Ēnu līcis. Nora Robertsa

viesu istaba un ērts dīvāns. Šonakt pārguli tur.

      – Nē, nē. Negribu pēc tā, kas noticis, atstāt māju tukšu. Noiešu lejā pagrabā un iedarbināšu ģeneratoru.

      – Nu labi. Es iešu tev līdzi, satraukti čivināšu, pasniedzot neīstos instrumentus. Kaut arī tu neesi neveikls, tāpat var gadīties, ka uzkāpsi zirnekļiem. Saprotu, ka viņi dara labu darbu, bet man no viņiem bail.

      – Es savukārt varu vīrišķīgi burkšķēt un pats sajaukt, kādi instrumenti jāizmanto. Tomēr tev vajadzētu pagulēt.

      – Vēl ne. – Eibera atmeta ar roku. – Ja neiebilsti pret manu sabiedrību pagrabā, es labprāt paliktu te. Īpaši tāpēc, ka varēšu iedzert glāzi vīna.

      – Protams. – Īlajs nojauta, ka viņa, lai arī ko būtu teikusi Morīnai, baidās palikt viena savā mājā. – Abi piedzersimies, un mums būs sekss uz ģeneratora.

      – Tas tik ir plāns! Es paspēju šo to tur apakšā iztīrīt pirms tavas atbraukšanas, vismaz galveno daļu – vīna pagrabu, sezonas produktu glabātavu. Vairāk gan ne, un šaubos, vai Hestere te kaut ko ilgus gadus darījusi. Pārējais pagrabs ir liels, tumšs un biedējošs, – Eibera stāstīja, abiem ejot lejā pa kāpnēm. – Tā nav mana iemīļotā uzturēšanās vieta.

      – Vai tev šķiet, ka tajā klīst spoki? – Īlajs noprasīja un jokojot palika lukturi sev zem zoda kā šausmu filmas ainā.

      – Jā, un izbeidz! No kurtuves skan griezīga rūkoņa, apkārt viss klakšķ un čīkst. Kur vien sper kāju, priekšā vēl kāds tumšs kakts. Stenlija Kubrika filmas “Mirdzums” cienīgs pagrabs. Tāpēc…

      Virtuvē viņa apstājās un paņēma vīnu.

      – Jāiestiprinās, lai nomāktu kafijas un šā vakara piedzīvojumu iespaidu. Kā gāja mājās, Bostonā?

      – Labi. Patiešām. – Ja Eiberai bija nepieciešams runāt par kaut ko citu, viņš neiebilda. – Vecmāmiņa atgūst spēkus, vecāki pamazām nomierinās. Māsa gaida otru bērnu. Tātad mums bija ko nosvinēt.

      – Tas ir brīnišķīgi.

      – Pie vakariņu galda mums radās iespēja pievērsties citiem tematiem, – viņš stāstīja, kamēr Eibera ielēja abiem vīnu. – Mēs nevis uzmanīgi izvairījāmies apspriest manu pārvākšanos, bet gluži vienkārši par to vairs nedomājām.

      – Iedzersim par jaunu sākumu, maziem bērniņiem un elektrību. – Eibera pieskandināja Īlaja glāzei.

      Iedzērusi malku, viņa nolēma pudeli ņemt līdzi, ejot uz pagrabu. Varbūt nāktu par labu mazliet noreibt. Tad būtu vieglāk aizmigt.

      Pagraba durvis nokrakšķēja. Kā gan citādi, Eibera nosprieda, ar pirkstu ieķeroties Īlajam aiz jostas, kad viņš spēra soli lejup pa kāpnēm.

      – Tā mēs nepazaudēsim viens otru, – viņa paskaidroja, kad Īlajs atskatījās.

      – Nav jau Amazones džungļi.

      – Zināmā mērā tomēr ir. Lielākajai daļai māju apkārtnē vispār nav pagrabu.

      – Tāpēc ka lielākā daļa māju nav uz klints. “Kraujas nams” atrodas augstāk par zemes līmeni.

      – Pagrabs paliek pagrabs. Turklāt šeit ir pārāk klusu.

      – Manuprāt, te dzirdami dažādi trokšņi.

      – Tos rada apkures sistēma, sūkņi un Dievs vien zina, kādas vēl ierīces. Tāpēc šobrīd te nekas neskan. Tāds nogaidošs klusums.

      – Nu tu sāc mani baidīt.

      – Es negribu bīties viena pati.

      Kāpņu galā Īlajs izņēma lukturi no uzlādētāja, kas bija piestiprināts pie rūpīgi izkārtotā, pudelēm pilnā vīna pagraba sienas.

      Īlajs iztēlojās, ka bijis laiks, kad šeit katrā stūrī stāvējušas pudeles – neskaitāms daudzums namziņa sistemātiski izvietotu pudeļu. Pat tagad, viņš rēķināja, te bija saglabājies vismaz simts īpašu, dārgu vīnu.

      – Lūk! Ja nošķiramies, signalizē. Sūtīšu glābšanas grupu.

      Eibera atlaida Īlaja siksnu un iededza viņa iedoto lukturi. Kā alas, viņa salīdzināja “Kraujas nama” pagraba telpas. Ala aiz alas. Dažas sienas celtnieki bija izkaluši no akmens. Ejas, zemas arkas, sektors pēc sektora. Normālā situācijā viņa piespiestu slēdžus, un telpas pārplūdinātu viesmīlīga gaisma, bet tagad tikai zibinājās viņas luktura staru kūlis, krustodamies ar Īlaja luktura staru.

      – Kā Skall ija un Mālders, – viņa ieminējās.

      – Patiesība ir tur ārā.

      Eibera atzinīgi pasmaidīja un turējās tik cieši Īlajam aiz muguras, ka uzgrūdās viņam, kad viņš ejā pagriezās un spēji apstājās.

      – Atvaino!

      – Hmm… – Īlajs izgaismoja lielu aparātu nolupušā sarkanā krāsā.

      – Rādās, ka tas saglabājies vēl no citas pasaules.

      – No cita laikmeta noteikti. Kāpēc neesam to modernizējuši? Kāpēc neiegādājāmies jaunu ģeneratoru?

      – Hestere neraizējās par strāvas padeves pārrāvumiem. Pēc viņas domām, tie atgādinot, ka nepieciešams saglabāt neatkarību. Viņai patika klusums. Viņa gādāja, lai mājās būtu baterijas, sveces, malka, konservēti produkti.

      – Ar jaunu, drošu ģeneratoru viņa būs vēl neatkarīgāka. Varbūt tam gluži vienkārši beigusies degviela. – Īlajs viegli iespēra pa ģeneratoru. Iedzēris malku vīna, viņš nolika glāzi uz plaukta un pieliecies atvēra piecu galonu degvielas kannu. – Tā, benzīna pietiek. Pārbaudīsim šo radījumu no citas pasaules.

      Eibera vēroja, kā viņš to nopēta no visām pusēm.

      – Vai tu zini, kā tas darbojas?

      – Jā. Ne jau pirmo reizi mēs viens ar otru cīkstamies. Tas bija sen, taču es neesmu aizmirsis. – Viņš atskatījās un iepleta acis, nomērķējot gaismu uz Eiberas kreiso plecu. – Ak…

      Eibera salēcās un apgriezās riņķī ar glāzi vienā rokā un pudeli otrā.

      – Kur? Uz manis? Novāc! Novāc!

      Īlaja smiekli lika viņai apklust. Aizsmakuši, sirsnīgi smiekli, kas sadusmoja Eiberu, tomēr aizkustināja viņā kādu brīnišķīgu, siltu stīgu.

      – Sasodīts, Īlaj! Kas ir ar tiem vīriešiem! Jūs uzvedaties gluži kā bērni.

      – Vispirms tu viena pati tumsā padari nekaitīgu laupītāju, bet tagad spiedz kā skuķis par iedomātu zirnekli.

      – Es esmu meitene, un pats par sevi saprotams, ka es spiedzu. – Viņa pacēla glāzi un iedzēra. – Tas bija nekrietni.

      – Taču jautri. – Īlajs satvēra ģeneratora degvielas tvertnes vāciņu un gribēja to atgriezt, bet tas neizdevās. Paraustījis plecus, viņš mēģināja vēlreiz. – Cūcība!

      – Vai palīdzēt tev dabūt to vaļā, veco zēn? – Eibera noplivināja skropstas.

      – Lūdzu, jogas meitene.

      Sasprindzinājusi muskuļus, viņa nostājās Īlajam cieši blakus. Pēc diviem spēkpilniem mēģinājumiem viņa atkāpās.

      – Atvaino. Acīmredzot tas ir aizmetināts.

      – Nē, tikai sarūsējis un vecs. Man vajadzīga uzgriežņu atslēga.

      – Kur tu iesi?

      Īlajs