Lavandas rīts. Džūda Devero

ir jau gandrīz trīsdesmit un viņu īsais slavas mirklis jau tuvojas beigām. Pirms nedēļas Džosija lasīja par divām astoņpadsmit gadus vecām meitenēm, kuras nodēvētas par “jauno Bellu un Ešu”.

      Džoslina nenoniecināja audžumāsu slavu vai naudu, ko viņas notērējušas. Viņas acīs audžumāsas bija tikpat nejaukas kā vienmēr, turklāt abas apskauda tos, kuri apgrozās iknedēļas tenku lapelēs, un nicināja visus pārējos. Bērnībā meitenes stipri dusmojās uz Džoslinu, jo viņa pavadīja daudz laika “vecās, turīgās raganas mājā”. Viņas šķita svēti pārliecinātas, ka Edi jaunkundze ik nedēļu piešķir Džoslinai kaudzi naudas.

      – Ja jau viņa tev neko nedod, kāpēc tu uz turieni ej?

      – Tāpēc, ka man viņa patīk! – Džosija atkārtoja atkal un atkal. – Nē. Es mīlu viņu.

      – Āāā! – meitenes parasti atbildēja tonī, kam bija jāapliecina, ka viņas to visu jau zina.

      Tādos brīžos Džosija gluži vienkārši aizcirta savas istabas durvis vai, vēl labāk, devās pie Edi jaunkundzes.

      Bet tagad Edi jaunkundze bija aizgājusi pavisam, un Džoslinai jāpiedalās testamenta nolasīšanā. Advokāts, par Edi jaunkundzi vēl vecāks vīrietis, ienāca pa sānu durvīm un šķita satraukts, kad ieraudzīja, ka telpā sēž pieci cilvēki.

      – Man teica, ka ieradīsies tikai Džoslinas jaunkundze, – viņš ierunājās, uzmetis skatienu Džoslinai un viņas tēvam, it kā pieprasot paskaidrojumu.

      – Es, ē… – Gerijs Mintons samulsa.

      Vecums Gerijam nekaitēja, viņš joprojām bija izskatīgs vīrietis. Tumšie mati ar tikko manāmu sirmumu deniņos un tumšās uzacis ļāva viņam izskatīties jaunākam, nekā viņš bija patiesībā.

      – Mēs cits par citu rūpējamies, – apgalvoja viņam blakus sēdošā sieva.

      Šķita, ka gadi, kas nav manāmi Gerija vaibstos, atspoguļojas sievas sejā. Saule, cigaretes un vējš bija savecinājuši Luīzas ādu, un viņa izskatījās kā izžuvusi mūmija.

      – Jums taču nav iebildumu pret mūsu atrašanos šeit? – Bella iemurrājās.

      Dvīnes bija ģērbušās pavisam īsos svārkos un izstiepušas savas slavenās garās kājas gandrīz līdz advokāta galdam. Krekliņi atklāja skatienam gandrīz visu.

      Džonsona kungs pāri brillēm paraudzījās uz viņām un sarauca pieri. Šķita, ka viņš tūdaļ ierosinās meitenēm uzvilkt vairāk drēbju. Viņš no jauna pievērsās Džoslinai, aplūkoja viņas vienkāršo melno kostīmu, balto blūzi un pērļu kaklarotu un pasmaidīja.

      – Jūs varat palikt, ja Džoslinas jaunkundze neiebilst.

      – Ak, ak, – Eša iesaucās, – Džoslinas jaunkundze. Izglītotā Džoslinas jaunkundze. Vai palasīsi mums priekšā?

      – Kādam to droši vien nāksies darīt, – Džoslina atbildēja, nenolaižot skatienu no advokāta. – Viņi drīkst palikt. Tāpat viņi agri vai vēlu visu uzzinātu.

      – Labi. – Džonsona kungs pievērsās dokumentiem. – Būtībā Edilīna Hārkorta ir atstājusi jums, Džoslinai Mintonei, visu.

      – Cik daudz tas ir? – Bella steidzīgi pajautāja.

      Džonsona kungs palūkojās uz viņu.

      – Mans pienākums nav jums to atklāt. Džoslinas jaunkundze var stāstīt jums visu, ko uzskata par nepieciešamu, bet es neteikšu neko. Labi, ja atļausiet, man ir daudz darāmā. – Viņš paņēma brūnu papīra mapi, ap kuru bija apsieta aukla, un pasniedza to Džoslinai pāri galdam. – Visa svarīgā informācija ir šeit, un es iesaku pārlūkot dokumentus nesteidzīgi.

      Advokāts nekustīgi stāvēja, tāpēc kājās piecēlās arī Džosija.

      – Paldies, – viņa teica un paņēma mapi. – Es pārlasīšu vēlāk.

      – Iesaku to darīt vienatnē. Prom no svešiem skatieniem. Edilīna tur ierakstīja atsevišķas lietas, kas paredzētas tikai jums.

      – Viss novēlēts viņai? – Eša ierunājās, atkārtojot pēdējo, ko bija uztvērusi. – Un kā tad ar mums? Mēs veco apciemojām visu laiku.

      Džonsona kunga sejā iezagās viegls smaids.

      – Kā gan varēju jūs piemirst? – Viņš izvilka no kabatas atslēgu un atdarīja vienu no sava galda atvilktnēm. – Jums viņa atstāja šos. – Viņš paņēma rokās divus nelielus maisiņus no zila samta. Šķita, ka tajos ir dārgakmeņi.

      – Āāāā, – Bella un Eša unisonā iesaucās. – Tas ir mums? Ak, jaukā sieviete! Nemaz jau nevajadzēja. Mēs itin neko no viņas negaidījām.

      Daudzkārt fotografētās dvīņu sejas mirdzēja. Viņas atvēra maisiņus un pievērsa advokātam izbrīna pilnus skatienus.

      – Kas tie tādi? – Eša izbēra sava maisiņa saturu plaukstā. Tie bija aptuveni divdesmit nelieli melni akmentiņi, daži noslīpēti taisnstūra, daži briljantam raksturīgajā apaļajā formā. – Kas tie ir? Nekad iepriekš neesmu redzējusi tādus dārgakmeņus.

      – Vai tie ir melnie dimanti? – Bella jautāja.

      – Savā ziņā jā, – Džonsona kungs atbildēja un, joprojām smaidīdams, devās durvju virzienā, bet apstājās, uzlicis plaukstu uz roktura. Viegli pagriezies, viņš piemiedza Džoslinai ar aci un nozuda.

      Tikai ar grūtībām Džosija saglabāja mierīgu sejas izteiksmi. “Melnie dimanti”, ko Edi jaunkundze atstājusi audžumāsām, bija ogļu gabaliņi.

      Pametot biroja telpas, Džoslina neteica ne vārda. Atceļā viņa sēdēja automašīnas aizmugures sēdeklī un klausījās, kā blakus sēdošās dvīņumāsas cēla ogļu gabaliņus pret saules gaismu, jūsminājās par to skaistumu un sprieda, kā iestrādās dārgakmeņus rotaslietās.

      Lai māsas neredzētu viņas smaidu, Džosija skatījās laukā pa logu. Edi jaunkundzes asprātīgais joks – ogļu gabali skaudīgajām, mantkārīgajām audžumāsām – lika ilgoties pēc viņas vēl stiprāk. Edi jaunkundze Džoslinai bija māte, vecmāmiņa, draugs un skolotāja vienlaikus.

      Džosija pacēla galvu un atpakaļskata spogulī ieraudzīja tēva saraukto pieri. Bija skaidrs, ka viņš zina, kas ir šie “dārgakmeņi”, un baidās no audžumāsu dusmām. Tomēr Džoslinu tas neuztrauca. Brīdī, kad dvīnes visu sapratīs, viņa jau sen būs gabalā. Čemodāni bija sakravāti un salikti automašīnas bagāžas nodalījumā. Uzreiz pēc atgriešanās mājās viņa plānoja doties uz darbu augstskolā.

      Mapi ar Edi jaunkundzes testamentu Džoslina atvēra tikai pēc atgriešanās savā nelielajā dzīvoklītī. Lai kā cenzdamās savaldīties, viņa tomēr stipri sanervozējās, ieraugot tik ļoti mīlētās sievietes rokrakstu uz aploksnes.

      Uz tās bija rakstīts: “Manai Džoslinai.”

      Ar drebošām rokām Džosija aploksni atvēra, izņēma no tās vēstuli un lasīja:

      Mana mīļā, mīļā Džoslina!

      Apsolu nebūt pārlieku sentimentāla. Nezinu, vai kopš manas aiziešanas pagājušas dienas vai mēneši, bet, ņemot vērā Tavu maigo sirdi, Tu droši vien vēl joprojām sēro pēc manis. Diemžēl es ļoti labi zinu, ko nozīmē zaudēt mīļus cilvēkus. Man ir nācies noraudzīties, kā aiziet lielākā daļa cilvēku, kurus esmu mīlējusi. Es paliku gandrīz pēdējā.

      Bet nu – par būtisko. Māja Bokaratonā nepieder man, tāpat kā lielākā daļa mēbeļu. Šobrīd viss, kas tajā atradās, droši vien ir aizvākts