Lavandas rīts. Džūda Devero

dienu! Biju plānojis būt šeit jau pirms stundas, bet vecais Sīgals mani noveda teju līdz ārprātam. Viņš atkal sastrīdējās ar dēlu un kārtējo reizi grib mainīt testamenta saturu.

      Remzijs atvēra automašīnas aizmugures durvis, izvilka milzīgu piknika grozu un paraudzījās uz muižas ēkas logiem.

      – Kā tev šķiet, vai viņa uz mums skatās?

      – Kāpēc tu man to jautā? Tu par viņu zini vairāk nekā es.

      – Kas tev lēcies? – Remzijs jautāja. – Vai ar pēdējo meiteni viss atkal pajucis?

      – Nekas nenotika un nenotiks. Vai vari paskaidrot, kāpēc tevi tik ļoti interesē šī sieviete?

      – Es domāju, ka viņa varētu būt īstā.

      – Atkal jau, – Ljūks novaidējās.

      – Viņa lielāko savas dzīves daļu pavadījusi kopā ar Edi jaunkundzi. Nedēļas nogalēs apmeklēja baleta izrādes. Prot spēlēt klavieres un dejot valsi. Un ir gudra.

      – Citiem vārdiem sakot, viņa ir tāda sieviete, ar kuru tu varēsi dižoties savā atpūtas klubā un sanāksmēs Viljamsburgā.

      – Ja tu mēģini pateikt, ka es gribētu iepazīties ar izglītotu sievieti, kura sagadīšanās pēc vienlaikus ir arī skaista, tad tev ir taisnība.

      Ljūks palūkojās uz logiem.

      – Izklausās, ka man tiešām derētu ar viņu iepazīties.

      Remzijs nošņācās.

      – Tu viņu pārbiedētu līdz nāvei. Vai arī viņa paģībtu, tevi saodusi.

      – Tādām meitenēm nereti patīk sliktie puiši.

      – Neglaimo sev. Nekāds sliktais puisis no tevis nesanāk. Vienkārši aizej pie Sāras, pieklauvē pie durvīm un palūdz viņu novērst Džoslinas uzmanību aptuveni divdesmit minūtes. Kad būšu gatavs, iedarbināšu zvanu. Vai varēsi to izdarīt?

      Jau iesācis paskaidrot, ka Sāras nav mājās un ka Džoslina ir iegājusi muižā, Ljūks tomēr aprāvās. Māte lūdza būt jaukam pret muižas jauno īpašnieci, bet neteica ne vārda par to, vai drīkst kaitināt Remziju. Patiesību sakot, Remzija kaitināšana bija Ljūka vismīļākā nodarbe.

      – Protams, – Ljūks atbildēja, pūlēdamies izskatīties neapmierināts, tomēr slepus smaidīja.

      Džoslina ieskatījās nelielajā pulkstenī uz naktsgaldiņa un konstatēja, ka līdz Remzija ierašanās brīdim atlikusi vēl pusstunda. Viņa jau bija tik satraukta, ka jutās kā pusaudze, kura gatavojas pirmajam randiņam. Pēc Sāras aiziešanas viņa bija ātri izskrējusi cauri visām istabām un konstatējusi, ka tās laika gaitā nav izmainītas. Kā jau Edi jaunkundze brīdināja, vienīgās mājā atrodamās mēbeles bija atvestas no viņas mājas Floridā. Nebija greznumlietiņu, vienīgi tukši skapji un plaukti. Trijās istabās bija paklāji un četri vai pieci antīki interjera priekšmeti, bet tas arī viss. Virtuve bija ierīkota kā divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados – glītāka nekā Sāras dzīvoklī, bet tikai nedaudz. Džoslinai patika milzīgā izlietne un lielais priedes koka galds, bet plīts, viņasprāt, izskatītos labāk, ja tiktu apgāzta un izmantota kā puķu kaste.

      Pēc sasteigtās mājas izlūkošanas Džoslina uzstiepa savu čemodānu augšstāvā un sāka gatavoties randiņam.

      Viņu iepriecināja gulta ar tīru veļu un vannas istaba, kas bija pilna ar dvieļiem un skaistiem ziepju gabaliņiem. Džoslina nezināja, kurš ir noorganizējis šo laipno sagaidīšanu, bet viņai gribējās šim cilvēkam pateikties.

      Džoslina ilgi stāvēja dušā, izmazgāja matus un izžāvēja tos ar fēnu. Tad paņēma savu jauno balto kokvilnas kleitu, kuras apakšmala bija apšūta ar Batenbergas mežģīnēm, un saprata, ka tā ir lieliski piemērota šim vakaram. Joprojām tērpusies vienīgi rītasvārkos, viņa ar savu nelielo, ceļojumiem paredzēto gludekli sāka gludināt visas krociņas kokvilnas audumā. Edi jaunkundze dievināja labi izgludinātas drēbes. Viņai nepatika ne ķīmiski izgludināti audumi, ne adījumi. “Par sievietes izsmalcinātību liecina viņas apģērba kvalitāte un tas, kādā kārtībā tas tiek uzturēts,” Edi jaunkundze atkārtoja neskaitāmas reizes.

      Apģērbusies Džoslina nodomāja: “Ko tagad?” Prātā bija vienīgi vēlme noskaidrot, vai Sāra vēl nav atgriezusies mājās. Viņa bija ienesusi Sāras traukus un šūšanas piederumu kasti savā vestibilā; iespējams, vajadzētu tos aiznest atpakaļ.

      Pēc dažām minūtēm Džoslina ieradās Sāras dzīvoklī – viņa bija atstājusi durvis neaizslēgtas, tomēr vēl nebija atgriezusies. Brīdī, kad Džoslina nolika traukus, pie durvīm kāds pieklauvēja. Viņa šaubījās, vai vajadzētu tās atvērt. “Te galu galā dzīvo Sāra. Jā, bet pati muiža pieder man.”

      Džoslina atvēra durvis un ieraudzīja gara auguma vīrieti ar tumšiem matiem. Viņam mugurā bija džinsi un netīrs krekls, viņš nebija skuvies dienām ilgi, tomēr šie sīkumi nespēja nomākt viņa skaistumu. Viņam bija tumši zaļas acis, tāds deguns, kam varētu piemērot vienīgi apzīmējumu “patriciešu”, nevainojami veidots zods un pilnīgas lūpas. Sāra aprakstīja viņu kā “skaistu”, un viņai izrādījās taisnība.

      – Tu esi jaunā muižas īpašniece. – Tas bija apgalvojums, nevis jautājums.

      Viņam bija zema, skanīga balss – tieši tāda, kāda tā šķita telefona sarunā. Džoslinai nebija šaubu, ka viņa nekad iepriekš nav satikusi vīrieti, kurš viņai šķistu tik pievilcīgs.

      – Jā, esmu gan. Un tu esi Remzijs.

      – Remzijs? Protams, nē! Viņš ir advokāts. Vai es izskatos pēc advokāta?

      – Ak. – Viņa bija vīlusies un novērsās, lai vīrietis nepamanītu, cik ļoti viņš Džoslinai patīk. – Jā, laikam jau neizskaties. Tu esi ieradies pie Sāras, vai ne? Viņas nav mājās.

      – Zinu. Es redzēju, ka viņa aizgāja.

      Džoslina pagriezās, lai aplūkotu vīrieti, kurš joprojām stāvēja pie durvju sliekšņa.

      – Ja tu zini, ka viņas te nav, kāpēc pieklauvēji pie durvīm?

      – Es esmu tavs dārznieks. Ljūks Konors. – Viņš cieši skatījās uz Džoslinu, it kā mēģinātu saprast, kas viņa īsti ir.

      – Nu vai zini! – Džoslina iesaucās. – Tu nevari tā vienkārši šeit ierasties un…

      – Netrako, – Ljūks attrauca un aizvēra aiz sevis ieejas durvis.

      – Šī nav mana māja, un, manuprāt, tev nebūtu šeit jāatrodas.

      – Ir gan.

      – Kas?

      – Tava māja.

      – Jā, teorētiski tā ir, bet šī mājas daļa tiek izīrēta Sārai Šovai. Viņa…

      – Viņa ir mana māsīca, – Ljūks izmeta pār plecu, ejot uz virtuvi.

      Džoslina sekoja viņam pa pēdām.

      – Ja tu esi Sāras brālēns, tad Remzijs ir tavs brālis?

      Ljūks atvēra ledusskapi un izņēma no tā alus pudeli. Atspiedies pret virtuves leti, viņš rūpīgi aplūkoja Džoslinu tādā veidā, kas viņai nekad nebija paticis. Tāds skatiens bija raksturīgs vīriešiem, kuri labi apzinās savu pievilcību un izturas tik bravūrīgi, it kā varētu iegūt jebkuru sievieti – ja vien to gribētu.

      – Un kas tad īsti notiek ar tevi un veco labo brālēnu Remu? Vai esat kaut ko jau sarunājuši?

      Džoslina atkāpās. Pirmais pozitīvais iespaids par šo vīrieti pamazām gaisa.

      – Tā