Uz naža asmens. Deivids Morels

nelielās pilsētas galveno ielu. “Šie jau tikpat kā rokā,” viņš domāja. “Skaidrs, ka tie nav reportieri.”

      Piepeši vajātā automašīna veica simt astoņdesmit grādu apgriezienu. Policists tikpat spēji piespieda bremzes pedāli un prasmīgām kustībām sagrieza patruļmašīnu ieslīpi, lai tā aizšķērsotu gandrīz tukšās ielas kreiso malu. Patruļmašīna, kas brauca aiz viņa, veica tādu pašu manevru, un nobloķēja ielas labo pusi.

      Likumsargs iztrausās ārā, izvilka savu četrdesmitā kalibra Gloka sistēmas pistoli, notupās aiz automašīnas dzinēja nodalījuma un notēmēja uz transportlīdzekli, kas strauji tuvojās. Viņa kolēģis rīkojās tāpat. Ja bēgļi mēģinās šķērsli taranēt, policisti meklēs patvērumu pie veikaliem abās pusēs. Ja automašīna tomēr apstāsies un tajā sēdošie raudzīs ar šāvieniem izlauzt ceļu brīvībā, policisti viņiem parādīs, ka šāda iecere ir neizpildāma.

      Auto strauji tuvojās un pagrieza pa kreisi, laikam cerot izspraukties starp patruļmašīnu un ietvi.

      Un tad negaidot uzsprāga. Triecienvilnis atsvieda policistu atpakaļ un trieca pret asfaltu. Acis sāpīgi apžilbināja spilgts uzliesmojums. Ausīs neizturami, mokoši zvanīja. Galva noreiba, un uz krūtīm spēji uzgūla spiediens, it kā izsūcot no plaušām gaisu.

      “Miklums. Kāpēc seja ir mikla?” Viņš pārlaida pirkstus pār vaigiem. Asinis. “Mans Dievs, es asiņoju!”

      Visapkārt bira metāla atlūzas. Viņam uzkrita virsū kaut kas mīksts un valgs. Cauri zvanoņai ausīs izlauzās otra policista kliedziens. Tad policists atģida, ka kliedzējs ir viņš pats.

      10. NODAĻA

      Pikapam raušoties augšup pa nogāzes slīpumu, Kevana izdzirdēja sprādziena troksni, kas plūda no pilsētas. Ieslēgusi tikai gabarītugunis, lai sekotājiem būtu grūtāk to saskatīt, Džeimija stūrēja, un misis Petersone ar Viljamu sēdēja viņai blakus. Salonā vietas vairs nebija, tālab Kevana iekārtojās kravas kastē bez jumta.

      Eksplozija bija tikpat labi dzirdama, kā sajūtama. Tālumā nakts tumsu apspīdēja ugunsbumba, apliecinādama viņam, ka sprādziens patiešām noticis pilsētas pusē.

      Atvērās kabīnes aizmugures logs. – Mans Dievs, kas tur notika? – vaicāja Džeimija.

      Kevana atcerējās, ko bija teicis Gārts, tikko ierodoties notikuma vietā: “Šeit izskatās kā kaujas laukā.” – Rodas līdzīgas sajūtas kā Bosnijā, – viņš skaļi noteica.

      Džeimija iegrima domās. Automobilis tikām zvalstījās pa dziļi iebrauktām sliedēm.

      – Tu man ne reizi neesi teicis, ka savulaik biji Bosnijā.

      – Tur piedzīvoto neviens lāgā negrib atcerēties. Par vienu vienmēr varēja būt drošs, proti, kolīdz iestājas klusums, tūdaļ pat atkal sāksies apšaude vai spridzināšana.

      Ceļš kļuva vēl nelīdzenāks, un Kevanu kravas kastē drebināja vēl spēcīgāk. No pilsētas puses atlidoja sirēnu skaņas. Daudzu sirēnu. Cauri skrajākam mežam varēja saskatīt liesmas, kas iekrāsoja pakalnus pilsētas tuvumā.

      – Cik ilgi vēl jābrauc? – Viljams nemierpilns pavaicāja.

      – Piecas minūtes.

      Sirēnas tālumā nerimās.

      – Pastāsti, kas ir Fērbērns! – satrauktais Viljams mudināja.

      Automašīna brauca augšup pa nogāzi, un Kevana uzmanīgi vēroja apkārtni. Nevienu sekotāju neredzēja, neiemirdzējās neviena automobiļa starmeši.

      Kevana pagriezās un ielūkojās salonā.

      – Fērbērns radīja pamatu mācībstundām, kuras tu svēti solījies apgūt.

      Vārā gaisma no priekšējā paneļa apspīdēja pārbiedētā advokāta nobālušo seju.

      “Droši vien pienācis laiks vakara pasaciņai,” domās nosprieda Kevana.

      – Fērbērns bija policists Šanhajā, – viņš stāstīja, pieliecies pie atvērtā aizmugures loga. – Divdesmitā gadsimta sākumā, kad Šanhaja bija visbīstamākā pilsēta pasaulē.

      Viljams pacēla galvu un ieinteresēts paraudzījās stāstītājā.

      – Vai esi pārliecināts, ka gribi klausīties tālāk? – Kevana vaicāja.

      – Dieva dēļ! Vai es jautātu, ja negribētu?

      – Ja viņš negrib, es gan gribu! – iejaucās misis Petersone. – Vienvakar, patrulējot īpaši nepatīkamā rajonā, Fērbērnam kāds uzbruka. Atguvies slimnīcā, policists nozvērējās nepieļaut, lai viņu vēl kaut reizi pārsteidz negaidīti. Drīz viņš ieraudzīja sludinājumu, kurā uz nodarbībām aicināja kāds profesors Okada, kas sevi dēvēja par “džiudžitsa un kaulu sakārtošanas meistaru”. Piebilde par “kaulu sakārtošanu” man patīk īpaši… Laika gaitā Fērbērns kļuva par vairāku austrumu cīņas mākslu lietpratēju un apgūto pilnveidoja līdz dažām vienkāršām kustībām, kuras jebkurš var apgūt pāris stundās.

      – Pāris stundās? – Viljams neticīgi pārjautāja.

      – Augstais noziedzības līmenis Šanhajā sniedza Fērbērnam pietiekami daudz izdevību pārbaudīt savus paņēmienus praksē. Fērbērns bija tas, kurš radīja pirmo īpašo uzdevumu vienību. Viņš arī izgudroja tā saukto “šaušanas namu” jeb virkni telpu, kurās izvietoti dažādi šķēršļi un negaidot parādās pretinieku silueti ar ieročiem rokās. Dažkārt gaidītā ienaidnieka vietā ir sieviete ar zīdaini uz rokām vai ķīlnieks. Cilvēks, kas virzās cauri labirintam un aiz katra stūra gaida uzbrukumu, nedrīkst atklāt uguni ikreiz, kad pamana kustību. Jāpagūst pieņemt lēmumu sekundes simtdaļā, jākontrolē sevi. Fērbērns to dēvēja par “noslēpumu māju”, britu Īpašo gaisa kara spēku vienību par “slaktiņa namu”, jo ikviens, kurš ir sekmīgi izgājis šādu labirintu, zina, cik saspringts un novārdzinošs ir tajā pavadītais laiks.

      Pikaps beidzot pārvarēja slīpumu un, šķiet, izbrauca līdzenā pļavā.

      – Un kas notika tālāk? – Viljams tincināja.

      – Tūkstoš deviņi simti trīsdesmit devītajā gadā, pēc Otrā pasaules kara sākuma, Fērbērns atgriezās Anglijā, iestājās darbā Kara ministrijā un mācīja britu desantniekiem “rensteļu cīņas mākslu”, kā pats to dēvēja. Pēc tam viņš devās uz Ameriku un apmācīja Stratēģisko pakalpojumu biroja darbiniekus; vēlāk šī iestāde pārtapa par CIP. Viņa skolnieki savukārt nodeva mācību citiem. Šie audzēkņi sludināja Fērbērna evaņģēliju, un drīz vien viņa tuvcīņas paņēmieni kļuva vispārēji atzīti visās lietpratēju vienībās. Fērbērna paņēmieni ir pietiekami viegli apgūstami, un tos viegli atcerēties. Divdesmitā gadsimta deviņdesmitajos gados CIP pārbaudīja dažus Otrā pasaules kara aģentus, kas bija darbojušies ienaidnieka aizmugurē, un šie astoņdesmitgadīgie večuki nebija aizmirsuši neko no Fērbērna mācības. Šī tik vienkāršā loģiskā sistēma atausa viņiem atmiņā automātiski, šādi apliecinot, ka ne tikai jaunajiem un spēcīgajiem ir pa spēkam sevi aizstāvēt.

      Automašīna apstājās, un Džeimija pavēstīja:

      – Esam klāt.

      – Nu re, – Kevana sacīja Viljamam. – Piecas minūtes nemaz nevilkās ilgi.

      Viņš piesardzīgi izkāpa no kravas kastes un pārlaida skatienu mājiņas tumšajām aprisēm.

      – Džeimij, te būs Gārta dotā atslēga. Kamēr jūs iekārtosieties, es apskatīšu apkārtni.

      – Pagaidi! – Viljams iebilda. – Vai tu neturpināsi stāstu? Es gribu