Mana neizdzīvotā mīlestība. Elizabeta Noubla

mēriņiem viskija), ka viņa gribot laulāties Svētā Gabriela baznīcā, jo nespējot iedomāties, ka varētu to darīt kaut kur citur. Ja Rozmarija gribēja būt godīga, tas viss notika diezgan lielā steigā. Viņiem paveicās, ka šī sestdiena bija brīva. Šī bija pirmā sestdiena kopš Lieldienām, kad svētais tēvs Trevors bija brīvs, un pēdējā līdz pat oktobra vidum. Rozmarijai bija aizdomas – kaut arī viņa nevaicāja, jo tā šķistu kā slikta zīme, – ka, iespējams, kāds pāris atsaucis pieteikumu… Svētā Gabriela baznīca bija ļoti gleznains dievnams filmas “Četras kāzas un vienas bēres” stilā, un tā vienmēr bija ļoti pieprasīta, tāpēc nekāds spodrināšanas un lūgšanu apjoms nevarēja nodrošināt to, lai baznīca tiktu nodotu jūsu rīcībā vasaras sestdienā, piesakoties neilgu laiku iepriekš.

      Tomēr tas bija tā vērts – viss milzīgais darbs, kas tika ieguldīts organizēšanā. Baznīcas soli spīdēja un laistījās, ziedi bija patiešām krāšņi. Pie viņu mājas uzslietā lielā telts izskatījās debešķīgi un kaut kādā veidā padarīja apburošāku arī pašu māju, šampanietis bija novietots dzesēties, savukārt džeza ansamblis jau iesildījās. Hlojas vecāki bija uzstājuši, ka izrakstīs dāsnu čeku, un “zvārguļi un grabuļi” patiesi tika zvanīti un šķindināti. Kad Hlojas māte pirms dievkalpojuma ieradās pie viņiem apskatīt lielo telti, viņa teica, ka pa pusei gaidījusi – tūlīt aiz kādas vāzes pēkšņi parādīsies Hjū Grānts, tērpies rītasvārkos, un Rozmarija to uztvēra kā augstu uzslavu. Rozmarija vēroja sava jaunākā dēla garo, stalto muguru un savas mīļotās mazmeitiņas. Viņu pārplūdināja prieks. Viņa saspieda sava vīra roku, un viņš atbildēja ar glāstu; arī viņam kaklu aizžņaudza kamols. Viņi abi bija precējušies vairāk nekā četrdesmit gadu. Par šādiem brīnišķiem mirkļiem viņi bija sapņojuši tajos gados, kad bērnu sekmes O līmeņa eksāmenos, hipotēkas maksājumi, māsas un brāļu ķildas dažreiz bija tik ļoti viņus nomocījušas, ka visa jau šķita pārāk daudz. Tie bija prieka mirkļi, par kuriem, kā Klaivs vienmēr jokoja, bija jāmaksā.

      “Kas šajā bildē nav kārtībā?” Sūzena sev vaicāja, lūkodamās apkārt – uz saviem brāļiem, vecākiem, brāļa meitiņām un brāļa dēlēnu. Šajā ideālajā, atklātnītei līdzīgajā ainavā ir tikai viens trūkums. Viņai līdzās stāvēja ārkārtīgi laimīgie mamma un tētis, brāļa sieva Ketrina smīdināja savu mazo dēlēnu Oskaru, pūzdama viņam elpu uz kakla, kamēr viņš stiepa rociņu pēc mātes cepures spalvām. Tās kutināja viņam degunu, kad māte pieliecās.

      Tā bija Sūzena. Viņa bija vienīgā, kas te neiederējās. Viņas acis pieplūda pēkšņām asarām. Jēziņ. Nekavējoties nodūrusi acis, viņa atvēra savu rokassomiņu un sāka taustīties starp milzum daudzajiem sīkumiem, meklējot salveti. Viņa juta, ka asara slīd gar degunu uz leju, un baidījās, ka nenovēršami sāks šņaukāties. Šīs nebija tās jaukās, situācijai atbilstošās asaras, kuras vajadzētu raudāt kāzās. Vēl tikai mazliet, un elsas vairs nebūs apturamas, tās kļūs nevaldāmas. Sūzena bija apņēmības pilna, ka tas nenotiks. Viņa ieurba kreisās rokas nagus delnā un atkal cieši sakoda zobus. Raudot Sūzena izskatījās neglīta, un viņa to zināja. Pamatīgām vienu minūti ilgām raudām sekas būs sarkanas, aiztūkušas acis un vēl sarkanāks deguns veselu stundu. Un tas nozīmēs skatienus un jautājumus – un šodien viņa varētu iztikt bez tiem.

      Sūzenas brālis Alisters saņēma viņas roku virs elkoņa, diezgan cieši to saspiezdams, un iegrūda viņai plaukstā rūtainu kokvilnas kabatlakatu. – Ak nē, tu to nedarīsi.

      Pārējie ģimenes locekļi jau virzījās pa baznīcas eju, pievienodamies trokšņainajam viesu baram, kas devās uz baznīcas kāpņu pusi. Sūzenas brālis parāva viņu aiz rokas pūlim pretējā virzienā, uz altāri, un viņa ļāva, lai viņu ved.

      – Pagaidi mirkli. – Brāļa balss bija stingra, bet ne nelaipna. Droši vien tā viņš runāja ar Seidiju.

      Mazajā priekštelpā baznīcas sētas pusē koristi tieši šobrīd vilka nost savus baltos tērpus.

      – Neņemiet mūs vērā… mēs tikai izvēlamies īsāko ceļu, – viņš paziņoja, vilkdams Sūzenu cauri koristu rindām uz durvīm, kas veda uz kluso baznīcas pagalmu. Viņš nelaida vaļā Sūzenas elkoni, iekams nebija viņu aizvedis līdz solam, tad apsēdās viņai līdzās.

      Sūzena norāva savu mazo, ar tillu rotāto cepurīti un izbrauca ar pirkstiem caur matiem. – Paldies.

      Alisters neatbildēdams atslīga pret sola atzveltni, iebāza pirkstus starp krekla apkaklīti un kaklu, tad atglauda matus no pieres. Kādu brīdi viņi abi sēdēja klusumā, ko palaikam pārtrauca tikai Sūzenas šņuksti, kā arī balsu dūkoņa, kas atplūda no baznīcas priekšas.

      Alisters sakrustoja garās kājas. – Uz šī sola es izsmēķēju savu pirmo cigareti. Man bija trīspadsmit gadu. Pēc desmit minūtēm es izvēmos… tepat. – Viņš norādīja ar roku uz koku, kas auga desmit jardus tālāk.

      Sūzena pasmaidīja. Alisters nekad nebija bijis sevišķi liels smēķētājs. Viņa gan – desmit cigarešu dienā gandrīz visus trīs gadus, kad bija projām no mājām universitātē, it kā tā būtu mācību kursa prasība. Un tā līdz universitātes beigšanas brīdim, kad viņa pārtrauca smēķēt tikpat pēkšņi kā sākusi. Alisters vienmēr pie mazākās izdevības māsu par to tirdīja. Par spīti viņa draudiem, mamma un tētis to nekad neuzzināja; brālis viņu nenodeva.

      – Un es būtu varējis uz šī sola arī zaudēt savu nevainību, ja vien Selijai Herisai nebūtu bijuši neiedomājami apspīlēti džinsi un desmitos vakarā nebūtu obligāti jābūt mājās.

      Sūzena sāka skaļi smieties. – Selija Herisa. Ak Dievs!

      – Acīmredzot, pirms viņa devās ārā no mājas, tētim nācās aizvilkt džinsu rāvējslēdzēju, liekot lietā pakaramo, un, manuprāt, Selija nudien baidījās – ja džinsus novilks, viņa nemūžam nespēs tos dabūt atpakaļ kājās un būs jāiet mājās vienās biksītēs…

      – Vismaz tā viņa tev teica…

      – Tie džinsi tiešām bija sasodīti cieši. Es tik tikko varēju iebāzt roku…

      – Ak vai. Cik pretīgi!

      Alisters pavīpsnāja. – Tomēr tas lika tev pārstāt pinkšķēt, vai nav tiesa?

      – Jādomā, ka tas arī mazinās manu ēstgribu pieņemšanā…

      – Nuja, arī tas tev nenāks par ļaunu, Apalīt.

      Alisters viņu sauca par Apalīti un tikai par Apalīti apmēram divus gadus, kad Sūzena bija vecumā no desmit līdz divpadsmit, un tolaik viņa bija, jāsaka godīgi… apaļa. Tajā vasarā viņa zaudēja savu apaļumu, kopš tā laika nemainīgi saglabājot slaidu augumu, bet brālis vēl aizvien dažreiz, kad viņi bija divatā, sauca māsu par Apalīti.

      Viņa iedunkāja viņam krūtīs. – Ai!

      Tas bija Alisters. Viņas arhetipiskais vecākais brālis. Kad viņi bija jaunāki, kad viņi bērnībā dzīvoja kopā, viņš bieži vien izturējās noraidoši vai nelaipni. Reizumis pat radās iespaids, ka viņa vienīgā nodarbošanās ir dažādu mocību un ķircināšanas veidu izdomāšana māsas dzīves gandēšanai. Taču tiklīdz kāds cits, jebkurš, mēģināja nodarīt viņai pāri, viņš tūlīt pat pārvērtās par Sūzenas glābēju. Viņas varoni. Viņai šķita, ka tāds viņš ir joprojām.

      – Tātad? – Tagad brālis lūkojās viņai tieši virsū, viena uzacs bija pacelta uz augšu.

      – Tātad – kas? – Sūzena negribēja īsti sastapties ar Alistera skatienu.

      – Tātad… ko nozīmē šīs asaras?

      – Kāzās taču visi raud, vai tad ne? Mamma izlietoja Kleenex tādos