Uz naža asmens. Deivids Morels

ceļa. Vīrs gar kokiem steidzās pakaļ Ford Taurus.

      Kevana notēmēja, piespieda šautenes mēlīti, un lode izrāva caurumu ienaidniekam kaklā. Vīrietis nokrita, it kā viņu kāds būtu parāvis aiz virves, kas aptīta ap potītēm.

      Starp kokiem Kevana ieraudzīja skrienam vēl vienu šāvēju. Trāpīgais šāviens atrāva tam daļu galvas. Trešajam vīram, kurš bija skrējis pa priekšu, radās aizdomas, un viņš apstājās, lai palūkotos atpakaļ. Pat tādā attālumā varēja labi saskatīt izbīli viņa sejā, kad vīrietis ieraudzīja kritušos biedrus un metās koku aizsegā. Taču nepaguva. Kevanas lode sadragāja viņam pakausi. Vīrieša kājas vēl skrējienā saļodzījās kā lupatu lellei, un viņš bez dzīvības krita uz priekšu.

      Ceturtais vīrs, kurš atradās vēl tālāk priekšā, katrā ziņā noskārta, ka noticis kāds misēklis. Kamēr Kevana meklēja viņu tēmēklī, tas raudzīja patvērumu starp kokiem. Kevana izšāva uz skrienošo stāvu, un tas uztriecās virsū priedes zaram, asinīm nošķiežot zaļās skujas – bēglis pasvieda rokas gaisā, it kā padodoties. Otrs šāviens trāpīja pakausī – mati likās pašķiramies, un pašķīda asinis. Vīrietis nokrita.

      Kevana centās saskatīt vēl kādu sekotāju, taču neviena nemanīja.

      “Viņi ir sapratuši, kas notiek,” Kevana nodomāja. “Izvietojušies aizsegā. Un tagad tie…”

      Tiklīdz viņš bija noripojis lejā pa nogāzi pie strautiņa, lodes uzšķērda zemi. “Četri. Es novācu četrus. No divpadsmit.”

      Ford Taurus dzinēja rūkoņa mainīja toni – Džeimija bija apgriezusi automašīnu un devās atpakaļ. Atkāpies gar strautu līdz mutuļojošo dūmu mākoņiem, viņš uzrāpās augšup, dziļi ieelpoja un ienira dūmos.

      Cieši aizvēris acis, Kevana devās pretī automobilim, kas pamazām tuvojās. Nāsis un rīkle dega kā ugunī.

      Motors ducināja arvien tuvāk.

      Viņš pielika soli un klusībā mudināja: “Džeimij, pasteidzies!”

      Pēc brīža varēja dzirdēt turpat blakus apstājamies automašīnu. Atvēris acis, kurās uzreiz sariesās asaras, Kevana pieliecās un iznira no dūmiem. Klepus pārņemts, viņš lūkojās uz automašīnu. Cauri ložu triecienu izraibinātajiem sānu logam Džeimijas seju bija grūti saskatīt, tomēr varēja manīt, kā sasprindzinājumu nomaina atvieglojums. Atvēris aizmugures durvis un iekāpis salonā, Kevana ievēroja, ka pretējo durvju logā rēgojas caurums. Apkārt valdīja asiņu smārds. Endželo bija sagumis sēdeklī un nekustējās.

      Viljams, asiņainas masas nošķaidīts, stingi lūkojās taisni uz priekšu.

      – Divi logi sadragāti! – uzsauca Džeimija, kas bija iegrimusi zemu šofera sēdeklī. – Arī pārējie vairs ilgi neizturēs.

      Kevana izmisīgi centās izdomāt nākamo gājienu. Meža ceļš dienvidu pusē bija aizšķērsots. Lielākā daļa uzbrucēju rietumu pusē bija likvidēti. Taču atlika vēl šāvēji austrumu un ziemeļu pusē, turklāt vēl snaiperis klinšu korē austrumu pusē.

      – Brauc atpakaļ. Mazliet tālāk no dūmiem, – viņš pavēlēja Džeimijai.

      Automašīna uzreiz izkustējās no vietas.

      Tobrīd lodes sāka šaustīt neaizsargāto logu, un pār pasažieriem bira lauskas. Kevana piespieda Viljamu pieliekties. Kad skatienam parādījās degošā māja, Kevana lika Džeimijai apstādināt automašīnu.

      Viņa paklausīja.

      – Kāpjam ārā!

      Sieviete nevilcinājās.

      Kevana izkāpa un palīdzēja izkļūt Viljamam no aizmugures sēdekļa. Džeimija un misis Petersone tūlīt abiem piebiedrojās, un visi pa nogāzi steigšus nokāpa pie strauta.

      – Četrus es nošāvu šajā pusē, – Kevana stāstīja Džeimijai, rādīdams uz rietumiem. – Man šķiet, tagad tur palika tikai viens. Ja mums izdosies tikt līdz mežam, varam novākt arī to. Tad varēsim teikt, ka esam nokļuvuši līdz mājas bāzei.

      Vārds “mājas” spēji un sāpīgi atgādināja par degošo namu.

      – Bet, ja mēs mēģināsim nokļūt līdz mežam, mūs nošaus, – Džeimija iebilda.

      – Ja vien nepratīsim novērst uzmanību.

      Automašīnai, kas bija palikusi aiz muguras, saplīsa vēl viens durvju stikls, un lauskas aizlidoja uz visām pusēm. Tam trāpījušas pārāk daudzas lodes.

      – Kā mēs to varam izdarīt?

      – Iedodiet man šaujamo, – ierunājās Viljams, beidzot atbrīvojies no sastinguma.

      – Ko? – Kevanu pārsteidza advokāta apņēmība.

      – Iedodiet man šaujamo. Pretekļi! Maitas gabali! Iedodiet man šaujamo. Salaidīšu viņos tik daudz svina, ka pašu izvirtušās mātes nepazīs.

      – Neaizmirsti savu solījumu, Viljam. Man prieks, ka esi atguvies!

      Kevana aizrāpās uz krasta malu un paslējās augšup, lai atklātu sevi, pēc paša aprēķiniem, vienīgajam palikušajam šāvējam kanjona rietumu pusē. Taču Kevana skatījās nevis uz rietumiem, bet aplūkoja degošo māju un šķūnīti aiz ēkas. Tam blakus atradās liela cisterna ar propānu, taču to uzspridzinātu vienīgi aizdedzinoša lode.

      – Džeimij?

      – Jā?

      – Aizklāj ausis. Pasaki Viljamam un misis Petersonei, lai rīkojas tāpat.

      Pavērsis šauteni uz degošās mājas pusi, uz liesmu apņemtās sētas puses verandu, Kevana notēmēja uz grila aparātu ar nelielu baltu propāna gāzes balonu. Lode izrāva balonā caurumu, apkārtējās liesmas aizdedzināja izplūstošo gāzi un izraisīja sprādzienu – veranda saļodzījās, tās jumts uzšāvās gaisā. Uz šķūnīša pusi slaidā lokā aizlidoja liesmojoši koka dēļi.

      Jau nākamajā mirklī Kevana bez kavēšanās pavērsa ieroci pret lielo balto propāna gāzes cisternu aiz mājas, izšāva caurumu arī tajā un, nokūleņojis lejup pa nogāzi, piespieda plaukstas ausīm.

      Bet nekas nenotika.

      “Esmu kļūdījies aprēķinos. Es radīju vienīgi caurumu cisternā. Gāze gan plūst ārā, bet… ja uguns netiks tai klāt…”

      Tobrīd nodrebēja zeme. Eksplozijas grāviens apdullināja pat tos, kas bija aizspieduši ausis. Triecienvilnis viņus satricināja un piespieda vēl tuvāk zemei. Kanjona klinšu sienām uztverot dārdu un atgrūžot to grandiozā atbalsī, Kevana iekliedzās: – Aiziet! Uz mežu!

      Viņš satvēra Viljamu un vilka augšup pa strauta krasta nogāzi. Džeimija un misis Petersone skrēja līdzās, un visapkārt būkšķēdami krita kūpoša metāla un degoša koka gabali.

      – Veicīgāk! – Kevana sauca, nelikdamies ne zinis par kvēlojošo atlūzu, kas krizdama aizskāra kreiso roku.

      Jebkurā brīdī Kevana gaidīja lodi, kas nogāztu viņu gar zemi. Taču visapkārt nemitējās birt metāla un koka gabali, un viņš turpināja skriet. Negaidot kanjonu sadrebināja vēl viens sprādziens, un tā jaudīgais triecienvilnis nogrūda Kevanu un Viljamu garšļaukus.

      – Džeimij? – Kevanam zvanīja ausīs. – Misis Petersone?

      – Viss kārtībā. Kas tur sprāga?

      – Laikam helikopters.

      Kevana uzrāva Viljamu kājās un stūma uz priekšu, mudinādams skriet. Bruņuveste traucēja elpot. Kevanam trāpīja vēl viens karsts priekšmets, šoreiz kaklā, taču visa viņa uzmanība bija pievērsta mežam, kas atradās