Uz naža asmens. Deivids Morels

ilgi dauzīdams veseri pret laktu un kalis asmeņus, viņš bija attīstījis spēcīgus apakšdelmus. Dzīves laikā viņš bija izmantojis dažādus vārdus. Tagad aizraušanās ar nažiem bija pamudinājusi izvēlēties iesauku “Bovijs” – par godu slavenajam pulkvedim, kurš savulaik popularizēja šo cīņas ieroci. Sēdēdams automobilī, viņš aplūkoja apkārtni ar nakts redzamības binokli, kuru neietekmēja gaismas un tumsas spilgtie kontrasti stāvlaukumā ceturtdaļjūdzes attālumā. Klausīdamies sirēnu gaudās, viņš vēroja, kā cits aiz cita tālumā aiztraucas transportlīdzekļi. Pirmā patruļmašīna, otrā patruļmašīna, trīs civilistu automobiļi un, visbeidzot, policijas furgons.

      “Sasodīti gudri,” novērtēja Bovijs.

      Viņš ierunājās rācijā:

      – Tas ir māņu gājiens. Mērķis ir vienā no policijas spēkratiem. Jānoskaidro, kurā konkrēti.

      Atsaucās cilvēks, kas sēdēja vienā no civilistu auto: – Es balsotu par furgonu.

      – Pilnīgi iespējams, ka mērķis ir palicis kazarmās, – Bovijs attrauca. – Varbūt policijas transports domāts tam, lai novērstu mūsu uzmanību. Mums nav pietiekami daudz cilvēku, lai sekotu visiem.

      – Pagaidi! – vīrietis rācijā ziņoja. – Viena no policijas mašīnām, kas brauc mums pa priekšu, nogriež ceļa malā.

      – Dieva dēļ, neapstājieties! – Bovijs pavēlēja.

      – Bet mums jāizturas kā reportieriem. Īsti reportieri apstātos.

      – Tieši to no jums gaida. Tad jūs iesprostos starp otro patruļas mašīnu un furgonu jums aiz muguras. Tikmēr pirmā patruļas mašīna būs prom. Tātad tieši tajā slēpjas mērķis.

      Pēc piecām sekundēm vīrietis rācijā paziņoja: – Es turpinu braukt. Atpakaļskata spogulī redzu, ka pārējās mašīnas, reportieri, kas brauca mums pakaļ, nogriežas malā. Nolāpīts! Patruļmašīna, kas brauc mums pa priekšu… apstājas!

      – Brauc tai garām!

      – Tā sagriežas slīpi uz šosejas! Patruļmašīna mums aizšķērso ceļu!

      7. NODAĻA

      Kevana sakņupis slēpās otrās policijas automašīnas aizmugures sēdeklī.

      Redzēdams, ka pavalsts policists lietpratīgi sagriež automašīnu šķērsām ceļam, Kevana sagatavojās iespējamam uzbrukumam un atgādināja šoferim: – Atstājiet pietiekami daudz vietas, lai mašīnu var apbraukt!

      Bija jāņem vērā varbūtība, ka patruļmašīnām pakaļ dzenas īsti reportieri. Nojautas vadīti, žurnālisti varētu nelikties manām otro patruļmašīnu, kas apstājās ceļa vidū, un sekot pirmajai, kas aizbraukusi tālāk. Tagad, kad ceļš ir nobloķēts, civilistu automašīna apstātos un pieprasītu paskaidrojumus. Turpretim uzbrukuma vienības locekļi labprātāk brauktu tālāk.

      Steigšus izkāpuši ārā, Kevana ar policistu paslēpās aiz automašīnas dzinēja nodalījuma – tā nebruņotam transportlīdzeklim būtu vienīgā vieta, kas spētu apturēt lodes. Auto, kas dzinās pakaļ, izmantoja atstāto brīvo vietu, pa ceļa malu apbrauca patruļmašīnas un, riteņiem pametot gaisā granti, aiztraucās tālāk. Kevana paspīdināja jaudīgu lukturīti tās virzienā un notēmēja tā staru uz numura zīmes.

      – Man izdevās saskatīt! – Viņš skaļi nosauca burtus un ciparus policistam, kurš tos atkārtoja radiomikrofonā, kas bija piestiprināts pie viņa apkakles atloka.

      Piebrauca otrā patruļmašīna, no tās izkāpa Džeimija, kas bija slēpusies aizmugures sēdeklī. Tikmēr Kevanas šoferis, ieslēdzis sirēnu, uzsāka vajāt automašīnu, kas pirms brīža bija aiztraukusies tālāk.

      Tūdaļ piebrauca furgons. Izkāpa Viljams.

      – Viss noritēja kā plānots, – Džeimija sacīja Kevanam.

      – Vēl viss nav beidzies. – Kad arī otrā patruļmašīna uzsāka pakaļdzīšanos, Kevana soļoja pa ceļu atpakaļ. Viņam sekoja policists, kurš vadīja furgonu, kopā ar Džeimiju un Viljamu. Kevana nogriezās pa kreisi uz tumšu meža ceļu, kurš aizveda pie grantsbedres. Pārlaižot tai lukturīša staru, viņš ieraudzīja starp zemes kaudzēm novietotu tumsā grimstošu pikapu. Ja sāktos apšaude, tā pasažieri būtu paglābti no lodēm. Taču, drošs paliek drošs, viņi klausīja pavēlēm un tagad slēpās aizsegā aiz automašīnas dzinēja nodalījuma.

      – Misis Petersone? Kail? – Pavērsdams turp staru, taču vairīdamies spīdināt to acu augstumā, Kevana ieraudzīja, ka otrpus automobilim kājās pieslejas divi cilvēki.

      – Atkal satraukumi, – noteica misis Petersone. – Jābrīnās, kā mans vīrs spēja tādus pārciest. – Taču balss tonis liecināja, ka daži šā satraukuma aspekti sagādājuši viņai zināmu iepriecinājumu, un tagad kļuvis skaidrs, kāpēc vīram tā paticis darbs policijā.

      Druknais vīrietis ar bārdu un kuplajiem matiem, kas stāvēja blakus, bija misis Petersones znots, viens no labākajiem zirgu treneriem visā ielejā. – Teicami norādījumi, Džeimij.

      – Paldies.

      Kad Kails atbrauca pakaļ sievasmātei uz policiju, Džeimija bija izstāstījusi, kas darāms.

      – Savā ģimenes klēpī jūs nebūsiet drošībā, – viņa bija skaidrojusi misis Petersonei. – Uzbrucēji tagad zina, ka jūs mums esat nozīmīga. Viņi var mēģināt jūs sagūstīt un izmantot pret mums. Turklāt arī jūsu ģimenei var draudēt briesmas gadījumā, ja kāds no uzbrukuma vienības seko jums līdz mājām.

      – Vai Džeimija jau pastāstīja, kāds man ir lūgums? – Kevana taujāja Kailam.

      – Aizņemties manu auto? Bez šaubām. Galvenais, lai Liliana ir drošībā.

      – Uz to varat paļauties, – Kevana atteica. – Šis policists aizvedīs jūs mājās un pieraudzīs, lai neviens neseko viņa furgonam.

      Kails pasniedza Kevanam pikapa atslēgas. – Kurp jūs Lilianu vedīsiet?

      – Nedrīkstu atklāt. Labāk, lai jūs nezināt, gadījumā, ja pie jums ierodas pāris puišu ar ieročiem un taujā to pašu.

      – Lai tik pamēģina, tad dabūs bēgt no manas briežu šautenes. Es nevienam neko nestāstītu, lai tur vairs kas!

      “Pat tad, ja tavai meitai sejā iebāztu ieroča stobru?” Kevana domās pajautāja.

      No tālienes atlidoja patruļmašīnu sirēnu atbalsis.

      8. NODAĻA

      – Kruķi laikam padevuši ziņu! – vīrietis iekliedza rācijā. Fonā varēja dzirdēt sirēnas. – Mēs esam Džeksonā! Priekšā šķērsām ielai novietotas divas policijas mašīnas! Citas joprojām dzenas mums pakaļ!

      Bovijs nomākts pašūpoja galvu. Ar vienību, kuras locekļus viņš tikko uzrunāja, kopā bija pavadīts viss pēdējais mēnesis. Viņi bija ieturējuši kopīgas maltītes, gulējuši vienā telpā un atklājuši visus nožēlojamos, sāpīgos pāridarījumus, kurus vīri savā mūžā piedzīvojuši. Sociālā konservatīvisma piekritēji uzskata, ka šie cilvēki ar pārciestajiem pāridarījumiem attaisno pašu pastrādātos noziegumus. “Šādam viedoklim var piekrist,” sprieda Bovijs. “Cilvēkiem ir jābūt atbildīgiem par savu rīcību, lai ko tiem nācies pārciest. Ir jāprot sevi savaldīt. Ja nav disciplīnas, sākas jukas.” Viņam pašam šo mācību bija izdevies apgūt tikai ar lielām grūtībām.

      – Es griežu apkārt! – sauca vienības vīrs.

      Pieliecies tuvāk rācijas skaļrunim, Bovijs dzirdēja, kā iekaucas riepas.

      – Arī