Lavandas rīts. Džūda Devero

dzīvi. Viņa, bez šaubām, daudz laika atvēlēs noteiktam vēstures periodam atbilstošu mēbeļu meklēšanai un pāris mēnešos padarīs Edilīnas muižu par muzeju.

      Ar dažām minūtēm pietika, lai Ljūkam rastos viedoklis par šo sievieti. Ja māte to ļautu, viņš paziņotu, ka pamet savu darbu. “Lai Remzijs viņu ņem,” Ljūks nodomāja. “Lai viņš apstaro šo sievieti ar savu šarmu un liek sevī iemīlēties.” Protams, Rems rīkosies tāpat kā parasti – pēc kāda laika atradīs viņā kādu nenozīmīgu trūkumu un viņu pametīs. Tas varētu beigties nelāgi – mantiniece varbūt jutīsies tik nomākta, ka izliks muižu pārdošanā.

      “Jā gan,” Ljūks nodomāja un pasmaidīja. “Varbūt viņa muižu pārdos.”

      Tomēr prātā askanēja mātes vārdi, tāpēc viņš palika uz vietas – stallī – un vēroja Sāru un jauno muižas īpašnieci.

      Tas, ka ir noticis kaut kas ārkārtējs, Ljūkam kļuva skaidrs brīdī, kad sešos no rīta pie viņa durvīm pieklauvēja māte ar melleņu pankūku šķīvi rokās. Ljūks pasmaidīja.

      – Ko tētis tādu nostrādājis, ka tu atnesi man viņam paredzētās brokastis?

      Ljūka tēvs pirms gada bija devies pensijā un kopš tā brīža ar savu nepanesamo uzvedību mājās bija novedis sievu līdz ārprātam.

      – Neko. Es pierunāju viņu doties uz traktoru sacensībām.

      – Vienu pašu?

      – Ja nu viņš kaut ko jautā, saki, ka es ciešu no visbriesmīgākajām galvassāpēm pasaulē. Pietiek par mani. Šodien ierodas Edi jaunkundzes meitene, un es gribu, lai tu apsoli, ka būsi jauks pret viņu. – Runājot māte uzsildīja pankūkas un tīrīja Lūka virtuvi.

      Ljūks ievaidējās.

      – Kas man šoreiz jādara? Jāved viņa vakariņās? Jāparāda viņai pilsētas glītākās ainavas? Ūdens parka apmeklējumam ir par agru, tātad man viņa jāaizved uz kādu koncertu?

      – Es gribu, lai tu liec viņu mierā. Viņa pieder Remzijam. – Tiklīdz Ljūks iepleta acis, Helēna brīdināja: – Nekā nebija! Tu nedrīksti to uztvert kā sacensību. Abi jau parunājās, un viņai Rems patika. – Helēna nolika dēlam priekšā pankūkas.

      – Viņš netērē laiku velti, tas gan tiesa. Dzirdēju, ka lietā ir iesaistīta fotogrāfija, kurā šī sieviete redzama divdaļīgā peldkostīmā un kuru Rems redzēja pirms sarunas ar viņu.

      – Tādi ir vīrieši, – Helēna nicīgi noteica.

      – Ak tā? – Ljūks atbildēja ar pilnu muti.

      – Vai tu mani saprati? Esi jauks un turies no viņas pa gabalu. Esi dārznieks un nekas vairāk.

      – Ja nu viņa iepatiksies man? – Ljūks centās sev iestāstīt, ka ir pieaudzis vīrietis un ka tas nav nekas šausmīgs, ja viņa miesīgā māte strīdoties ir brālēna pusē, tomēr viņš jutās nodots.

      – Neiepatiksies. Viņu audzināja Edi jaunkundze. Tas nozīmē, ka viņai patīk vīrieši uzvalkos, nevis… – Māte uzmeta skatienu viņa saplēstajiem džinsiem un netīrajam T kreklam. – Skaidrs?

      – Protams, – Ljūks atbildēja. Problēmas ar sievietēm viņam tik tiešām nebija vajadzīgas. – Lai Remzijs viņu ņem. Lai viņi kopā ievācas Edilīnas muižā un uzaudzina pusduci bērnu. Kāda man gar to daļa?

      Tomēr tagad Ljūks vēroja Sāru un to sievieti… kāds bija viņas vārds? Džoslina. Vecmodīgais vārds viņai piestāvēja. Vērojot abas sievietes, Ljūka viedoklis par atbraucēju pamazām mainījās. Viņa smējās bieži un bez piepūles. Un viņa teica kaut ko tādu, kas Sāru interesēja. Patiesībā lielākoties runāja Sāra, kas bija neparasti – parasti viņa tikai klausījās.

      Divreiz Ljūks pamanīja, ka Džoslina lūkojas uz muižu gan ar mīlestību, gan šaubām, it kā būtu izbrīnīta par to, ka šī ēka tagad pieder viņai. Bet tas taču nav iespējams, vai ne? Protams, ka Edi jaunkundze Džoslinu brīdināja, ka viņa būs muižas mantiniece.

      Kad pļaujmašīnas asmeņi bija kļuvuši tik asi, ka ar tiem varētu sagriezt salami, Ljūks vēl brīdi uzkavējās stallī un novēroja sieviešu sarunu. Viņš atvēra ūdens pudeli un izdzēra to tukšu, atspiežoties pret sienu un lūkojoties ārā pa nelielo logu. Ja viņš izietu laukā, sievietes viņu ieraudzītu, un to Ljūkam negribējās. Sāra zināja, kur viņš atrodas, bet neaicināja Ljūku iepazīties ar jauno muižas īpašnieci. Tas nozīmēja, ka viņām ir nopietna meiteņu saruna.

      Piepeši Sāra pielēca kājās, paķēra šujamo kleitu un ieskrēja savā mājā. Fakts, ka viņa uzticēja savu svēto šūšanas piederumu kasti svešiniecei, atstāja uz Ljūku iespaidu. Acīmredzot Sārai viņa patika.

      Džoslina kādu brīdi palika sēžot, tad paņēma traukus un šūšanas piederumus un ienesa tos savā mājas daļā. Pēc visa spriežot, viņa bija paguvusi tikai iziet mājai cauri. Ljūks zināja, ka augšstāvā jaunajai īpašniecei bija uzklāta gulta ar tīriem palagiem un jauniem spilveniem. To vakar bija sagatavojusi viņa māte. Pēc viņas aiziešanas Ljūks uzkāpa augšstāvā un ieraudzīja mātes atstātos glītos ziepju gabaliņus un jaunos, nupat izmazgātos dvieļus. Ja Edilīnā ierastos karaliskās ģimenes pārstāvji, viņiem diez vai tiktu veltīts vairāk uzmanības nekā jaunajai muižas īpašniecei.

      Pašam Ljūkam nesaprotamu iemeslu dēļ šīs rūpes viņu tracināja. Ko viņi zina par šo sievieti? Izņemot to, kā viņa izskatās divdaļīgā peldkostīmā, protams.

      Kad Džoslina bija nozudusi mājā, Ljūks izgāja no staļļa un aizvāca darbarīkus. Viņa kravas automašīna bija novietota aiz staļļa, un viņš tajā ar troksni sameta lāpstas un dārza šķēres. “Ja muižas īpašniece iznāks laukā un mēģinās kaut ko teikt par… par jebko, es paziņošu, ka aizeju no darba.”

      Iekāpis automašīnā, Ljūks iedarbināja dzinēju un grasījās izbraukt uz ceļa, kas veda līdz muižas teritorijas tālākajai daļai, – uz strādniekiem paredzētā izbraucamā ceļa. Tomēr, impulsa vadīts, viņš pagrieza automašīnu pret mājas ieeju.

      Līdzko Ljūks bija nokļuvis pie vārtiem, pa tiem iebrauca Remzija melnais Mercedes sedans un aizsprostoja izeju. Ljūkam gribējās gluži vienkārši tikt projām, bet bija redzams, ka Rems viņu nekur nelaidīs. Kad brālēns atvēra logu, Ljūks izliecās pa kravas automašīnas logu.

      – Vai tu viņu jau redzēji?

      – Ko tad? – Ljūks pārjautāja.

      – Edi jaunkundzes spoku. Tu zini, par ko es runāju. Vai tu viņu redzēji?

      – Varbūt.

      – Un kā viņa izskatās?

      – Slikti. Šausmīgi. Tik atbaidoša, ka spēju skatīties uz viņu vienīgi spoguļattēlā.

      – Tik glīta, ko? – Remzijs iesmējās. – Tā jau cerēju. Biju nedaudz uztraucies par… Neko. Es nebiju uztraucies.

      – Vai pastūrēsi to benzīna rijēju malā, lai varu izbraukt?

      – Man vajadzīga tava palīdzība, – Remzijs iesāka. – Tante Elija pastāstīja, ka Sāra ir kopā ar Džoslinu, tāpēc man vajag, lai tu divdesmit minūtes viņas ar kaut ko nodarbini, lai pagūstu visu sagatavot.

      – Sagatavot? – Ljūks pārvaicāja. – Par ko tu runā? Vai tu plāno sarīkot uguņošanu?

      – Iespējams. – Remzijs plati pasmaidīja. – Viņa zina, ka es ieradīšos ciemos ar vakariņām, bet negribu, lai viņai būtu jāskatās, kā es to visu izvelku no automašīnas un iestiepju mājā. Klau! Izdomāju. Es aiziešu parunāties