Lavandas rīts. Džūda Devero

un tas nozīmēja, ka Enguss Hārkorts nosaucis ielu par Lērda pilsētu. Droši vien astoņpadsmitajā gadsimtā staļļa puisis Enguss Hārkorts, kurš bija padarījis sevi par klana ciltstēvu jeb lērdu, gribēja, lai visi zina – pilsēta pieder viņam.

      Džoslina ieraudzīja saldējuma veikalu, kas izskatījās kā kinostudijas dekorācija, un lietotu grāmatu veikalu.

      – Zelta raktuves! – viņa skaļi iesaucās. Grāmatas, kas vairs netiek izdotas, bija viena no viņas vājībām.

      Turpat bija neliels pārtikas veikals, kurā piedāvātās preces izliktas grozā pie ēkas, un ap to rosījās sieviete garos svārkos ar pušķīšiem rotātu jostu un batikotā krekliņā. Ap galvu viņai bija apsiets lakats.

      – Interesanti, vai viņa apmeklēja Vudstoku? – Džoslina nočukstēja.

      Skatienam pavērās vecu mēbeļu tirgotava un vēl daži veikali.

      Un pašā vidū, biezas zāles ieskauts, slējās gigantisks ozols. Tā ēnā bija izlikts pusducis soliņu. Uz viena no tiem sēdēja un skūpstījās pusaudži, par kuriem smējās jaunāku bērnu pulciņš.

      Pēdējās divas mājas ceļa malā pirms vietas, kur tas pazuda nokarenu koku ielokā, izrādījās tās pašas, kas redzamas fotogrāfijās internetā. Mājas bija lielas, baltas un omulīgas. Vienas mājas pagalmu slaucīja kāda sieviete. It kā pazinusi Džoslinu, viņa sastinga un skatījās uz atbraucēju.

      Džoslina nevarēja atrauties no sievietes skatiena un gandrīz palaida garām pagriezienu Lērdtonas ielas beigās. Aiz viena kvartāla atradās uzraksts “Tema iela”. Atpakaļskata spogulī viņa redzēja, ka sieviete ir pazudusi no pagalma – droši vien iegājusi mājā, lai aizsāktu tenkas. “Ko par mani runās? Vai sauks par iebraucēju, kas ieradusies, lai pārņemtu savās rokās iedzīvotāju mīlētās Edi jaunkundzes māju?”

      Ceļa malās atradās tikai trīs nami, un tie droši vien kādreiz bijuši daļa no Edilīnas muižai piederošajām plantācijām. Namu fasādēs bija iestrādātas veclaicīgas detaļas, tomēr tie šķita pārveidoti un paplašināti.

      Kad Džoslina nokļuva pie vīteņaugos paslēptām akmens kolonnām, bija skaidrs, ka sasniegts galamērķis. Vienā kolonnā bija iestrādāta marmora plāksnīte ar visnotaļ salasāmu uzrakstu.

      “Esmu klāt,” Džoslina nodomāja un brauca uz priekšu. Apkārt auga tik daudz milzīgu koku, ka viņa neko nevarēja saskatīt, un prātā iešāvās doma, ka internetā redzamās fotogrāfijas varbūt uzņemtas pirms mājas nojaukšanas. Veicot materiālu izpēti skolas laikā, viņa bija guvusi mācību: lai noskaidrotu, vai māja joprojām eksistē, ir jāizlasa zem fotogrāfijām atrodamais teksts sīkajā drukā.

      Piepeši koki pašķīrās un skatienam pavērās nams – tieši tāds kā fotogrāfijās. Džoslina savas dzīves laikā bija redzējusi daudzus vecus namus, tāpēc uzreiz saprata, ka muiža ir nevainojamā stāvoklī. Dažas jaunas mājas netika tik rūpīgi uzturētas kā šī muiža. Ikkatrs logs, slēģis un lietusūdens noteka likās nevainojama.

      Mājas abās pusēs bija atsevišķi spārni ar nelieliem pagalmiem, un īsu brīdi Džosija prātoja, vai nevajadzētu pieklauvēt pie durvīm un lūgt atļauju ieiet. Bet tās bija muļķības.

      Lūkodamās uz māju, katru tās collu, Džosija izkāpa no automašīnas, atvēra bagāžas nodalījumu un izcēla no tā čemodānu. Velkot čemodānu aiz sevis, viņa pa koka lieveņa pakāpieniem nokļuva pie ieejas durvīm.

      Džosija no jakas kabatas izvilka atslēgu, ielika to vecajā slēdzenē un, sirdij strauji pukstot, pagrieza.

      – Vai šeit kāds ir? – Džoslina iesaucās, kad pavēra senatnīgās durvis.

      Spriežot pēc izskata, šīs durvis saglabājušās kopš mājas uzcelšanas brīža, tātad tām ir vairāk nekā divi simti gadu. Džoslina atstāja melno čemodānu pie durvīm un nesteidzīgi gāja tālāk, papēžiem klaudzot pa koka grīdu.

      Viņa nokļuva vestibilā. Kā jau bija cerēts, tas stiepās cauri visai mājai. Pa labi atradās divas aizvērtas durvis, pa kreisi abpus kāpnēm – vēl divas. Džosija alka ticēt, ka mājas iekārtojumā kopš tās uzcelšanas brīža nekas nav mainīts un ka aiz durvīm atrodas plašas istabas, nevis šauras telpas, ko gadsimtu gaitā ierīkojuši dažādie mājas īpašnieki.

      Kāpnes šķita aizraujošas, un Džosija bija pārliecināta, ka margas ir taisītas no vesela sarkankoka gabala. Viņa pagriezās, aplūkoja kāpņu augšpusi un ieraudzīja vēl vairākas aizvērtas durvis. Gluži tāpat kā vestibilā, nekur nemanīja mēbeles.

      Džosija aizsoļoja līdz lielā, tukšā vestibila galam un palūkojās ārā pa logu. Bija redzami milzīgi koki, kas varētu būt tikpat veci kā pati muiža. Viņai gribējās pie tiem pieiet un apsēsties vienā no balti nokrāsotajiem dzelzs krēsliem.

      Kamēr Džosija aplūkoja kokus, ēkas labajā pusē parādījās jauna sieviete, kura nesa dvielī ietītu kleitu un šūšanas groziņu. Džosija samirkšķināja acis un nodomāja, ka aizceļojusi pagātnē. “Kurš mūsdienās nodarbojas ar šūšanu? Kurš nēsā apkārt lielu grozu ar adatu spilventiņiem? Vai Edi jaunkundze aizsūtījusi mani uz vietu, kurā laiks ir apstājies?”

      Par to domājot, viņa pasmaidīja, bet smaids uzreiz izdzisa. Kaut arī kopš Edi jaunkundzes nāves bija pagājuši jau vairāki mēneši, Džosija joprojām pārdzīvoja. Vairs nebija uzjautrinošu elektroniskā pasta vēstuļu un stundām ilgu telefona sarunu. Vairs nebija Edi jaunkundzes, pie kuras doties, kad vien radās iespēja. Vairs nebija pasēdēšanu pie kūpošas tējas kannas un dalīšanās rūpēs, bailēs un uzvarās. Viņa nekad vairs neizdzirdēs pazīstamos vārdus: “Tā, protams, nav mana darīšana, bet es tavā vietā darītu tā…”

      Džosija atvairīja asaras un uzmeta skatienu vispirms aizvērtajām durvīm vestibila malā, tad – sievietei, kura sēdēja koka ēnā. Bija jāizstaigā istabas, jāiegādājas pārtika un jāatrod gulta, kur pārlaist nakti. Tomēr Džosijas skatiens atkal aizklīda pie jaunās sievietes – un uzvarēja ziņkāre.

      Atslēgusi durvis uz dārzu, Džosija izgāja svaigajā pavasara gaisā. Sieviete bija tik ļoti iegrimusi šūšanā, ka nedzirdēja Džosiju tuvojamies, tāpēc viņai bija pietiekami daudz laika novērojumiem. Svešiniece bija diezgan jauna, ap divdesmit, un izskatījās kā nevainības iemiesojums. Viņas seja bija ideāli ovāla, āda – bāla un gluda kā porcelāns. Tumšajos matos vīdēja gaišas šķipsnas, kas izskatījās dabiskas, un viņai mugurā bija kleita, kas šķita izņemta no kādas Keitas Grīnevejas gleznas.

      Džosija nevēlējās jauno sievieti izbiedēt, tāpēc sasveicinājās no vairāku pēdu attāluma, bet viņa turpināja šūt un nepacēla skatienu. Drīz vien Džosija pamanīja, ka sieviete uzlikusi mūzikas atskaņotāja austiņas. Džosija smaidot paņēma krēslu no pretējās galda puses un apsēdās.

      – Sveika, – sieviete ierunājās un nemaz nešķita izbiedēta. Viņa izvilka austiņas un izslēdza savu iPod.

      – Ļauj minēt, – teica Džosija. – Enja.

      Glītā sieviete samirkšķināja acis un pasmaidīja.

      – Ā, saprotu. Es izskatos pēc cilvēka, kas ne reizi dzīvē nav redzējis piedauzīgu filmu, tāpēc es noteikti klausos eņģelisku mūziku. – Viņa izrāva austiņu vadu no atskaņotāja un to ieslēdza. Ieaurojās ZZ Top. – Mana māte ir hipijs. Tēvs ir ārsts un visdedzīgākais konservatīvo politiķu atbalstītājs pasaulē, bet mātei patīk smagais roks, un viņa to atskaņo tik skaļi, cik vien var. Kad tēva nav mājās, protams.

      – Vai kaimiņi nesūdzas?

      – Vienai kaimiņienei tas nepatika, bet māte ielēja viņai kokteili “Margarita”, un brīdī, kad