Vēlmju akmens. Džūda Devero

apstiprināja un apsēdās pie virtuves letes. – Vai vēl kāds ir piecēlies?

      – Esi nobijusies no Ailas nešpetnās mēles, ja? – Reičela pavaicāja un no cepeškrāsns izņēma pilnu paplāti ar cepumiem.

      – Briesmīgi nobijusies.

      – Vari mierīgi atpūsties, jo misis Freizere abus šorīt jau aizveda projām. Aina nebija no patīkamajām.

      – Tiešām? – Džemma no brīnumiem iepleta acis.

      Reičela pieklusināja balsi. – Tā vien liekas, ka Aila un Kērks pagājušajā naktī nepiedienīgi uzvedušies.

      Džemma iesmējās. – Varu iedomāties, ka tas misis Freizerei nudien nebija pa prātam.

      – Lenijam patīk koķetēt. Vai viņš jau ir izmēģinājis spēkus ar tevi?

      – Nekā tamlīdzīga.

      – Ak jā, pareizi. Misis F tevi nodevusi Kolina aizsardzībā, vai ne? Leniju var ietekmēt tikai tad, ja uzstāj lielais brālis.

      – Diezin vai šoreiz tā bija, – Džemma sacīja, bet jutās iepriecināta, to dzirdot. – Mēs ar Kolinu braucām uz pilsētu pusdienās, jo es nokavēju tās, ko pasniedza šeit. Vai drīkstu paņemt vienu cepumu?

      – Nē. Man likts tevi sūtīt uz ēdamistabu, lai tu brokastotu kopā ar to, kas nu palicis no Freizeru ģimenes. Lenijs ar negodu tika aizraidīts atpakaļ uz Ričmondu. – Reičela pasmaidīja. – Droši vien paies trīs vai četras dienas, līdz māte viņam piedos. Un Šeimuss ir kopā ar saviem draugiem no skolas.

      – Bet Kolins un Džīna?

      – Kolins ir darbā. Viņa ir projām. Džīna uzrodas šeit, izdara kaut ko brīnišķīgu, metas virsū Kolinam un pēc tam atkal dodas savās advokātes gaitās.

      Džemmai nācās apslēpt vilšanos, jo šie vārdi apstiprināja viņas aizdomas. Pēc tam viņa izbrīnīti paraudzījās uz Reičelu. – Izklausās, ka tev Džīna nepatīk.

      Reičela uzlika uz pannas šķiņķa šķēli. – Viņa ir lieliska. Pagājušajos Ziemassvētkos uzdāvināja man Prada rokassomiņu. Uz dzimšanas dienu dāvanā ceru saņemt Manolo apavu pāri. Viņa allaž ir jauka un taktiska un prot mani sasmīdināt. Neko sliktu nevaru par viņu sacīt.

      – Bet…

      Mājkalpotāja pagriezās, lai paraudzītos uz Džemmu. – Šķiet, Kolins domā, ka Džīna grasās pārcelties uz Edilīnu, piedzemdēt trīs bērneļus un dzīvot te kopā mūžam un laimīgi.

      Džemma iedomājās par māju, ko nopirka Kolins, un par viņa vārdiem, ka draugi jau nodibinājuši ģimenes. Izskatījās, ka Reičelai taisnība. – Sievietēm mūsdienās skaitās moderni pamest karjeru un pārtapt par māmiņu un mājsaimnieci.

      Reičela pavīpsnāja. – Tu ar Džīnu iepazinies. Vai tiešām tev liekas, ka Edilīna ir gana aizraujoša vieta tādai kā viņa?

      Lai arī vēl neredzējusi sevišķi daudz Edilīnas jaukumu, Džemma tomēr noprata, ka Džīna ar savām augstpapēžu kurpēm un ārkārtīgi dārgajām drēbēm šeit neliekas iederīga. – Varbūt viņa varētu kļūt par pilsētas mēru? – Džemma ieminējās.

      – Un nodarboties ar pazudušu suņu meklēšanu? Es gan tā nedomāju. – Ievibrējās Reičelas mobilais telefons. Viņa to izņēma no kabatas un paskatījās ekrānā. – Tas ir misters F. Viņš sēž pie galda, bet ēdiena tur nav. Viņam tā ir patiešām liela katastrofa.

      – Viņš tev no ēdamistabas atsūtīja īsziņu?

      Reičela smaidīja. – Tieši tā. Viņš nopirka man viedtālruni un maksā rēķinu tikai tādēļ, lai varētu man paziņot, kur atrodas un uz kurieni jānes ēdiens. Drīz tu sapratīsi, ka Freizeri nav tādi kā pārējie cilvēki uz pasaules. – Telefons atkal ievibrējās, un viņa ieskatījās ekrānā. – Viņš man atgādināja, ka tevi jāsūta turp.

      Džemma piecēlās no krēsla. – Tagad, kad Kērks un Aila ir projām, es labprāt brokastošu kopā ar misis un misteru Freizeriem. – Viņa apklusa un nopietni paraudzījās uz Reičelu. – Vai ir kas tāds, ko man vajadzētu zināt par šiem cilvēkiem? Man te kādu laiku nāksies dzīvot.

      – Viņi ir jauki. Varbūt mazliet izlutināti lielā naudas daudzuma dēļ, tomēr labi cilvēki. Turies tālāk no Lenija, ja vien nevēlies kļūt par iemeslu kārtējam ierobījumam viņa gultas galā. Un ļauj, lai Šeimuss tevi uzzīmē. Un, kad mājās atgriezīsies Perijs, neiemīlies viņā. Vecāki to nezina, bet viņa sirds vairs nav brīva.

      – Un Kolins? – Džemma ar plaukstu pārvilka pār vēso marmora darba virsmu. Reičela neatbildēja, un Džemma paraudzījās uz viņu.

      Mājkalpotāja nesmaidīja, tomēr acīs dzirkstīja draiskas uguntiņas. – Kolins no visas kompānijas ir pats labākais. Tikai tev jāzina, ka viņš ir vienreizēji uzticīgs un…

      – Un?

      – Džīna uzskata viņu par savu īpašumu. Vai atceries, kā Šreks cīnījās ar pūķi, lai iegūtu princesi Fionu?

      – Jā.

      – Salīdzinājumā ar Džīnu pūķis ir tikai maigs un trausls tauriņš. Ja vien nevēlies cīnīties uz dzīvību un nāvi, turies no Kolina tālāk.

      – Paldies! – Džemma pateicās un virzījās uz durvju pusi. – Un tas ārsts? Tristans? Vai tā viņu sauca?

      Reičela tikai pavicināja ar roku kā atvairoties. – Par doktoru Trisu pat nav vērts domāt. Nepiepildāms sapnis. Kalns, kurā nemūžam neuzkāpt. Varēsi uzskatīt sevi par veiksminieci, ja viņš tevi uzaicinās uz satikšanos. Tomēr, ja gribēsi viņam atdot savu sirdi, tā tiks salauzta.

      Džemmas sejā parādījās izbrīns. – Šķiet, ka šī ir varen neparasta pilsēta, – viņa nomurmināja un devās uz ēdamistabu.

      Misters Freizers sēdēja galda galā un lasīja laikrakstu. – Īstajā laikā, – viņš sacīja, nepaskatīdamies uz Džemmu. – Esmu izbadējies.

      – Atvainojiet, taču tā esmu tikai es, – Džemma noteica un apsēdās viņam blakus. – Ēdiena nav. Bet Reičela cep šķiņķi neliela dīķīša lielumā.

      – Izklausās pareizi. – Misters Freizers nolika laikrakstu un uzsmaidīja viņai. – Pēc vakarvakara man nepieciešams paēst. Vai Reičela tevi iepazīstināja ar visām tenkām?

      – Diezin vai Aila tiks aicināta atpakaļ.

      Misters Freizers iesmējās. – Mana sieva uzskata, ka visas sievietes, kuras kaut vai tikai parunājas ar mūsu dēliem, viņus pavedina. Man tomēr jāatzīst, ka tikai Lenijs allaž saka “jā”. Ja viņš kaut reizi…

      Džemma jau zināja, ko viņš grasās sacīt, un iejaucās: – Es ļoti daudz laika esmu pavadījusi ar patiešām veselīgiem jauniem vīriešiem. Es varu tikt galā.

      – Labi, – viņš noteica, tad pamanīja, ka nāk Reičela un nes pilnu paplāti ar dažādiem ēdieniem. – Tevi gaidīdams, es zaudēju desmit mārciņu svara.

      – Jūs gluži labi pārdzīvotu arī divdesmit mārciņu zaudējumu, – Reičela nesatricināmi attrauca. – Kur tad misis F?

      – Runā pa telefonu. Viņai bija jāpiezvana apmēram ducim draudzeņu, jāpastāsta par darbu, Džemmu un vēl arī par to, ko pēdējā meitene nodarīja Lenijam.

      Reičela pašūpoja galvu. – Nekas nemainās. Vēlaties aveņu vai persiku ievārījumu? Nē. Pagaidiet. Jūs gribēsiet abus.

      – Un kāpēc ne? Mums jānosvin Džemmas ierašanās.

      – Derēs