Ēnu līcis. Nora Robertsa

tas bija izdevies ļoti viegli pat Bostonas blīvajā satiksmē. Viņš izsekoja Lendonu, kurš devās pie sava advokāta. Tur radās iespēja neuzkrītoši apstaigāt Lendona automašīnu. Nekā, ko redzēt, tajā nebija.

      Pēc deviņdesmit minūtēm Dankans bija sekojis Lendonam parkā, tad uzmanīja viņu pie dārga salona, kamēr objektam tika griezti mati. Tomēr bija jāatzīst, ka nav manāma nekāda atšķirība pēc piecdesmit un vairāk dolāru vērtas apkalpošanas.

      Dievs vien zina, cik dažādi var būt cilvēki.

      Lendons vēl apstājās pie puķu veikala, no kura iznāca ar pilnām rokām ziedu. Puisis gluži vienkārši veica pilsētā pāris darbiņu pirms došanās ciemos pie ģimenes. Tā bija parasta ikdiena.

      Īstenībā līdz šim, kā Dankans redzēja, Lendons vispār dzīvoja pavisam ikdienišķi un neko vairāk nedarīja. Ja viņš bija nogalinājis sievu un ticis sveikā cauri bez soda, tad nekādā veidā par to nelīksmoja.

      Atskaite pagaidām bija gaužām īsa. Dažas pastaigas pludmalē, satikšanās ar seksīgo mājkalpotāju un sievieti, kuru Lendons cieši apskāva, bet viņa, kā izrādījās, bija trīs bērnu māte. Dankans pieņēma, ka starp Lendonu un mājkalpotāju kaut kas notiek, bet viņš neatrada pierādījumus, ka viņi bijuši pazīstami pirms Lendona atgriešanās mājā pie liedaga.

      Toties pārbaude atklāja, ka Eiberai Volšai pagātnē bijusi pieredze ar agresīvu tipu, tāpēc, iespējams, viņu saistīja tādi kā Lendons – ja viņš bija sašķaidījis sievai galvu… Taču par to Dankans sāka šaubīties. Varbūt Lendons bija Volšas šābrīža izvēle, bet nekādas pēdas neveda uz taku, kas liecinātu, ka abi draudzējušies pirms slepkavības.

      Īsā atskaite neapstiprināja klienta uzstājīgo pārliecību par Lendona vainu, tāpat kā Dankana vecā drauga, laba Bostonas policista Vulfa uzskatu, ka Lendons sašķaidījis smadzenes savai neuzticīgajai sievai.

      Jo ilgāk Dankans vēroja to puisi, jo mazāk vainīgs viņš izskatījās.

      Lai iegūtu informāciju, Dankans bija mēģinājis tieši izjautāt seksīgo mājkalpotāju un cilvēkus ciematā, kaut vai administratoru viesnīcā un pāris citu. Dankans tikai izteica pa piezīmei par lielo māju uz kraujas, izjautāja, kā to varētu darīt jebkurš tūrists, par nama vēsturi, iemītniekiem.

      Viņš bija dabūjis dzirdēt šo to par bagātību, kas nopelnīta, ražojot alkoholu, par pirātu laupījumiem, spirta rūpnīcu, viskija tirgošanu sausā likuma laikos. Leģendas par nozagtām dārglietām, kuras slēptas paaudzēm ilgi, ģimenes strīdiem un, kā jau varētu gaidīt, spokiem, varoņiem, neliešiem un, protams, arī par skandālu, kas saistīts ar Īlaju Lendonu. Izklaidējošs informācijas avots bija dāvanu veikala pārdevēja, kura iepriecināta pavadīja pusstundu pelēkajā pirmssezonas pēcpusdienā ar maksātspējīgu apmeklētāju. Tenkas bieži bija privātdetektīvu labākie avoti, un Hetere Lokebija izrādīja patiesu draudzīgumu.

      Viņai bija drausmīgi žēl Īlaja, Dankans atcerējās. Mirusī sieva bijusi auksta, nelaipna snobe, kura pat netērēja laiku, lai apraudzītu Īlaja vecmāmiņu. Pārdevēja sāka stāstīt par Hesteres Lendones kritienu, bet Dankanam viegli izdevās ievadīt sarunu atpakaļ vajadzīgajās sliedēs.

      Pēc pļāpīgās Heteres vārdiem, Lendonam nebija trūcis sieviešu uzmanības Viskija līcī vasarās un brīvlaikos jau pusaudžu gados un tāpat arī vēlāk. Viņam paticis izklaidēties, iedzert alu apkaimes krodziņos un braukāt apkārt automašīnā ar atveramo jumtu.

      Neviens, pēc Heteres teiktā, nav gaidījis, ka viņš apprecēsies, vēl nesasniedzis trīsdesmit gadu vecumu. Izskanējuši daudzi pieņēmumi par to, bet viss noklusis, kad nekāds bērns tā arī nav uzradies. Nepatikšanas paradīzē kļuvušas nojaušamas, kad Īlajs vairs nav vedis sievu uz “Krauju namu”, pēc tam arī viņš pats vairs nav braucis šurp. Tā ka neviens nebrīnījās, kad paklīda runas par šķiršanos.

      Hetere pati personiski zināja, ka aukstajai zivij bijis romāns, pirms tas parādījās atklātībā. Citādi nemaz nevarēja būt. Hetere ne mazākajā mērā nevainoja Īlaju par to, ka viņš sacēla traci. Nē, nemaz. Un, ja viņš sievu nogalinājis, skaidrs, ka Hetere ne mirkli tam neticēja; viņa bija pārliecināta, ka noticis negadījums.

      Dankans neprasīja, kā gan sišana pa pakausi ar krāsns kruķi būtu saucama par negadījumu, jo viņš jau bija paspējis atstāt divsimt piecdesmit zaļo par visādiem niekiem, lai tikai pārdevēja turpinātu runāt, bet neko vairāk par izklaidi galu galā no viņas neguva.

      Pagaidām Dankans nolēma pārtraukt izsekošanu. Vai vismaz taisīt pārtraukumu, lai apmeklētu tualeti. Viņš sagrozīja nejutīgi atsēdēto pēcpusi.

      Negaidot iezvanījās mobilais telefons.

      – Dankans. – Viņš sagrozījās vēlreiz, izdzirdējis klienta balsi. – Es tieši esmu pie viņu vecāku mājas Bīkonhilā. Šorīt viņš atbrauca uz Bostonu. Sagatavošu atskaiti…

      Viņš vēl grozījās, kad klients pārtrauca viņu ar jautājumu birumu.

      – Jā, taisnība. Viņš visu dienu bija Bostonā, satikās ar advokātu, apgrieza matus, nopirka ziedus.

      Klients maksāja rēķinus, Dankans sev atgādināja, pierakstot telefona zvanu savā piezīmju grāmatā.

      – Viņa māsa ar savu ģimeni iegāja pirms pusstundas. Izskatās, ka tur sapulcējusies visa ģimene. Viņš tur paliks vismaz uz vakariņu laiku. Šaubos, vai vēl sagaidāmas kādas darbības, tāpēc… Ja jūs tā vēlaties. To es varu.

      Tā ir tava nauda, Dankans nodomāja, samierinoties ar paredzamo garo vakaru.

      – Es jums paziņošu, kad viņš iznāks laukā.

      Telefons pie auss noklikšķēja, un Dankans nogrozīja galvu. Klienti maksāja rēķinus, viņš atkal nodomāja un iekodās nākamajā burkānā.

      Prombūtne bija ilgusi vien dažas nedēļas, taču sajūta bija kā atgriežoties pēc ilga laika. Sprakšķēdama dega malka lielajā akmens kamīnā, tā priekšā saritinājies gulēja vecais suns Seidijs. Visi bija apsēdušies tā saucamajā ģimenes salonā ar pazīstamajām fotogrāfijām, antikvārajiem priekšmetiem, sarkanām lilijām šaurā vāzē uz klavierēm. Viņi pļāpāja un dzēra vīnu.

      Pat vecmāmiņa neiebilda, ka viņu noved lejā. Apmierināta viņa iekārtojās iemīļotajā šūpuļkrēslā un sarunājās ar apkārtējiem, it kā nekas nebūtu noticis.

      Īlajs secināja, ka šajā ziņā liels nopelns ir mazulītei. Vēl ne trīs gadus vecā Selīna, skaista kā princesīte, piepildīja telpu ar enerģiju un prieku.

      Mazā pieprasīja, lai Īlajs ar viņu parotaļājas, tāpēc viņš apsēdās uz grīdas, lai uzbūvētu no klucīšiem māju viņas lellei. Cik vienkārša darbība, kas atgādināja, ka reiz viņš bija vēlējies bērnus.

      Īlajs secināja, ka vecāki neizskatās tik saspringti kā pirms trim nedēļām, kad viņš devās prom uz Viskija līci. Pārdzīvojumi bija padziļinājuši rievas tēva vaibstos, mātes sejas krāsa izskatījās pavisam blāva.

      Taču viņi bija izturējuši, Īlajs nodomāja.

      – Jāpabaro mazā. – Īlaja māsa uzlika plaukstu vīram uz pleca un cēlās kājās. – Tēvoci Īlaj, vai nāksi palīgā?

      – Nujā… protams.

      Paņēmusi lelli, mazā Selīna pastiepa augšup rociņas un, neatvairāmi, starojoši smaidīdama, ļāva, lai viņu paceļ un aiznes uz virtuvi.

      Plecīgā Alise saimniekoja pie lielās plīts ar sešiem degļiem.

      – Izsalkusi, vai?

      Selīna, daudz nedomādama, bija gatava pamest Īlaju un sniedzās pretī pavārei.

      – Nāc,