Rīta dziesma. Kārena Robārdsa

zeķes un trīskāršus apakšsvārkus.

      – Ej nu, tā nevar! Nocel nu kājas zemē un apsēdies kā dāma! – Tjūdija sašutusi protestēja. Viņa sēdēja vienā no daudzajiem platajā verandā izvietotajiem šūpuļkrēsliem un ar sastrādātajām rokām tīrīja pusdienām paredzētās pupiņu pākstis. Džesija neapmierināti nopūtās, bet paklausīja un ļāva kājām ar troksni atsisties pret grīdu. Tjūdija apmierināti ieņurdējās un pievērsa uzmanību pupiņām.

      Pie verandas kolibri ar tumši sārtām krūtīm laidelējās gar mimozu smalkajiem ziediņiem, kuru vārdā bija nodēvēta plašā kokvilnas plantācija. Putnēna izdotās skaņas un spilgtais apspalvojums piesaistīja Džesijas uzmanību. To vērojot, viņa ar baudu iekodās ķiršu groziņā, ko pa ceļam uz verandu bija nočiepusi pavārei Rozai, lai būtu vieglāk sagaidīt pusdienas.

      Uz piemājas ceļa graboņas un pakavu dipoņas pavadībā parādījās rati. To izdzirdējusi, Džesija novērsās no kolibri un ar interesi vēroja ratu tuvošanos. Tā vietā, lai turpinātu ceļu netālās upes virzienā, rati nogriezās uz garā ceļa, kas veda līdz mājai, un Džesija sarauca pieri. Tam jābūt kādam no kaimiņiem, un nevienu no tiem viņa nealka satikt. Galvenokārt tāpēc, ka viņas kaimiņi neslēpa savu nepatiku pret meiteni.

      “Nevaldāmais Lindsiju bērns,” mēdza teikt plantatoru sievietes. Viņu izsmalcinātās meitas negribēja ar Džesiju rotaļāties, un labi audzinātie dēli viņu gluži vienkārši neievēroja. Tomēr Džesija sev nemitīgi atkārtoja, ka šāda lietu kārtība viņai iet pie sirds.

      Ratos blakus kučierim sēdēja maza auguma sieviete. Pazinusi savu audžumāti Sīliju, Džesija jutās vēl sliktāk nekā tad, ja atbraucējs būtu kāds no kaimiņiem. Viņa pievērsa skatienu nepazīstamajam tumšmatim kučierim un samiedza acis. Mazajā kopienā, kur Džesija pazina visus, no turīgajiem plantatoriem līdz pat visnabadzīgākajiem lauksaimniekiem, ieraudzīt svešu seju bija neparasti.

      – Kas tas? – Arī Tjūdija paskatījās uz ratiem, kas tuvojās ēkai pa ceļu, kura abās pusēs slējās ozoli. Viņas rokas nepārstāja darboties ap pupiņu pākstīm, bet acis bija plaši ieplestas un ieinteresēti vēroja notiekošo.

      – Nezinu, – Džesija godīgi atbildēja. Viņa rūpīgi izvairījās no vietējās sabiedrības rīkoto saviesīgo pasākumu apmeklēšanas, tāpēc pieļāva iespēju, ka svešā vīrieša ierašanos ir palaidusi garām. Bija skaidri redzams, ka Sīlija ar šo vīrieti ir pazīstama, jo bija apsēdusies viņam tik tuvu klāt, ka abu augumi saskārās. Džesijas audžumāte nemēdza sēdēt tik tuvu kuram katram jauniepazītam cilvēkam. Turklāt viņa aicinoši smaidīja un pļāpāja, un ik pēc mirkļa noglāstīja svešinieka piedurkni vai papliķēja viņa roku. Šāda uzvedība nebija tālu no izlaidīgas, un, pazīstot savu audžumāti, Džesijai piezagās baisas aizdomas, ka svešinieks ir Sīlijas jaunais mīļākais.

      To, ka audžumātei ir uzradies jauns vīrietis, Džesija zināja jau vairākas nedēļas. Desmit gadu laikā viņa bija glīto, gaišmataino Sīliju labi iepazinusi. Džesijas tēvs nomira pirms deviņiem gadiem, un Sīlijas gultā pabijušo vīriešu skaits bija vismaz divreiz lielāks par aizritējušo gadu skaitu. Viņa bija piesardzīga, tomēr ne pietiekami, lai noslēptu savas dēkas no vērīgās pameitas, kura pret audžumāti neloloja siltas jūtas. Sīlijas biežās un ilgstošās prombūtnes patiesos iemeslus viņa pirmoreiz aptvēra tad, kad atrada Sīlijas iesākto vēstuli mīļākajam, ko viņa netīšām bija atstājusi viesistabā. Lasīt svešas vēstules bija nepieklājīgi, tomēr Džesija to izdarīja. Vēstulē lietotā piedauzīgā valoda un kaislīgais tonis atstāja uz jauno, nevainīgo Džesiju lielu iespaidu. Pēc tam viņa iemācījās tulkot audžumātes žestus un uzvedību. Kad Sīlijas dzīvē uzradās mīļākais, viņa kļuva nemierīga un kašķīga vīriešu klātbūtnē, noslēpumaina un vienaldzīga pret Džesijas slikto uzvedību.

      Pēdējo nedēļu laikā Sīlija klīda pa māju ar viltīgu, noslēpumainu smaidu sejā, kas ļāva Džesijai noprast, ka audžumātes dzīvē parādījies vīrietis. Vadoties pēc līdzšinējās pieredzes, Džesija sprieda, ka drīz vien Sīlija dosies iepirkties uz Džeksonu, tiks uzaicināta uz svinīgu pasākumu Ņūorleānā vai izdomās kādu citu ieganstu, lai klusi nozustu uz vairākām nedēļām un nodotos izpriecām ar savu mīļoto projām no citu acīm un aizspriedumiem. Ja kaimiņi uzzinātu, ka šarmantā Lindsija atraitne uzvedas kā nevaldāma kaķene meklēšanās laikā, viņi būtu šokēti un nosodītu Sīliju par izlaidību. Viņus piemuļķot bija vienkārši, bet ne Džesiju. Viņa bija iepazinusi īsto Sīliju, kura nemaz nelīdzinājās maigajai, rotaļīgajai būtnei, par kādu izlikās. Īstā Sīlija bija skarba un īstenoja savus nolūkus aukstasinīgi kā tīģeriene, kam sieviete līdzinājās arī raksturā.

      – Pirmo reizi viņa atved kādu mājās, – Tjūdija saviebusies murmināja un beidzot pārstāja lobīt pupiņas. Rati apstājās pie kāpnēm. Tjūdijai bija taisnība – Sīlija nemēdza vest mīļākos mājās, un tas bija viens no iemesliem, kādēļ Džesija tagad jutās neomulīgi. Izdzirdēt savas domas Tjūdijas kodolīgajos vārdos, pirms vēl viņai pašai bija izdevies tās formulēt, bija neparasti.

      Džesija izbrīnīti palūkojās uz savu kādreizējo aukli, kura jau pirms laba laika bija pārņēmusi savā pārziņā saimniecību, jo tēva jaunā līgava par to neizrādīja interesi. Meitene zināja, ka par Tjūdijas spēju izprast notiekošo nav jābrīnās. Viņa, kaut arī omulīga un nosvērta, bija vērīga kā vanags un apķērīga kā lapsa. Sīlijas atrunas Tjūdiju atstāja tikpat vienaldzīgu kā Džesijas atjautīgie aizbildinājumi nedarbiem bērnībā.

      Svešinieks izkāpa no ratiem, un Džesija pievērsa skatienu viņam. Pagalma zēns piesteidzās pie pajūga, lai parūpētos par zirgiem, bet Džesija nenovērsa acis no vīrieša. Svešinieks un Sīlija bija tik pārņemti viens ar otru, ka nelikās ne zinis par caururbjošajiem skatieniem no otrā stāva galerijas. Tjūdija, joprojām iegremdējusi rokas bļodā ar pupiņu pākstīm, sēdēja nekustīgi, un Džesija pārstāja gan šūpoties, gan ēst.

      Svešinieka pievilcīgā āriene bija manāma pat no aizmugures. Viņš bija liela auguma, plecīgs, viņam bija garas, muskuļotas kājas un viļņaini, melni mati. Šķita, ka uz viņa nevainojami gludās, melnās žaketes un pelēkajām biksēm nav ne puteklīša, kas vīrieti atšķīra no ierastajiem Sīlijas viesiem – plantatoriem un viņu dēliem. Bija tūkstoš astoņi simti četrdesmit pirmā gada maija vidus, laiks bija silts, bet vēl ne karsts un tveicīgs kā Misisipi apvidus vasarās, un vietējie vīrieši dienas vidū jau bija saguruši un sasvīduši. Toties šis izskatījās nevainojami. Pat brūnie ādas zābaki mirdzēja un laistījās, un tas Džesiju nokaitināja. Bija skaidrs, ka šis cilvēks viņai nepatiks.

      Kad svešinieks satvēra Sīliju aiz vidukļa un izcēla no ratiem, Džesija sarauca pieri. Šāds žests nebija retums labi audzinātu kungu un dāmu sabiedrībā, tomēr garie, melnos ādas cimdos tērptie pirksti aptvēra Sīlijas vidukli daudz ciešāk un turēja to krietni ilgāk, nekā tas būtu pieļaujams. To redzot, Džesija jutās neērti – it kā viņa lūkotos uz kaut ko, kas nav paredzēts svešām acīm. Sīlija, protams, starojoši smaidīja. Džesija jau gandrīz nešaubījās, ka svešinieks ir Sīlijas mīļākais. Tādā gadījumā būtu pašsaprotami, ka viņa šim vīrietim uzsmaida. Tikpat pašsaprotami būtu tas, ka viņš raugās uz sievieti ar derdzīgu degsmi un nevēlas atraut no viņas rokas. Tieši tā viss arī notika.

      Sīlija ķiķināja un turēja plaukstas uz svešinieka modernās, nevainojami pašūtās žaketes piedurknēm, kamēr viņš nolika sievieti zemē un atlaida viņas vidukli. Sīlija viņam plati uzsmaidīja, turēja plaukstas uz vīrieša rokām, runājot šķietami liecās viņam tuvāk – tas viss liecināja par labu Džesijas aizdomām. Svešinieks ir Sīlijas jaunais mīļākais, un viņa neticami bezgaumīgā kārtā ir atvedusi viņu uz “Mimozu”. Kāpēc?

      Vienalga,