Mana neizdzīvotā mīlestība. Elizabeta Noubla

un tas bija seksīgi, viss vienlaicīgi. Apmēram piecas minūtes. Līdz Rozija sarīkoja histēriju, jo šeit nedeva čipsus, un Fins sāka skaļi raudāt nezināma iemesla dēļ… Un līdz Sūzena apjauta, ka Dags acīmredzot nepazīst savus bērnus diez ko labāk par viņu, kas ar mazajiem sastapusies pirmo reizi. Viņš neprata apklusināt dusmu lēkmi un nosusināt asaras. Vai arī nezināja, kā saprasties ar bērniem. Viņa jautājumi Deizijai bija pamācoši un mehāniski, viņas atbildes bija laipnas un līdzīgas tām, kā atbild papagailis. Nākamajā izjūtu posmā Sūzenai viņa kļuva žēl. Atgrūstais tētis. Tūlīt pēc tam nāca aizkaitinājums. Tāds aizkaitinājums, ko spēj izjust tikai bezbērnu sieviete, kas sēž kafejnīcā pie galdiņa kopā ar neuzvedīgiem bērniem, par kuriem viņa nav atbildīga, un viņu tēvu, kurš nesekmīgi izrādās un svaidās ar tukšiem draudiem, kuriem neseko darbi.

      Tā pirmā reize patiešām bija liela vilšanās. Izņemot to, ka vakara sākumā Deizija viņu neslēpti rūpīgi nopētīja no galvas līdz kājām, un to, ka vakara noslēgumā Sūzenai tika tas apšaubāmais gods slaucīt Rozijai dibenu, kad viņas devās uz tualeti, bērni neizrādīja par viņu gandrīz nekādu interesi, nedz arī par viņas šķietami superīgo bērnaukles izturēšanos vai lielisko ietērpu. Un taukainais mocarellas plankums uz zamšādas žaketes labā atloka bija saglabājies līdz pat šai dienai. Tas saglabājās viņas atmiņā kā viens no visnogurdinošākajiem un nepatīkamākajiem vakariem, kādu viņa jebkad bija pavadījusi. Tas varēja līdzināties tikai Jaungada sagaidīšanai, kad pārlieku lielas cerības sagādā vilšanos.

      Taču tajā pirmajā tikšanās reizē Sūzena pat nemēģināja iejaukties (lai arī cik ļoti viņa to vēlējās). Taksometrā pa ceļam uz mājām Daglass dāvāja viņai apburošus, atvainošanās pilnus smaidus (piesardzīgi atstādams viņu ap stūri vietā, ko nevar redzēt no Silvijas mājas, kamēr aizveda bērnus un atdeva atpakaļ mātei), turēja viņas roku un stāstīja, cik viņš ir laimīgs, ka viņa beidzot satikusies ar bērniem. Un pēc tam viņiem mājās uz dīvāna bija tikai bezbērnu pāriem raksturīgs sekss, kas brīnišķīgi novērsa uzmanību no vakara notikumiem.

      Tas notika tikai pēc vairākiem mēnešiem. Viņi ar Daglasu bija kļuvuši par pastāvīgu pāri, un Sūzena bija aizgājusi no firmas, kurā abi strādāja (Amēlija bija patiešām ļoti sašutusi par to, viņa sniedza Sūzenai visus iespējamos feministes pretargumentus, taču Sūzena saprata, ka vienam no viņiem ir jāaiziet, un Dags bija firmas partneris), un bija oficiāli pārvākusies dzīvot pie viņa. Viņi visi bija parkā, Sūzena centās būt uzdevumu augstumos, un Rozija smilšu kastē visu laiku spīdzināja Finu – atņēma viņam rotaļlietas, tīšām aizbēra bedrītes, ko viņš tik rūpīgi bija izracis, un sabradāja viņa pilis. Daglass atradās parka otrā malā, viņš palīdzēja Deizijai noturēties kājās uz skrituļslidām, kuras Sūzena bija viņu pārliecinājusi nopirkt meitai dzimšanas dienā. Vispirms Sūzena mēģināja Roziju pierunāt pa labam, tad uzkliedza meitenei un visbeidzot saniknota stipri iepļaukāja viņas roku. Daglass šo situāciju bija vērojis no attāluma un visu atlikušo pēcpusdienu staigāja nobālis un sakniebtām lūpām. Nelīdzēja pat tas, ka pēc brīža Deizija ar savām skrituļslidām nokrita un tik spēcīgi pagrieza potīti, ka brēca veselas desmit minūtes.

      Vēlāk tajā vakarā, kad bērni bija aizgājuši gulēt un Daglass bija uzkāpis augšstāvā, lai pateiktu viņiem arlabunakti, Sūzena pielēja divas lielas glāzes ar Pinot Noir un gatavojās aprunāties ar viņu par to, kā lai viņi rīkojas attiecībā uz Rozijas arvien pieaugošo nejauko izturēšanos pret mazo brālīti. Taču, kad Daglass nonāca lejā, viņš neapsēdās līdzās pie virtuves galda, kā viņa bija cerējusi. Viņš stāvēja formāli viņas priekšā – starp viņiem atradās virtuves galds – un nolasīja runu, kuru acīmredzot bija izmēģinājis savā galvā visu pēcpusdienu.

      Tas bija balss tonis, ko Sūzena nekad iepriekš nebija dzirdējusi viņu lietojam ārpus valdes sapulču telpas. Mājās tas izklausījās satricinoši. “Ja mums ir cerība uz kopīgu nākotni, par kaut ko jāvienojas skaidri un gaiši, Sūzena.” (Ja? Viņi taču dzīvo kopā…) “Tie ir mani bērni. Viņiem ir māte. Es negrasos jaukt viņiem galvu, lai tu uznāktu uz skatuves un mēģinātu viņiem būt otra māte. Tu vari būt viņiem draudzene. Bet necenties viņiem būt vecāku vietā. Es to nevēlos. Un es nekad, nemūžam negribu redzēt, ka tu pacel roku pret kādu no viņiem.”

      Sūzena jutās tā, it kā viņš viņai būtu iesitis pļauku. Tā bija pirmā nakts, kad viņi aizmiga, nesalīguši mieru. Viņa jutās apmulsusi, dusmīga un sāpināta un gulēja nekustīgi gultā līdzās Dagam, mēģinādama izprātot, ko lai dara.

      Viņa nevienam nekad nebija stāstījusi, ko Dags viņai tovakar teica. Ne savai mātei, un pilnīgi noteikti ne Amēlijai. Nevienam. Viņa zināja, ko Amēlija būtu teikusi. Viņa būtu teikusi, ka Sūzenai ir jāņem kājas pār pleciem, pirms nav par vēlu. Un, iespējams, viņai bija taisnība. Iespējams, Sūzenai vajadzēja tā rīkoties. Taču viņa Dagu mīlēja. (Sievietes šo frāzi ir atkārtojušas visā pasaules vēstures gaitā un visos laikos.) Viņa negribēja atkal sākt visu no sākuma. Viņa negribēja palikt viena pati. Tāpēc viņa savā prātā sameklēja Dagam visādus attaisnojumus, līdz pārliecināja sevi par to, ka turēsies malā. Ka Dagam ir taisnība – viņai nevajag iejaukties.

      Un, atklāti sakot, tobrīd viņa nedomāja, ka tā tas būs vienmēr. Viņa sev teica, ka nebūtu palikusi, ja būtu to zinājusi, lai gan nebija īsti droša, ka pati sev notic, to sakot. Tomēr tolaik viņai bija sajūta, ka ar laiku viss mainīsies. Varbūt viņa bija reaģējusi pārāk spēcīgi, pārāk drīz. Bet viss taču mainīsies. Viņi visi, pats par sevi saprotams, atradīs līdzsvaru, viņi visi kopā attīstīsies par kaut ko tādu, kas darbosies. Un savā ziņā tā arī notika. Viņi bija kopā jau astoņus gadus. Sūzena bija vedusi bērnus uz skolu un braukusi pakaļ, viņa bija apmeklējusi skolas ludziņas un koncertus. Viņa bija devusi zāles, kad bērni saslima, risinājusi algebras problēmas un klīdusi pa Toys R Us “ikdienišķo” Ziemassvētku dāvanu meklējumos.

      Vienkārši tas viss nebija tā, kā viņa iepriekš bija cerējusi. Viņai nebija sajūtas, ka bērni būtu viņas. Nevienā nozīmē. Ja arī viņi cits citu mīlēja, tas nekad netika izrunāts skaļi, un nedz viņa, nedz bērni, nedz viņu tēvs pat nepieņēma, ka tas tā ir. Šajās dienās Sūzenai visu laiku bija jāprāto, vai viņa palikdama rīkojās pareizi. Kad attiecību modelis nostabilizējies, ir ļoti grūti – vai varbūt pat neiespējami? – to mainīt.

      Nonākusi pie savas mājas, Sūzena dziļi ievilka elpu un ievietoja atslēgu slēdzenē. Kad viņa iegāja mājā, bērni gandrīz nereaģēja uz viņas klātbūtni. Fins nepacēla galvu no spēles, bet Rozija tikai neskaidri nomurmināja sveicienu un pamāja ar roku viņas virzienā, neatraudama acis no mirgojošā ekrāna. Saimons Kauels kādu asi kritizēja. Pēdējā laikā nepārtraukti rādīja Saimonu Kauelu. Un viņš vienmēr kādu kritizēja. Visi dīvāna spilveni bija nomesti uz paklāja, un Fins garšļaukus gulēja uz tiem kā mazs imperators, savukārt Rozija bija izpletusies pāri visām trim dīvāna sēdvietām. Daglass un Deizija nekur nebija redzami.

      Viņas “Sveiki, bērni!” neguva diez cik jūtamu reakciju. Sūzena nolēma neiet uz virtuvi. Viņa zināja, ka jutīsies spiesta uzreiz ķerties pie tīrīšanas, un viņai nudien nebija noskaņojuma, turklāt mugurā viņai bija gaiša un nebūt ne tā lētākā kleita, kas nebija paredzēta mājas darbiem. Viņa devās taisnā ceļā uz trepēm. Kā jau viņa bija paredzējusi, Deizija bija noslēpusies savā istabā, ko viņa dalīja – meitenei par lielu nepatiku – ar Roziju, telefona vads bija iespiests aizvērtajās durvīs un iPod atskaņoja Death Cab for Cutie. Sūzenu pārsteidza, ka viņa pat zina, kas taisa šo troksni, bet tā tiešām bija. Pirms pāris nedēļām, kad viņa ciemojās pie Amēlijas, Elizabete bija iekopējusi dažus skaņdarbus arī Sūzenas iPod. Nevar teikt, ka Sūzena nevarēja ciest pilnīgi visus… Viņa pieņēma, ka Daglass ir savā augšstāva