Mana neizdzīvotā mīlestība. Elizabeta Noubla

pa roku, taču joprojām smaidīja. – Tomēr izstāstīšu, kā tas notika. Tu sapratīsi, kāpēc es to izdarīju. Tas nevarēja notikt vēl ideālāk. Es negribēju, lai mana pirmā reize būtu mašīnā vai aiz laboratoriju korpusa, vai arī kādas nožēlojamas ballītes laikā augšstāvā zem mēteļu kaudzes. Es gribēju, lai tā ir… ideāla. Un tā tāda bija.

      – Nespēju noticēt, ka tu ar viņu gāji līdz galam.

      – Tu arī to būtu darījusi, tici man.

      Sūzena tā nedomāja. Viņa bija tik tālu no tā, lai kaut vai iztēlotos.

      Amēlija sāka stāstīt: – Tātad… vispirms mēs kopā paēdām neiedomājami romantiskas vakariņas. Uz terases. Tristanam bija atļauts to darīt uz viņa vecāku rēķina. Mamma un tētis bija devušies uz priekšu gar piekrasti, uz kādu pilsētiņu, ko sauc Ravello. Viņi bija projām visu dienu. Nezinu, kur atradās Tristana vecāki, pieņemu, ka viņi ēda vakariņas kādā citā vietā. Var teikt, ka viņi vispār neinteresējās par dēlu. Tur bija sveču gaisma, viss bija ļoti grezns, un es biju viscaur brūna, man mugurā bija tā sudrabainā kleita ar lencītēm, tu taču to zini?

      Sūzena pamāja.

      – Un pēc tam… tas vienkārši notika. Mēs skūpstījāmies un tamlīdzīgi pie baseina, atpūtas krēslā, un tad viņš man vienkārši pavaicāja, vai es gribu doties uz viņa numuriņu. Un es teicu “jā”.

      – Un ko tavi vecāki?

      Amēlija atvairīja šo jautājumu ar vienu rokas mājienu. – Es atstāju viņiem zīmīti, ka esmu nogurusi, ka esmu pārkarsusi saulē un agri devos pie miera…

      Sūzena zināja, ka viņas māte būtu nākusi un klauvējusi pie meitas durvīm, lai pārliecinātos, kā viņa jūtas, apbruņojusies ar pēcsauļošanās losjonu un paracetamolu. Un pirmām kārtām jau Sūzenai pašai nekad nebūtu pieticis drosmes šādi sameloties. Viņa nebūtu tik drosmīga, lai dotos puisim līdzi uz viņa istabu… kur nu vēl, lai tur kaut ko darītu, ja būtu aizgājusi.

      – Tu esi tik jocīga, Sūza. Ne jau vecāki man tobrīd bija prātā, bet tev tas šķiet visaktuālākais jautājums…

      Amēlija savilka neizpratnes pilnu grimasi, un Sūzena sajutās nedaudz muļķīgi. – Man ir arī citi jautājumi. Kā tas bija… nu, tu jau saproti…

      – Nu, tā jau ir cita runa. – Amēlija pieklusināja balsi līdz čukstiem un pietuvināja lūpas Sūzenas ausij. – Tas bija burvīgi.

      – Tātad tas ir burvīgi?

      – Burvīgi. Ļoti burvīgi. Daudz, daudz jaukāk, nekā es biju gaidījusi. Tas arī viss, ko es tev atklāšu.

      Sūzena nebija par to tik pārliecināta. Amēlija pilnīgi noteikti papildinās savu stāstu.

      – Vai tu turpināsi satikties ar Tristanu?

      – Nezinu. Mēs apmainījāmies ar telefona numuriem, adresēm un tamlīdzīgām lietām. Viņš ir gadu vecāks par mums. Viņš dzīvo kaut kur netālu no Linkolnas, mācās internātskolā šajā apkaimē. Iespējams, ka mēs kādreiz satiksimies.

      Sūzena jutās nedaudz šokēta, kaut arī viņa nemūžam neuzdrīkstētos to pateikt. Tas šķita tik… tik ikdienišķi. Iepazīties ar kādu puisi un pārgulēt ar viņu. Dāvāt viņam savu jaunavību un pēc tam pat nebūt pārliecinātai par to, vai vēl kādreiz satiksies. Viņa prātoja, vai tikai Amēlija neizliekas, ka viņai tas nerūp tik ļoti, kā tas īstenībā ir.

      – Paklau, – Amēlija dāvāja draudzenei augstsirdīgu smaidu, lasīdama viņas sejā. – Šis nav tas puisis, ar ko es grasos precēties, Sūza. Viņš bija lielisks, un mums kopā bija jautri. Es tik ļoti priecājos, ka izvēlējos viņu. Nu, tu jau saproti, pirmajai reizei. Kā jau teicu, tā bija ideāla. Tomēr viņam nav jābūt mana mūža mīlestībai. Un tas nenozīmē, ka es pēkšņi kļūšu par padauzu, kas guļ ar visiem pēc kārtas. Man vienkārši ir tāda sajūta, ka esmu tikusi galā ar savu pirmo reizi, un es to izdarīju kā nākas, vai saproti?

      Sūzena nekad nebija domājusi par nevainības zaudēšanu kā par kaut ko tādu, ar ko ir jātiek galā. – Man šķita, lai tas noritētu kā nākas, tas nozīmē gaidīt kādu, ko tu patiešām mīli.

      – Neuztver to kā apvainojumu, Sūza, bet tu patiešām esi visvecmodīgākā, vissentimentālākā meitene, ko es pazīstu. Tā jau tu tikai gaidīsi un gaidīsi.

      Sūzena izsmējīgi nosprauslājās. – Nevar teikt, ka es nepārtraukti atkautos no pielūdzējiem, vai ne?

      – Tas ir tikai tāpēc, ka tu neraidi pareizās vibrācijas. Tu esi glīta, tu esi jautra un gudra. Tev vienkārši uz pieres ir rakstīts: “Nemaz neiedomājies par to.” Tas… atbaida. – Amēlija sarauca degunu un tik tikko manāmi nošūpoja galvu.

      Sūzena novilka ar delnas aizmuguri pār pieri. – Nav gan rakstīts.

      Amēlija sakrustoja rokas uz krūtīm. – Vai tu šovasar ar kādu skūpstījies? Vienalga ar kuru?

      – Nē, bet…

      – Bet nekas. Tieši to es saku. Tev ir sešpadsmit gadu. Nemaz nav tik daudz palicis līdz septiņpadsmit, un tu pat vēl ne reizi neesi skūpstījusies. Vismaz ne pa īstam. Kā tad lai par to neuztraucas?

      Tagad viņas abas jau smējās. Sūzena cerēja, ka neviens neklausās. Kad viņa pastiepa galvu pāri sēdekļa atzveltnei un palūkojās apkārt, šķita, ka visi ir iegrimuši paši savās sarunās. Neviens uz viņu pat neskatījās.

      – Īstenībā tā ir mana misija.

      – Kas ir tava misija?

      – Esmu apņēmusies šogad sagādāt tev kavalieri.

      Sūzena nicīgi nosprauslājas, uzmetusi draudzenei skatienu.

      – Pat ja man nāktos mirt.

      – Droši vien tā arī notiks.

      – Par ko jūs ar Amēliju tik sazvērnieciski čukstējāties? – Alisters panāca māsu. Kad autobuss apstājās, visi skolēni izkāpa un negribīgi vilkās uz savām dažādajām jaunajām klasēm. Amēlija bija apstājusies, lai aprunātos ar dažām meitenēm, kuras pazina no staļļiem, kur tika turēts viņas ponijs.

      Sūzenai bija aizdomas vismaz pāris pēdējos gadus, ka Alisters ir nedaudz ieķēries viņas labākajā draudzenē, kaut arī viņš pats to vienmēr noliedza. Vienkārši viņš vienmēr izrādīja nedaudz lielāku interesi par Sūzenu tad, kad viņu mājā viesojās Amēlija. Un dažreiz, Sūzena būtu varējusi apzvērēt, viņš pat saķemmēja matus, pirms nonāca lejā no savas guļamistabas, kad zināja, ka pie viņiem ir Amēlija. Pat Alekss to bija pamanījis, kaut arī mamma viņus abus strostēja, kad viņi ķircināja brāli.

      – Tā nav tava darīšana, – Sūzena pasmīnēja.

      – Vai jūs runājāt par mani? Vai Amēlijai manis pietrūka?

      Sūzena zināja, ka brālis joko tikai pa pusei. – Neesmu droša, ka viņa patiešām atceras, kā tevi sauc.

      Alisters teatrāli ķēra pie sirds.

      – Tu mani ievainoji, māšel.

      – Lai tev jauka diena, Romeo.

      – Tev arī, Apalīt.

      – Vai kāds zina, kā ir radies šis teiciens, ka sadzīves lugas mēdz dēvēt par virtuves drāmām?

      Neviens neatbildēja. Protams. Ko gan viņš gaidīja – pašā stundas sākumā? Pašā gada sākumā? A līmeņa priekšmetā? “Saņemiet punktus par mēģinājumu, mister Blait,” Sūzena nodomāja. Viņš viņai bija mācījis arī pagājušajā gadā O līmenī – daži skolotāji vadīja stundas abās ēkās.