Vēlmju akmens. Džūda Devero

neteica neko, bet viņas acis iepletās. Viņi jau tā brauca ar ātrumu sešdesmit jūdžu stundā, turklāt pa līkumotu ceļu. Ceļš bija saskatāms tikai dažas pēdas uz priekšu. Ja automašīna…

      Domas pārtrūka, jo viņiem priekšā piepeši iznira kāds pikaps ar laivu piekabē. Izskatījās, ka viņi traucas tieši tam virsū. Kolins spēji pagrieza stūri pa kreisi… Priekšā parādījās pretimbraucošs automobilis. Džemma pūlējās saņemties un gaidīja neizbēgamo sadursmi.

      Bet tad, gluži kā ūdens Bībeles sižetā, braucēji pašķīrās uz abām pusēm. Blakus esošā kravas automašīna spēji nobremzēja un pašāvās uz labo pusi, bet otrs vadītājs prasmīgi pagrieza mašīnu pa kreisi, un tā ar purngalu slīdēja koku virzienā. Ceļš viņiem priekšā bija tīrs. Un Kolins pat nebija samazinājis braukšanas ātrumu.

      Tiklīdz viņi bija pabraukuši tālāk, Džemma pagriezās un paraudzījās atpakaļ. Abas automašīnas bija apstājušās. Gara auguma vīrietis izkāpa no kravas automobiļa un devās pie transportlīdzekļa ceļa otrajā pusē.

      Džemma atkal pagriezās taisni. Tagad viņu braukšanas ātrums bija septiņdesmit jūdžu stundā.

      – Cilvēks tajā kravas mašīnā bija Ljūks, grāmatu autors, – Kolins sacīja. – Un vieglajā mašīnā bija Remzijs. Viņš ir jurists.

      – Man bija prieks ar viņiem iepazīties, – Džemma atteica, joprojām cieši turēdamās.

      Kolins iesmējās un asi iegrieza auto pa labi vietā, kur nebija ne miņas no ceļa. – Es nevēlējos tevi biedēt, bet zināju, ka viņi atļaus man izbraukt. Abi ir mani radinieki.

      Džemmai gribējās pavaicāt, ko viņš darītu, ja ceļš būtu pilns ar tūristiem, tomēr viņa bija pārāk aizņemta ar turēšanos, lai kaut ko sacītu. Visur bija bedres un pauguri. Riteņi lēkāja uz augšu un leju. Džemmu uz sēdekļa mētāja tik stipri, ka galva laiku pa laikam atsitās pret automašīnas griestiem.

      – Īsākais ceļš, – Kolins spalgi sacīja, lai pārkliegtu sirēnas gaudošanu un troksni, kas izklausījās kā metāla instrumentu kastes grabēšana automašīnas aizmugurē. – Mēs braucam garām Merlina fermai, – viņš sacīja un norādīja pa labi.

      Koku lapotne daļēji aizsedza nelielu astoņstūru ēku ar augstu, smailu jumtu, kas līdzinājās raganas cepurei. Bija redzamas nelielas durvis, bet tām blakus – eja sienā, kas aizdarīta ar vārtiem. Nebija nepieciešams vēsturnieka prāts, lai pamanītu, ka māja ir ārkārtīgi sena.

      – Tā taču… – Džemma ierunājās. – Vai tā ir…

      – Glabātava. Iekšā ir ūdens, – Kolins kliegšus skaidroja, pārslēgdams ātrumus. Jau nākamajā sekundē viņš apbrauca pāris lielu koku, un skatienam atklājās apgabala šerifa dienesta automašīna. Kolins spēji nobremzēja, saceldams biezu putekļu un sīku akmentiņu mākoni.

      Klepodama Džemma palika automašīnā, bet Kolins izlēca ārā, iekams tā bija īsti apstājusies. Kad auto joprojām virzījās uz priekšu, Džemma pamanīja, ka dzinēja izslēgšanu Kolins acīmredzot uzticējis viņai. Paliekusies pāri konsolei, viņa beidzot izslēdza mašīnas dzinēju.

      Pa priekšējo logu Džemma ieraudzīja Kolinu un divus likumsargus, ģērbušos brūnos formastērpos. Viņi stāvēja dažas pēdas atstatu no liela, pērkona laikā cietuša koka. Puse stumbra bija atdalījusies un nokritusi zemē, izveidojot kaut ko līdzīgu rampai, pa kuru var nokļūt uz augšu. Bērns itin viegli varētu pa tādu uzrāpties.

      Augšā uz zara, kurš aizlūzis slīga lejup, sēdēja mazs zēns. Viņam bija gaiši mati un zilas acis, no bailēm kļuvušas gluži platas. Puisēna māte stāvēja turpat zem koka un klusā balsī runāja ar dēlu. Viņa mēģināja pierunāt zēnu nekustēties, lai neizraisītu straujāku zara lūšanu.

      Džemma izkāpa no automašīnas, devās pie Kolina un nostājās viņam blakus. Viņas skatiens bija pievērsts bērnam.

      – Lai atbrauktu šurp, viņiem būs nepieciešams vēl vismaz desmit minūšu, – sacīja apgabala šerifs Toms, gara auguma pievilcīgs vīrietis sirmiem matiem, krietni vairāk nekā piecdesmit gadu vecs. Viņš pagriezās ar muguru pret puisēna māti. – Kārls mēģināja uzrāpties pie viņa, bet zars aizlūza. Kā tev šķiet, ja puika kritīs, vai varēsi viņu noķert?

      – Noteikti, – Kolins sacīja klusi, lai zēna māte nevarētu dzirdēt. – Bet koks ilgi vairs neizturēs. Domāju, ka mums viņš jādabū lejā jau tūlīt. – Kolins pagāja tuvāk puisēnam un paraudzījās augšup. – Sveiks…

      – Šons, – zēna māte paskaidroja.

      – Šon, mani sauc Kolins. Es esmu pilsētas šerifs. Un, kā tu redzi, esmu gana spēcīgs. Es gribu, lai tu tagad palaid vaļā to zaru un krīti zemē. Es tevi noķeršu. Tas būs gandrīz kā futbola spēlē. Vai tā būs labi?

      – Nē! – puika iekliedzās un ciešāk pieķērās zaram. Tas skaļi nokrakšķēja.

      – Viņš rāpjas itin visur, – zēna māte stāstīja. Balss trīcēja, un sieviete tik tikko spēja apslāpēt histēriju. – Viņš uzkāpj uz virtuves darba virsmām un pēc tam uz augstu piestiprinātiem plauktiem. Kādu rītu es atvēru durvis skapītim, kurš atrodas virs izlietnes, un viņš bija iekšā. Sēdēja un man uzsmaidīja. Viņš…

      Kolins pastiepa roku, apskāva sievietes plecus, un viņa pārstāja runāt. Viņš pagriezās pret zēnu. – Labi, Šon. Es gribu, lai tu tagad sēdi ļoti, ļoti mierīgi. Vai varam tā sarunāt, draudziņ? – Mazais atradās tikai apmēram sešas pēdas augstāk par Kolina galvu, bet tikpat labi tas varēja būt arī desmitstāvu nama augstumā. Ja Kolins gaidīs, kad zars lūzīs, un tad ķers zēnu, abi noteikti cietīs.

      – Karsējmeitenes, – Toms noteica Džemmai aiz muguras. Kad viņa pagriezās, vīrietis uz viņu cieši skatījās. – Kolina jaunākais brālis kopā ar piecām karsējmeitenēm piedalās dzīvās piramīdas veidošanā. Tā, kura ir pašā virsotnē, stāv viņam uz pleciem.

      Džemmai likās, ka viņš runā pavisam dīvaini. Vietējās sporta aktivitātes pašreizējā mirklī nebija uzskatāmas par pašu aktuālāko notikumu. Kad Džemma atskārta, ko Toms vēlas ierosināt, viņas seja kļuva gaiša no prieka.

      – Kā tev šķiet, vai spēsi to izdarīt? – Toms vaicāja. – Protams, ja puika to pieļaus. Viņš ir pietiekami smags, un būs nepieciešams arī gana liels muskuļu spēks, lai to rezgali noturētu. – Viņš vaicājoši nopētīja Džemmu no galvas līdz kājām.

      Kā allaž, Džemma bija ģērbusies platos džinsos un citu pāri citam uzvilkusi trīs topiņus. Pieradusi strādāt ar jauniem, vīrišķīgiem puišiem, viņa bija iemācījusies ar apģērbu noslēpt sava auguma aprises. Un bija iemācījusies arī tikt ar viņiem galā tādā veidā, kā viņi to saprot. Proti, trenējusies kopā ar viņiem.

      Attaisījusi rāvējslēdzēju kokvilnas jaciņai, Džemma to noģērba. Zem tās parādījās sārts krekliņš. Viņa to atpogāja un novilka. Zem tā bija fuksiju krāsas topiņš ar šaurām lencītēm, zem kura bija redzams pieskaņots mežģīņu krūšturis.

      Vīriešu kolektīvā Džemma bija sapratusi, ka viņi dievina darbu ar ķermeņa augšdaļas muskuļiem. Šķita, ka viņu galvenās rūpes un raizes allaž saistītas ar bicepsiem un deltveida muskuļiem. Pirms trim gadiem, kad Džemma ierosināja mācīt treniņu laikā, viņa tik tikko spēja pacelt pāri galvai pārīti divas mārciņas smagu hanteļu, bet tagad jau viegli tika galā ar svarcelšanas stieni četrdesmit piecu mārciņu smagumā.

      Ar diezgan atkailinātu plecu daļu nostājusies Toma priekšā,