraukties par saviem dēliem. Bet upuru vecāki droši vien nespēja pat iztēloties, ka viņu mīļotais bērns var gluži vienkārši aplamā laikā patrāpīties tur, kur tuvumā slapstās neradījums, kas apbruņojies ar āmuru un nolēmis nogalināt. Krūtīs sarosījās tāda kā neomulīga atvieglojuma izjūta, ka viņas ģimenē aug tikai dēli. Bet kur garantija, ka nākamreiz slepkava neizvēlēsies citu mērķi? Konijai gribējās domās pakavēties pie pēdējā upura vecākiem, bet taksometra vadītājs jau atkal melsa par savu sievu.

      Tagad viņš apcerēja Romas Forumu. Linda esot bijusi gluži vai aizgrābta. Viņam esot paticis apmeklēt vēsturiskas vietas kopā ar viņu, jo sieva allaž pratusi piešķirt it visam savu īpašu redzējumu. Tā sakot, iedvest visā dzīvību. Sacīsim, kad viņi esot stāvējuši dārzā – vai kas nu tas Forumā esot –, Linda raudzījusies uz Kolizeju un pavērusi muti tā, ka viņš uzreiz zinājis, ka sievas galvā rosās interesanta