Pārmaiņu vējš. Kārena Vaita

laikam bija kaut ko pamanījusi manā sejas izteiksmē, tāpēc ka saņēma mani aiz rokas un pieveda atpakaļ pie galda.

      – Varbūt tu apsēdīsies un ļausi, lai pagatavoju mums tēju? Es zinu, kur viss atrodas, un tu izskaties tā, ka tev vajadzētu atpūsties.

      Noskatījos, kā viņa piepilda tējkannu un uzliek to uz plīts, kamēr negribēti jautājumi turpināja knābāt manas smadzenes kā neatlaidīgs putns. Pieņēmu kūpošo tasi un pievērsos cukura pievienošanai no cukurtrauka uz galda – tas bija gaiši zils keramikas trauks, kas man nepatika un kuru biju apņēmusies nomainīt –, un tad lēnām iedzēru malku, pirms sameklēt īstos vārdus.

      – Viņdien tu minēji kaut ko par apkārtnes vēsturi un Metjū dzimtas koku, un to, ka tajā karājoties daudz skeletu. Vai tu runāji par to? Par Adriēnas nāvi?

      Tiša iedzēra malku no savas tases un papurināja galvu.

      – Nē. Skaidrs, ka nē. Adriēnas nāve bija nelaimes gadījums – protams, tā bija traģēdija, taču ne skelets. Es runāju par kādu senci, kurš te dzīvoja pirms vairāk nekā divsimt gadiem. Tā ir kļuvusi gandrīz vai par salas leģendu.

      Mana ģimene, kas nodarbojās ar mirušo aprūpēšanu, reti runāja par dzimtas koku, itin kā uzsverot katras aizejošās paaudzes galīgumu. Abi mani vecāki bija vienīgie bērni, un, atskaitot savu vecmāmiņu no mātes puses, es nepazinu citus radiniekus pirms viņas. Varēja padomāt, ka Vālenu ģimene pašiznīcinās pēc katras paaudzes, nākamajai atstājot baltu lapu. Izdzirdot, ka manam jaunajam vīram ir dzimtas koks ar plaukstošiem zariem, kas iestiepjas paaudžu paaudzēs, es sajutos viegli satraukta.

      Papūtu tēju un tad iedzēru vēl vienu malku.

      – Tātad Metjū ģimene dzīvo Sentsaimonsā divus gadsimtus?

      – Jā gan. Viņi nepiederēja pie lielajiem zemes īpašniekiem kā Kūperi no Kenonspointas vai Batleri no Hemptonas, taču bija cienījami lauksaimnieki. Kādu laiku viņiem pat piederēja daži akri kokvilnas. Vismaz līdz deviņpadsmitā gadsimta sākumam.

      Juzdama ziņkārību, pieliecos viņai tuvāk.

      – Un kāda ir tā leģenda?

      Tišas acis iepletās, un es atpazinu viņā radniecīgu dvēseli, kurai sen mirušo dzīves dažkārt šķiet aizraujošākas par tagadni.

      – Metjū vecvecvecmāmiņa nez kurā tur paaudzē tika uzskatīta par valsts nodevēju, kad tūkstoš astoņi simti divpadsmitā gada kara laikā salu ieņēma briti. Viņa esot iemīlējusies kādā flotes virsniekā. Kad briti evakuējās, viņa devās tiem līdzi, pametot vīru un mazo dēlu.

      – Tas ir briesmīgi, – noteicu, juzdama, ka tēja piepeši kļuvusi rūgta, un agrākās asaras atkal sažņaudza man kaklu.

      – Tās ir tikai baumas vai leģenda, kas balstīta uz faktiem?

      – Pa druskai no abiem. – Viņa pasmaidīja. – Varbūt tas varētu kļūt par tavu pirmo projektu vēstures biedrībā. Lai gan… – Tiša noraidoši papurināja galvu un tad piecēlās, lai noskalotu krūzīti izlietnē.

      – Lai gan kas?

      Viņa uzgrieza man muguru, ievietojot krūzīti trauku mazgājamajā mašīnā.

      – Adriēna bija kā apsēsta ar to stāstu. Runā, ka tās sievietes vīrs esot miris ar salauztu sirdi un ka viņa rēgs vēl aizvien manāms pludmalē pēc vētras, kad viņš sauc savu neuzticīgo sievu. Adriēnai tas likās romantiski. Metjū domāja, ka tas ir skumji, un viņš neredzēja vajadzību atgādināt tik traģisku gadījumu. – Tiša atkal pagriezās pret mani un paraustīja plecus. – Tu izskaties pēc neatkarīgi domājošas sievietes, tāpēc vari izlemt pati. Taču, kā jau pirmīt teicu, tā varētu būt interesanta iespēja sākt apgūt ko jaunu par savām tagadējām mājām un ģimeni, kurā esi ieprecējusies.

      Pamāju, cenzdamās saglabāt sejā nepiespiestu smaidu un aizgaiņāt skumjas, kas šķita mani ieskāvušas kā šalle.

      Tiša paņēma savu somiņu, kuru bija uzmetusi uz krēsla.

      – Man jāatgriežas veikalā. Sestdien būs kāzas, un līgava visu laiku maina domas par līgavas pušķi. – Viņa izbolīja acis. – Atbraukšu nākamajā ceturtdienā ap pusseptiņiem, lai aizvestu tevi uz sanāksmi. Parasti es kavējos, tāpēc vienkārši pasignalizēšu no ārpuses.

      Neatcerējos, ka būtu viņai solījusies nākt, taču Tiša laikam jau bija pieņēmusi lēmumu. Uz mirkli iedomājos par sava brāļa Stīvena tagadējo sievu, kautrīgo un atturīgo Mēriju Džeinu, un man likās, ka zinu, kāpēc Tišas un Stīvena laulība bijusi tik īsa.

      – Labi, – noteicu. – Es būšu gatava.

      Pavadīju viņu līdz durvīm un atvadījos. Manas domas bija aizņēmis vīrs ar salauzto sirdi, kurš sauc savu sievu vēl ilgi pēc viņas aiziešanas. Doma par to, ka viņš varētu stāvēt vēju appūstajā liedagā, uzdzina drebuļus, it kā es būtu apšļakstīta ar vēsu ūdeni, un es aši palūkojos apkārt, meklējot iemeslu novērst domas, kad skatiens apstājās pie mana mobilā telefona uz priekšnama galdiņa.

      Pirms biju paguvusi sevi no tā atrunāt, paņēmu telefonu un nospiedu ātrā savienojuma taustiņu. Telefons iezvanījās četras reizes, pirms mana māte atbildēja. Ja viņai būtu mobilais vai mājas telefons, kas aprīkots ar zvanītāja numura noteicēju, es varētu viņai pārmest mana zvana ignorēšanu. Taču māte allaž bija jutusi nepatiku pret telefoniem, itin kā gaidītu, ka tie nesīs tikai ļaunas ziņas.

      – Hallo?

      – Mammu… te Ava.

      Īss klusuma brīdis.

      – Man jau likās, ka tu varētu piezvanīt.

      Kad viņa neteica neko citu, es turpināju:

      – Mēs atbraucām vakardien. Metjū māja ir skaista. Tā ir ļoti skaista un celta no…

      – Jā, es zinu, – viņa noteica, mani pārtraukdama. – Mēs dzīvojām Sentsaimonsas salā pirms tavas piedzimšanas, atceries?

      Lai nedotu viņai iespēju atkal sākt mani apbērt ar jautājumiem par to, kāpēc esmu izvēlējusies dzīvot pavalsts otrā malā, es sāku pļāpāt, meklējot ko sakāmu, ko tādu, kas noturētu viņu pie telefona pietiekoši ilgi, lai es iegaumētu viņas balss skaņu.

      – Vai tu esi dzirdējusi leģendu par Metjū senča rēgu, kurš liedagā sauc savu sievu?

      Viņai bija vajadzīgs kāds brīdis laika, lai atbildētu.

      – Neatceros.

      Mans skatiens klīda pa pirmā stāva viesistabu, līdz aizķērās pie ierāmētā ogles zīmējuma ar Metjū māju.

      – Vai tu tici rēgiem? – klusi iejautājos.

      Viņas balss izklausījās saspringta.

      – Brauc mājās, Ava. Man nepatīk doma par to, ka tu atrodies tik tuvu ūdenim.

      Uzgriezu zīmējumam muguru.

      – Ko tu ar to gribi teikt?

      – Tu baidījies no ūdens jau kopš bērnu dienām. Tevi bija gandrīz neiespējami nomazgāt vannā. Nācās lūgt palīdzību Mimī, lai nomazgātu tevi vismaz virtuves izlietnē. Man likās, ka tu esi atbrīvojusies no savām bailēm, taču tagad es par to raizējos. Tagad, kad tu dzīvo tik tuvu okeānam.

      Kādu brīdi prātoju, vai nevajadzētu viņai izstāstīt par savu pieredzi, šķērsojot salas dambi, par vecā murga atgriešanos, taču es to neizdarīju.

      – Domāju, ka būšu te laimīga, mammu.

      Šoreiz viņas atbilde bija ātra.

      – Nesaprotu,