Vēlmju akmens. Džūda Devero

tikai nesakiet, ka bijāt nolīgusi interjera dizaineru!

      – Es nopirku dažas lietas, kuras piederējušas mana vīra ģimenei, – misis Freizere atturīgi teica.

      – Māt, tu nopirki pilnīgi visu, kam reiz, iespējams, pieskārušās kāda Freizeru senča roka, – Kolins aizrādīja.

      – Šeimuss, – Džemma sacīja, un visi pagriezās, lai paraudzītos uz runātāju.

      – Jā, mans jaunākais dēls, – misis Freizere teica. – Nemaz nezināju, ka esat pazīstami.

      Kērks piebilda: – Apburošs jauns cilvēks. Patiešām apbrīnoju viņa veikumu.

      – Es domāju, ka Džemma runāja par pirmo Šeimusu, – Kolins iestarpināja. – To, kurš palīdzēja dibināt Edilīnu.

      Visi atkal paraudzījās uz Džemmu, un viņa piekrītoši pamāja ar galvu. Viņa bija tik satraukta, ka gandrīz nespēja parunāt. Kvēlā vēlēšanās dabūt šo darbu mēli bija sasaistījusi gluži stīvu.

      – Kur jūs par viņu dzirdējāt? – misis Freizere vaicāja.

      Džemma dziļi ievilka elpu. – Viņa vārds bija minēts Edilīnas vēsturē, kas publicēta interneta mājaslapā, kā arī jūsu ģimenes ģenealoģijā. Man likās interesanti uzzināt, kādi notikumi veicināja bankrotu tai paaudzei, kas nāca pēc viņa. Internetā atradu ziņas par laiku, kad ģimenes māja tika atpirkta. Astoņpadsmitā gadsimta beigās to izdarīja Amerikas ieceļotāju Šeimusa un Prūdensas Freizeru dēls. Tad uzvārds tika mainīts uz Lankasters. Freizeri vairs netika pieminēti. Vai atsvešināšanos veicināja lielais attālums starp Ameriku un Angliju, vai arī bija vēl kāds nesaskaņu iemesls?

      Apklususi Džemma pamanīja, kā misis Freizere, Aila un Kērks uz viņu skatās. Kolins stāvēja visiem aiz muguras, un viņa acis mirdzēja. Likās, viņš priecājas par visu, kas te notiek.

      – Atvainojiet! – Džemma pakāpās soli atpakaļ. – Es nevēlējos rakņāties svešā dzīvē. Tā bija tikai ziņkārība, vairāk nekas.

      – Jā, labi, – misis Freizere noteica un pagriezās pret Ailu. – Kas attiecas uz jūsu jautājumu… nē, es neaicināju dizaineru.

      – Bet izskatās pēc profesionāļa veikuma! Vai neiebilstat, ja vēlreiz apskatīsim dzīvojamo istabu? – Aila veltīja Džemmai skatienu, kas skaidri pauda, ka viņa tikko ir zaudējusi iespējas iegūt šo darbu.

      – Protams. – Misis Freizere izgāja pirmā, viņai cieši pa pēdām sekoja Aila.

      – Ielīdi, kur nevajag, ko? – Kērks noteica un tad arī izgāja no telpas.

      Palikusi divatā ar Kolinu, Džemma sacīja: – Es un mana lielā mute! Kāpēc gan es nevarēju viņai pavaicāt kaut ko par paklāju vai rakstāmgaldu?

      – Jo tev tas nepavisam nešķiet interesanti.

      – Taisnība, taču man vajadzēja izlikties… – Viņa apklusa. – Tūlīt iešu turp un pamēģināšu pierādīt tavai mātei, ka neesmu rupjākais cilvēks uz šīs pasaules. – Džemma apstājās durvīs. – Aši! Pasaki, kas viņai patīk.

      – Pašlaik viņas lielākā kaislība ir mana tēva aristokrātiskie senči.

      – Taču es tieši… – Džemma iepleta acis.

      – Pareizi. Tu pavaicāji par viņiem un parādīji, ka jau esi paguvusi veikt nelielu izpētes darbu.

      Džemma stāvēja un izbrīnā mirkšķināja acis. – Bet viņu vairāk interesē pļāpāšana ar Ailu par telpu dizainu.

      – Arī man likās tāpat, taču tad es ieraudzīju mātes seju brīdī, kad viņa klausījās tevī. Māte nevar ciest, ja kāds zina, kas viņai padomā. Ļauj, es mazliet aizņemšos tavu piezīmju grāmatu.

      – Bet…

      – Uzticies man, lūdzu.

      Džemma īsti nesaprata, ko viņš izdomājis, bet izņēma no savas lielās somas piezīmju grāmatu un pasniedza to Kolinam. Pēc tam aizsteidzās pakaļ pārējiem uz dzīvojamo istabu.

      – Izklausās, ka šī ir apbrīnojama pilsēta, – sacīja Aila. – Ja man tiks piedāvāts šis darbs, es ar prieku kļūšu par šīs sabiedrības daļu.

      – Nespēju ne sagaidīt, kad varēšu iedziļināties izpētes darbā, – Kērks savukārt steidzās apliecināt. – Atklājumu prieks, aizrautība, kādu sniedz faktu savirknēšana stāstā, iespēja uzzināt kaut ko tādu, ko neviens vēl nav izpētījis… – Viņa skatiens likās aizklīdis tālumā. Džemma neatcerējās šādu skatienu viņam jelkad redzējusi, lai gan pēdējos četrus gadus bija mācījusies ar viņu kopā. Viņi gan nekad nebija vienā studiju grupā, taču Džemmas noslogojums darbā neļāva saskaņot nodarbību laikus ar citiem studentiem.

      – Pilnībā piekrītu, – viņu atbalstīja Aila. – Būs ļoti interesanti uzsākt šo dokumentu izpēti. Ja vien man tik lielu prieku nesagādātu jūsu sabiedrība, es jau tagad ar to nodarbotos.

      – Un jūs? – misis Freizere pievērsās Džemmai.

      – Viņa jau ir sākusi, – Kolins sacīja un pasniedza mātei Džemmas piezīmju grāmatu.

      Misis Freizere pāršķirstīja lappuses. Džemma bija pierakstījusi tikai piecas, tomēr likās, ka viņas sīkais rokraksts palīdzējis ietilpināt daudz informācijas. – Vai uzskatāt, ka pieraksti ar dažādu krāsu tinti palīdz darbā?

      – Es reizēm izmantoju pat astoņas krāsas, – Kērks iejaucās sarunā, iekams Džemma paguva atbildēt.

      – Savukārt es visu atzīmēju ar dažādu krāsu punktiem, – Aila stāstīja. – Ak… visu to izskatīt taču būs tik jautri!

      – Džemma, vai arī jūs tā domājat? – vaicāja misis Freizere. – Ka tas būs jautri?

      – Man liekas, ka vārds “spraigi” būtu piemērotāks, – Džemma atbildēja. – Uzdrošinos pieņemt, ka lielākā daļa dokumentu, varbūt pat astoņdesmit procentu no tiem, nebūs izmantojami ģimenes vēstures rakstīšanai, jo tie ir mājsaimniecības rēķini. Ja vēlaties uzrakstīt jūsu vīra ģimenes finansiālo vēsturi, tad es ieteiktu uzaicināt kādu tiesu ekspertu finanšu jautājumos.

      – Man liekas, Džemma gribēja sacīt… – Kērks metās skaidrot.

      Misis Freizere pacēla roku. – Tātad, jūsuprāt, darbam interesanti būs tikai divdesmit procenti dokumentu?

      “Jau atkal esmu visu izdarījusi aplam,” Džemma nosprieda un paraudzījās uz Kolinu, bet viņš iedrošinot pamāja ar galvu.

      – Jā, – Džemma apstiprināja. – Es vispirms izskatītu kastes un kārtīgi visu sašķirotu. To, ko izmantošu, paglabātu. Tad dienasgrāmatas, vēstules un personiskos papīrus novietotu bibliotēkā un uzsāktu darbu.

      Kādu mirkli misis Freizere raudzījās uz Džemmu, tad pagriezās pret Ailu. – Un kā darbu sāktu jūs?

      – Tāpat, – viņa ātri attrauca. – Tā ir standarta procedūra.

      Džemma uzzibsnīja Ailai niknu skatienu. Nebija nekādas “standarta procedūras”, ja bija runa par vēsturiskiem faktiem. Katram pētniekam bija sava darba metode.

      Misis Freizere pievērsās dēlam. – Domāju, ka tagad iešu nosnausties. Es atgriezīšos lielajā mājā kopā ar Ailu un Kērku, bet tu aizved Džemmu pusdienās. Jūs abi droši vien esat izbadējušies. Kamēr būsiet pilsētā, tu varētu viņai parādīt savu biroju. – Misis Freizere pagriezās pret Džemmu un atdeva viņai