Vēlmju akmens. Džūda Devero

ja vien māte varētu mani pārlikt sev pār celi un nopērt, viņa to darītu. – Kolins paraudzījās uz Džemmu. – Vai vēlies braukt uz pilsētu pusdienās?

      – Jā, lūdzu, – viņa atteica.

      – Tad nāc man līdzi uz mašīnu un uzmanies, lai mūs neviens neredz. Negribu, lai tie divi man pieliptu. – Viņš izveda Džemmu no viesu namiņa, tad garām kokiem un skaisti iekopta mauriņa malai. Džemma ieraudzīja kādu milzīga auguma jaunu puisi, patiesībā pusaudzi, kurš stāvēja aiz stikla durvīm un viņus vēroja. Galu galā viņi nonāca uz piebraucamā ceļa mājas priekšā. Tur bija novietotas sešas automašīnas, ieskaitot arī Džemmas īrēto, un skats atgādināja lietotu auto tirgotavu.

      Kolins izņēma atslēgas no kabatas.

      – Tas puisis, ko redzēju durvīs, laikam bija tavs mazais brālis? – Džemma jautāja.

      – Droši vien, – Kolins atteica un devās pie džipa, kas izskatījās pēc tāda, kurš lieliski piemērots braukšanai augšup un lejup pa kalniem. – Tas nozīmē, ka viņš to pateiks arī citiem.

      – Vai tad viņš ir tenku vācele? – Džemma vaicāja.

      – Ļaunāk. Viņš ir mākslinieks. – Tā kā Džemma pāri automašīnas pārsegam vaicājoši paraudzījās uz Kolinu, viņš paskaidroja: – Gluži tāpat kā rakstnieki pavēsta visu, kas ar viņiem atgadījies, mans mazais brālis visu uzzīmē. Līdz vakaram viņam jau būs apmēram pusducis tavu un manu attēlu. Visdrīzāk, viņš būs uzzīmējis, kā mēs ar tevi bēgam no Ailas un Kērka.

      Džemma pasmaidīja par tik pārliecinošu apgalvojumu. Viņa iekāpa džipā un apsēdās Kolinam blakus. Viņš nedaudz pabrauca atpakaļ, tad veikli un prasmīgi izmanevrēja gar trim automašīnām, kuras traucēja kustību.

      Kad viņi jau bija izbraukuši uz ceļa, Kolins vaicāja: – Vai sendviči derēs?

      – Man garšo viss, ja vien pašai nav jāgatavo.

      – Te nu bija mana teorija par sautētu liellopa gaļu…

      – Ko tas nozīmē?

      – Es tevi noturēju par tādu, kura mēdz vakariņās gatavot sautētu liellopa gaļu.

      – Īsti nezinu, kā šāds apgalvojums raksturo tavu viedokli par mani, tomēr varu garantēt, ka man nepatīk, ja mani mēģina klasificēt.

      Viņš paraudzījās uz Džemmu un izbrauca uz galvenā ceļa. Acīs bija lasāms jautājums, vai iepriekšteiktais ir meiteni aizvainojis.

      – Gaļas rulete, – Džemma paziņoja.

      – Ko?

      – Es protu pagatavot tādu ruleti, ka tīri vai jāraud.

      – Prieka vai šausmu asaras?

      Džemma smaidīja. – Tas ir mans noslēpums.

      Mirkli abi klusēja, un viņš vadīja automašīnu pa nelielās Edilīnas ielām. Tās sazarojās uz visām pusēm no laukuma, kura centrā auga milzīgs ozols. Džemma bija izlasījusi pilsētas mājaslapā, ka šis koks ir tiešs pēctecis ozolam, kura sēklu no Skotijas atvedusi sieviete, kam par godu pēc tam nosaukta pilsētiņa.

      Kā jau vēsturniece Džemma nespēja nejūsmot par ēkām, kas slējās ap pilsētas laukumu. Dažas no tām bija modernas. Tas gan nozīmēja, ka celtas apmēram Otrā pasaules kara laikā, tomēr daudzas šķita krietni vecākas. Pavisam noteikti būvētas pirms Pilsoņu kara. Izskatījās, ka Šērmana nodevīgā rīcība nebija attiekusies uz šo Dienvidu pilsētu.

      – Par kādu biroju tava māte runāja? Vai tev ir darbs? – Džemma paraudzījās uz Kolinu.

      Viņš asi paskatījās uz meiteni. – Tu gribēji zināt, vai pats pelnu iztiku, vai arī tērēju to, ko mans tēvs nopelna, pārdodot mašīnas?

      Vienā mirklī Džemma pietvīka gluži sarkana. Tieši to viņa bija domājusi. – Es…

      – Ir jau labi. Tādu pieņēmumu parasti izsaka visi, turklāt divi mani brāļi strādā pie tēva. Taču mani pavisam nesen oficiāli ievēlēja par Edilīnas šerifu.

      – Patiešām? – Viņas acis iepletās. – Vai tev ir birojs un vietnieks, un skapis ar šautenēm? Kādi noziegumi šajā pilsētā notiek?

      Kolins iesmējās. – Vai tevi interesē pilnīgi viss, vai arī tikai tas, kas saistās ar mani?

      – Viss. Jebkas. Nu, vai es uzminēju?

      – Jā, man tas patiešām ir. Mana jurisdikcija attiecas arī uz apgabalu ap Edilīnu, tāpēc darba pietiek. Pēc pusdienām parādīšu tev savu biroju.

      Džemma saminstinājās. – Vai tava māte nesāks domāt, ka es, gluži tāpat kā Aila, mēģinu nomakšķerēt vienu no viņas dēliem?

      – Viņa nejaucas mūsu personīgajā dzīvē. Vai tu, atbraucot šurp, atstāji kādu skumstošu draugu?

      – Ar pēdējo izšķīrāmies pirms sešiem mēnešiem.

      Kolins bija izbraucis cauri pilsētai un nogriezās uz šaurāka ceļa. Koku zari liecās pāri, biezā lapotne aizklāja debesis, un likās, ka viņi brauc mežā. – Un tie futbolisti, kuriem tu palīdzi mācīties? Nekādu īpašu attiecību? – Kolins taujāja.

      – Viņi mani uzskata gluži vai par māti.

      – Nevar būt. Kaut kā šaubos.

      – Jā, patiešām! Viņi mani sauc par misis Džī un dalās ar mani stāstos par savām problēmām.

      – Piemēram?

      – Izskatās, ka ziņkārīga neesmu tikai es vien.

      – Tā ir daļa no mana darba, – Kolins atbildēja un iebrauca autostāvvietā pie pārtikas veikala. Tiesa, tas nešķita parasts veikals ar spožām stikla durvīm. Ēka bija gara un zema. Jumts sniedzās tālu uz priekšu, veidojot pārklājumu lievenim. Tā līdzinājās bagātu mednieku atpūtas namam. Ja Džemma neredzētu apmēram duci cilvēku, kuri nāca ārā, stumdami lielus metāla ratiņus, tad neticētu, ka tas patiešām ir pārtikas veikals.

      Kolins izslēdza automašīnas dzinēju un sēdēja pie stūres, skatīdamies uz Džemmu. Likās, viņš nodomājis tā turpināt, līdz būs sagaidījis atbildi.

      Džemma paraustīja plecus. – Nu, sacīsim tā. Man bija jāuzzina ļoti daudz par dzimstības regulēšanu un to, kādas ir sekas, ja nelieto izsargāšanās līdzekļus. Zēnu mājasdarbi lasīšanā bieži vien nozīmē iepazīšanos ar brošūrām par to, kā jūtas cilvēks, kurš pirmo reizi atrodas projām no mājām. Reizēm esmu gluži kā seksuālās izglītības skolotāja.

      – Ja tev zināms kaut kas patiešām radošs, ko vari iemācīt, noteikti pasaki man, – Kolins nopietni teica.

      – Lai tu varētu šīs zināšanas tālāk nodot saviem vēlētājiem?

      – Protams, – Kolins attrauca. – Kā jau vēlēta amatpersona es raizējos tikai par viņiem un uzskatu, ka viņu izglītošana ir mans pienākums. – Viņš smaidīdams izkāpa no automašīnas un pagaidīja, kamēr Džemma viņam pievienojas. Abi kopā viņi iegāja veikalā.

      Telpā valdīja puskrēsla un bija vēss. Labajā pusē bija plaši plaukti. Vizēja košas krāsas, un viss izskatījās gluži vai ideāli. Kolins devās dziļāk veikalā, un Džemma viņam sekoja.

      – Kolin! – izsaucās kāda sieviete, un viņš apstājās. Sieviete bija vēl pavisam jauna, un izskatījās, ka pēdējā laikā viņai nav izdevies izgulēties. Un tas bija saprotams. Pie rokas viņai bija divus gadus vecs puisēns, kurš nemierīgi dīdījās un kura sejas izteiksme pavisam skaidri vēstīja: “Uz