Vēlmju akmens. Džūda Devero

vēsturniecei. – Džemma paraudzījās uz misteru Freizeru. – Un kā būtu ar Duryea?

      – Duryea Motor Wagon Company, – misters Freizers sacīja. – To dibināja Frenks un Čārlzs Dirē. Tūkstoš astoņi simti deviņdesmit trešajā gadā viņi radīja “dāmu faetonu” un pēc diviem gadiem uzvarēja Chicago Times-Herald ātrumsacīkstēs. Bet, ak vai… Sākās brāļu cīniņi. Bēdīgas beigas.

      – Redzu, ka šajā jomā man laikam patiešām nāksies palikt zaudētājos, – Džemma atzina.

      – Vai tu zināji, ka Šeimuss Freizers – tas, kurš te ieradās no Skotijas apmēram tūkstoš septiņi simti septiņdesmitajā gadā – taisīja kravas ratus Džordža Vašingtona karaspēkam?

      Džemmas acis no izbrīna kļuva gluži apaļas. – Patiešām? – Mūsu ģimenē vīriešu kaislīgā aizraušanās ar transporta līdzekļiem pāriet no paaudzes uz paaudzi. Mūsdienās viņu visdrīzāk nosauktu par mānijas pārņemtu un sūtītu pie speciālista ārstēties. Taču viņš gluži vienkārši radīja labākos kravas ratus, kādus cilvēki tolaik bija redzējuši.

      – Tie bija pietiekami labi, lai palīdzētu gūt uzvaru karā pret ļoti nopietnu ienaidnieku, – Džemma noteica. – Varonis.

      Misters Freizers paraudzījās uz Džemmu ar gandrīz mīlestības pilnu skatienu.

      – Dieva dēļ, Grinij, – ieteicās misis Freizere. – Ļauj taču meitenei paēst! Jūs abi vēl gadiem ilgi varēsiet runāt par vēsturi. – Šie vārdi izklausījās nelaipni, tomēr viņas acīs vīdēja laimīgs mirdzums. – Pašlaik mums jāapspriež praktiskāki jautājumi. Džemmai jāpārceļas uz Edilīnu, tāpēc mums vajag izdomāt, kā atgādāt šurp viņas mantas.

      – Es tev varētu aizdot pikapu. Tu aizbrauktu gan turp, gan atpakaļ, – misters Freizers ierosināja. – Taču laikam jau viss atkarīgs no tā, cik daudz mantu esi iecerējusi vest uz šejieni.

      – Domāju, ka rīt no rīta ar lidmašīnu došos atpakaļ, – sacīja Džemma. – Un noīrēšu mašīnu ceļam uz šejieni. Mantu nebūs pārāk daudz.

      – Pat grāmatu nebūs?

      Visi paraudzījās uz Kolinu, kurš stāvēja durvīs. Viņš uzsmaidīja Džemmai, apsēdās pie galda iepretī viņai un uzlika sev uz šķīvja olu kulteni.

      – Dažas grāmatas man ir, – Džemma atteica un arī uzsmaidīja Kolinam. Viņš izskatījās atpūties un laimīgs. – Tomēr ne tik daudz, kā tev šķiet.

      – Tu noteikti gribēsi arī no kāda atvadīties, – minēja misis Freizere, un visi paraudzījās uz Džemmu. – Vakar Aila netieši norādīja, ka tavā dzīvē ir ļoti daudz jaunu vīriešu.

      – Tikai mani audzēkņi, – Džemma paskaidroja. – Un… ir mulsinoši par to runāt, taču viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka es šo darbu dabūšu, tāpēc sarīkoja man atvadu ballīti jau pirms tam, kad devos uz interviju. – Viņa gremdējās atmiņās. Sportiskie audzēkņi sarīkoja pārsteigumu, un tas izvērtās par patiešām jautru pasākumu. Puiši bija sarūpējuši asprātīgas dāvanas: sīciņus boksa cimdus un sporta krekliņu ar daļēji nogrieztu apakšējo malu. Viņi vienmēr bija Džemmu ķircinājuši, jo viņa allaž uz nodarbībām mēdza ģērbties lielās maisveida drānās, kas apslēpa auguma aprises. Kad apmēram stundu visi bija baudījuši jautrību, viens no augumā lielākajiem puišiem uzcēla Džemmu plecā un aiznesa atpakaļ uz viņas dzīvokli. Pārējie viņiem sekoja. Tā nu iznāca, ka Džemma atradās daudzu jaunu, spēcīgu un muskuļotu vīriešu ielenkumā, kuru kopējais svars droši vien bija vairāk nekā tonna. Šāda pieredze bija patiešām uzmundrinoša.

      – Tad varam visu uzskatīt par nokārtotu, – misis Freizere paziņoja. – Visas mantas tiks atsūtītas šurp, un Džemmai nekur nebūs jābrauc.

      – Es īsti nezinu… – Džemma mēģināja iebilst.

      Misters Freizers paraudzījās uz sievu ar tādu skatienu, kas lika domāt, ka viņš ir par kaut ko apmulsis.

      – Domāju, ka tas ir ideāls risinājums, – misis Freizere noteica, tad piecēlās un piegāja pie skapja, atvēra atvilktni un izņēma uz riņķīša savērtas atslēgas. Tās viņa sniedza Džemmai. – Te ir garāžas un viesu namiņa atslēgas. Ja tu man pateiksi visu nepieciešamo informāciju, es parūpēšos, lai tavas mantas tiek sasaiņotas un atgādātas šurp.

      – Es nevaru šādi jums uzplīties, – Džemma atvairījās.

      – Varu apliecināt, – misters Freizers paliecās uz viņas pusi, – ka mana sieva ir izcili prasmīga, kad nepieciešams parūpēties, lai lietas tiek iesaiņotas un atgādātas šurp. Anglija droši vien jau ir iztukšota pilnībā, tagad, kad viss ir atsūtīts uz mūsu mājām.

      Džemmu plosīja pretrunīgas izjūtas. Viņai ļoti negribējās sagādāt kādam lieku darbu un izdevumus. Taču arī braukt projām nebija ne mazākās vēlēšanās. Viņa paskatījās uz atslēgām plaukstā. Tās bija uzvērtas uz Frazier Motors riņķīša, un Džemma tās turēja tik cieši, ka metāls iespiedās rokā. – Labi, – viņa galu galā piekāpās. – Ja reiz palieku šeit, man vajadzēs iegādāties dažus tualetes piederumus un…

      – Kolins tevi aizvedīs, – misis Freizere steigšus izrīkoja. – Visu, kas tev nepieciešams. Kurp vien tev būs vajadzīgs, viņš tevi tur nogādās.

      Misters Freizers domīgi paskatījās uz sievu, tad pievērsās dēlam. – Aizved Džemmu uz Viljamsburgu, un paņemiet viņai mašīnu.

      – Viņai būs vajadzīgi arī kancelejas piederumi, – misis Freizere atgādināja.

      – Dažādu krāsu pildspalvas jau nu noteikti, – Kolins piebilda, un viņa acīs uzdzirkstīja ķircinoši velniņi.

      – Jā. Bet tagad dodieties ceļā, – misis Freizere teica. – Man šodien daudz darba, un jūs abi tikai traucēsiet.

      Kolins pāri galdam paraudzījās uz Džemmu. – Izskatās, ka mēs te neesam vēlami.

      Džemma pasmaidīja. Viņa ļoti labprāt pavadītu vēl vienu dienu kopā ar Kolinu!

      Tiklīdz Kolins un Džemma bija izgājuši no ēdamistabas, Perigrins Freizers vērsās pie sievas. – Alij, – viņš lēnām sacīja, – kas īsti tev padomā? – Kad atbilde kavējās, viņš ar plaukstu pārvilka sejai. – Tā vien šķiet, ka pēdējā laikā es tev šo jautājumu uzdodu katru mīļu dienu.

      Alija joprojām neko neteica, tikai sēdēja un lūkojās uz vīru ar tādu sejas izteiksmi, kas neko nespēja viņam paskaidrot.

      – Es piekāpos tev par visiem tiem vecajiem papīriem un tagad studentei maksāju algu un uzturēšanās izdevumus. Mēs to bez bažām varam atļauties, bet tev ir padomā kaut kas saistībā ar mūsu vecāko dēlu, un man gribētos zināt, kas tieši.

      Misis Freizere nopūtās. – Mēs esam precējušies jau vairāk nekā trīsdesmit gadu. Tev gan būtu jāzina, ko es vēlos vairāk par visu pasaulē.

      – Atrast kādu cilvēku Anglijā, kurš apstiprinātu, ka esi lēdija? – Perigrins Freizers vaicāja, un balss skanēja kā īsta vilšanās simfonija. Viņam ļoti nepatika, ja sieva izrīkojas šādi, it kā sacītu, ka īsteni mīlošam vīram intuitīvi jābūt skaidrībā par viņas slēptākajām domām.

      – Ja tu uzskati, ka visdziļākā un vispatiesākā mana vēlēšanās ir tikai šī, tu par mani nezini vispār neko.

      Perigrins nepakļāvās vēlmei steigšus paraudzīties rokas pulkstenī, turklāt pieredze bija viņam iemācījusi, ka šāda rīcība