Vēlmju akmens. Džūda Devero

allaž lieliski. Viņš man nosūtīs vairāku šim uzdevumam piemērotu studentu dzīves un darba aprakstus. Iespējams, tie būs pat doktoranti. Izvēlēšos četrus vai piecus un uzaicināšu šurp uz interviju. Vai varbūt, tavuprāt, tas ir par daudz? Varbūt man vajadzētu samazināt skaitu un izvēlēties trīs kandidātus. Jā, tā ir laba doma. Fredijs apsolīja, ka atsūtīs pašus labākos, kādus vien universitāte spēj piedāvāt. Ko tu par to saki, mīļais?

      Misters Freizers piemiegtām acīm paraudzījās uz sievu. Viņš skaidri manīja, ka tiek muļķots. Misis Freizere ne tuvu nebija pateikusi visu. Nu, kaut vai to, cik lielu algu jau noteikti piedāvājusi par šo darbu, vai arī to, cik ilgi izvēlētais kandidāts pie viņiem strādās. Tā kā sieva bija uzstājusi, ka jaunieguvumi jānovieto garāžā pie viesu namiņa, viņam bija aizdomas arī par to, kur šis students dzīvos. – Es domāju, – viņš lēnām sacīja, – ka mēs abi apsēdīsimies un tu man izstāstīsi visu, ko esi iecerējusi darīt.

      – Protams, dārgais, – viņa smaidot atteica. – Ar prieku tev visu izstāstīšu.

      Tajā dienā pie vakariņu galda ģimene tika iepazīstināta ar mātes ieceri nolīgt kādu, kurš mitinātos viesu namiņā un divu vai vairāku gadu laikā izlasītu un kataloģizētu visus no Anglijas atvestos dokumentus.

      – Divus gadus?! – Perijs satriekts pārvaicāja.

      Lenijs savukārt piebilda: – Tikai izvēlies sievieti. Un skaistu.

      – Trīs draudzenes tev pašlaik jau ir. Manuprāt, ar to pilnīgi pietiek, – misters Freizers aizrādīja, bet Lenijs tikai pasmaidīja.

      Misis Freizere pievērsās vecākajam dēlam: – Kolin, un ko domā tu?

      Ģimenē visi zināja, ka parasti Kolins nemēdz izpaust savas domas. Viņa māte bieži sacīja, ka vecākais dēls piedzimis ar neatkarīgu raksturu, tāpēc dodas, kur un kad pats vēlas. Viņa tēvs teica, ka vainojami apstākļi. Kad Kolinam bija tikai trīs gadi, viņam bija divi jaunāki brāļi, kuri nemitīgi pieprasīja lielāko daļu vecāku uzmanības. Tēvam nācās strādāt septiņdesmit stundu nedēļā, bet mātei bija jātiek galā ar diviem mazākajiem bērniem, un Kolins iemācījās pats parūpēties par sevi, ar savām vēlmēm un vajadzībām neapgrūtinot citus.

      – Es domāju, – Kolins lēnām atbildēja, – ka tev tas nāks par labu.

      Šeimuss, jaunākais dēls ģimenē, nākamajā gadā uzsāks mācības koledžā, un mātei būs vientulīgi. Edilīnā dzīvoja vienīgi Kolins, taču viņš tik daudz laika pavadīja pilsētā, ka tikpat labi varēja dzīvot arī citā štatā. Kāds, kurš mitinātos viesu namiņā un vītu stāstus par ģimenes vēsturi, droši vien sagādātu labu izklaidi viņu mātei. Iespējams, viņa pat uz brīdi varētu aizmirst, ka bērni izkaisīti pa visu valsti.

      Tagad, pēc vairākiem mēnešiem, Kolins sprieda, ka viņam vajadzēja vairāk iesaistīties lēmuma pieņemšanā par kāda svešinieka izmitināšanu ģimenes īpašumā uz tik ilgu laiku. Viņš bija saticies ar diviem kandidātiem, un tie viņam nepavisam nepatika. Gan jaunais vīrietis, gan sieviete bija gara auguma, ļoti slaidi. Abi ģērbušies lieliskās dārgās drānās. Sieviete raudzījās uz Leniju ar tādu skatienu, ka likās – tajā neona gaismās jau atmirdz kāzu torte. Un Kolins bija pamanījis, ka vīrietis paceļ šķīvi, lai izlasītu ražotāja vārdu. Pagaidām neviens no viņiem nebija ieskatījies kādā grāmatā un nepavisam neizrādīja interesi par netīrajām kastēm viesu namā.

      Kolins jau iztēlojās, kā viss notiks. Nolīgtais vai nolīgtā brīvi staigās pa viņu īpašumu un allaž atradīs ieganstu, lai pievienotos ģimenei. Un Kolina māte, dāsna būdama, to pieļaus. Kolins gara acīm redzēja, kā vīrietis pie viņiem iekārtojas uz divdesmit gadiem. Māte sacītu: “Mani bērni taču ir devušies projām; kālab gan Kērks nevarētu būt šeit, pie manis?” Kolins šo ieceri aizvien vairāk uztvēra kā postošu nelaimi.

      Runājot par pēdējo pretendenti – viņa pat nebija ieradusies uz pusdienām. Jaunā sieviete, kura ieradās ātrāk, Lenijam bija paguvusi ārkārtīgi iepatikties, un viņš labprātīgi pieteicās aiziet pakaļ arī otrajai. Viņaprāt, jo vairāk jaunu un skaistu sieviešu apkārt, jo labāk.

      Kad tika uzdoti jautājumi par trešo kandidāti, misis Freizere bija atbildējusi: – Ļaujiet viņai palikt tur, kur viņa ir. – Un to viņa pateica tādā tonī, ka Kolins novaidējās. Izskatījās, ka māte jau pieņēmusi lēmumu par to, kuru kandidātu nolīgs, un vairs nav nepieciešams uzzināt kaut ko vairāk par trešo. Kolins gan turpināja cerēt, ka šī studente interesēsies arī par kaut ko vairāk, nevis tikai par ģimenes īpašumiem.

      – Māt, – Kolins teica, kad viņi devās pusdienās, – es domāju, ka arī tai otrai sievietei ir jābūt šeit. Tev ar viņu jāparunā.

      – Esmu jau noskaidrojusi visu, ko man par viņu vajadzēja zināt. Vienkārši izbaudīsim jauku maltīti, labi? Kērks un Aila ir uzjautrinoši, vai ne?

      – J-jā, vienreizēji, – Kolins atbildēja, kad māte paspraucās viņam garām. Viņš mēģināja māti aizturēt. – Es tikai iedomājos…

      Misis Freizere pagriezās pret Kolinu. – Ja reiz tā otra meitene tevi tik ļoti interesē, tu vari pats aizbraukt viņai pakaļ. Atstāju viņu viesu namiņā. Pieņemu, ka viņa tur atrodas joprojām. – Misis Freizere iegāja ēdamistabā.

      Jau spēris soli viņai pakaļ, durvīs Kolins apstājās. Galda klāšanā bija izmantots labākais porcelāns, un viņu mājkalpotāja Reičela bija ģērbusies baltā, savam darbam atbilstīgā uniformā. Viņa paraudzījās augšup, sastapa Kolina skatienu un paraustīja plecus, kas nozīmēja, ka šāds ietērps izvēlēts, paklausot misis Freizeres norādījumam.

      Vecāki apsēdās katrs savā galda galā. Izskatījās, ka misters Freizers šajā brīdī labprātāk atrastos jebkur citur pasaulē, tikai ne šeit. Lenijs sēdēja blakus jaukajai mis Ailai, bet pievilcīgais Kērks viņam otrā pusē.

      Galda pretējā pusē bija vietas vēl trim cilvēkiem. Vienā jau sēdēja Šeimuss, pārējās divas paredzētas Kolinam un trešajai kandidātei.

      Misis Freizere ar rokas mājienu aicināja vecāko dēlu apsēsties.

      Kolins paspēra soli uz priekšu, tomēr nespēja apsēsties. – Es… – viņš teica. – Es došos… – Viņš norādīja sev pār plecu, apmēram viesu namiņa virzienā, un tad aizsteidzās. Kolins iemetās nelielajā kravas automašīnā un aiztraucās projām.

      Kad Kolins piebrauca pie viesu namiņa, rieva viņa pierē – drūmās omas lieciniece – bija savilkta tik ļoti, ka tumšās uzacis teju vai saskārās viena ar otru. Viņš apturēja automašīnu zālājā un ātri veica pēdējos soļus līdz viesu namiņam. Bagātinājies ar pieredzi par pārējiem diviem kandidātiem, viņš nolēma, ka būs labāk jau laikus noskaidrot, kas padomā trešajai. Viņas automašīna vismaz nebija novietota tepat tuvumā, un viņa nestiepa turp visu, ko vien varētu panest. Kas gan bija licis mātei atstāt šo svešinieci vienu namiņā? Tas taču bija pilns ar vērtīgām senlietām! Visas tika atvestas no Anglijas, turklāt dažas nedēļas pēc tam, kad piegādāja dokumentus.

      Pieskāries bibliotēkas durvju rokturim, Kolins jau grasījās mesties iekšā, kad ieraudzīja trešo kandidāti. Viņa sēdēja uz vecā paklāja ar muguru pret grāmatu skapjiem, kas bija tur novietoti tikai pagājušajā nedēļā. Viņai apkārt bija sešas kastes ar mātes nopirktajiem dokumentiem.

      Meitenes seja bija pagriezta pretējā virzienā, bet zem brīvajām drānām Kolins varēja redzēt, ka viņa ir maza auguma, proporcionāli veidota, tumši blondiem matiem, kas sniedzās līdz pleciem. Pie viņas piedurknes bija piestiprināta viena pildspalva, otru viņa turēja rokā, bet trīs citas dažādu krāsu pildspalvas