Melnais eņģelis. Enija Solomone

iesmējās, prātā izdomājusi savu stāstu.

      – Īstenībā Redbada izraudzījās mani. Man saniķojās braucamais un nācās atdarīt maku, lai to salabotu. Par atlikušo naudu varēju nokļūt vienīgi līdz Redbadai.

      – Būdama bārmene, tu esi pietiekami tālu tikusi.

      – Kā tad būs ar darbu?

      Reds saknieba lūpas.

      – Vai vari pagatavot… nu… ābolu martini?

      Edija padomāja. Nez vai šajā bārā bija liels pieprasījums pēc kokteiļiem.

      – Es gatavoju lielisku ābolu martini. – Viņa apgāja apkārt letei, lai sameklētu degvīnu un ābolu liķieri. Degvīnu viņa atrada, bet liķiera nebija. Edija palūdza to iedot.

      Reds piesarcis atrunājās.

      – Mums nav tāda. Te jau necik daudz to nepieprasa. Es tikai…

      – …tikai vēlējies noskaidrot, ko es protu?

      Reds pamāja.

      – Skaidrs. Mirklīti pagaidi!

      Pārlaidusi skatienu plauktiem, Edija paņēma brendiju un no bāra ledusskapja kartona paciņu ar bērniem domātu ābolu sulu, vēl arī citronu. Sajaukusi visu kopā ar ledu, viņa pievienoja kokteilim malku degvīna, ielēja dzērienu senatnīgā glāzē un izrotāja ar citrona šķēlīti. Tad viņa pagatavoja vēl vienu porciju, kurai pievienoja ingveralu, un ielēja to augstākā, platākā glāzē.

      – Lūk, “Ābeļzieds” un “Dzirkstošais ābols”. – Viņa pastūma glāzes bārmenim. Kamēr viņš nogaršoja kokteiļus, Edija atrada pudelīti ar kakao krēmu, nopūta tai putekļus, mikserī ar ledu samaisīja to ar degvīnu un ielēja martini glāzē. – Un te būs “Šokolādes martini”. Nu, kā patīk?

      Reds smaidīja.

      – Labi, bet vai tu proti ieliet alu no krāna?

      Edija veltīja viņam savu profesionālo smaidu un, atbalstījusies pret leti, paliecās uz priekšu.

      – Un kā vēl!

      Abi sarokojās un vienojās, ka viņa sāks strādāt jau šajā pašā vakarā.

      – Pilsētā ir liels sarīkojums, – Reds pastāstīja. – Rūpnīcas galva dodas prom vadīt “Starptautiskās vispārējās tehnoloģijas”. Tam pieder “Hamerbilts”.

      – Ak tā? – Edija tēloja paviršu interesi. Īstenībā itin viss, kam bija sakars ar “Hamerbiltu”, saistīja viņas uzmanību.

      – Piknika laikā nebūs daudz alkohola, tāpēc es paredzu, ka iedzeršana notiks šeit. Iesaku tev aiziet uz parku. Atvadīšanās būs svinīga. Es tevi iepazīstināšu ar vietējiem. – Reds pasniedza viņai reklāmas lapiņu, kur viss bija sarakstīts. Ieraugot godināmās personas vārdu, Edija sajuta, ka sirds sāk sisties straujāk. Reizēm dievi bija labvēlīgi.

      – Paldies! – Viņa noglabāja lapiņu kabatā. – Varbūt aiziešu.

      Viņai bija nepieciešams kaut kur apmesties, un Reds ierādīja brīvu istabu virs bāra. Viņš atvainojās, ka tā nav uzkopta, un abi vienojās par īres noteikumiem. Telpa pilnīgi atbilda Edijas vajadzībām, tā bija tikai jāiztīra. Gulta, elektriskā plītiņa gatavošanai, galds atpūtai un ēdienreizēm. Istabu gan nevarēja saukt par mājīgu, taču Edija īstenībā nebija dzīvojusi mājīgā vidē kopš aizbraukšanas no Redbadas.

      Protams, viņai bija mājas – krustmātes Penijas dzīvoklis. Tajā bija trīs istabas, un vienā Edijai bija izvelkamā gulta. Tur nebija ne pagalma, ne koku. Bet ne jau tie viņai bija vajadzīgi.

      Sākumā tomēr viņai tā visa pietrūka.

      Bet tas notika pirms daudziem gadiem, un tagad bija cits laiks. Tagad viņai jāizpilda noteikts uzdevums.

      Edija uznesa somas pa dzelzs kāpnēm augšā istabiņā, no kuras pavērās skats uz ieliņu aiz mājas. Neviens viņu šeit netraucēs. Viņa bija atradusi lielisku vietu sava plāna īstenošanai.

      Sakarinājusi nelielajā skapī nedaudzos līdzi paņemtos tērpus – dažas kleitas, ja tādas gadījumā ievajadzēsies, – viņa uznesa istabā šķērsieliņā pamestas redeļu kastes, lai izmantotu tās par tualetes galdiņu.

      Ap pusdienlaiku bija atlikuši tikai vēl pēdējie priekšmeti, kurus vajadzēja kaut kur novietot. Edija izņēma no ceļasomas iekšējās kabatas plastmasas maisiņu. Tas nebija smags. Mutes kaktiņi savilkās drūmā smīnā, viņai izkratot maisiņa saturu.

      Uz kailā matrača izbira ducis mazu melnu eņģelīšu.

      Trešā nodaļa

      Redbadu bija uzcēluši imigranti un Austrumu krasta iedzīvotāji, kas atceļoja uz Tenesī meklēt piedzīvojumus un labāku dzīvi. Viņiem bija līdzi pilsētas plāns, un tā atbilstoši iecerei tika būvēta četrstūra formā. Izaugsmes procesā jaunatnācēji, meklējot sev teritoriju dzīvošanai, paplašināja robežas, ne vienmēr ievērodami kārtību. Pilsētas karte ar taisnajām ielām ap centrālo četrstūri zaudēja sākotnējo izskatu, jo radās sānieliņas, kas noslēpumaini aizvijās uz visām pusēm. Pavasaris bija sen aiz muguras, un līdz ar to arī skaistie sārtie Kanādas ķirškoku pumpuri, kam par godu bija nosaukta pilsēta. Tagad koki bija sazaļojuši, un, ja nezinātu, kas tie tādi, tos varēja sajaukt ar jebkuriem citiem. Bet Edija tos atcerējās, un, ejot parkā pa aleju, viņa iztēlojās sārtos ziediņus.

      Šķita, ka visa pilsēta iznākusi nosvinēt Freda Laila došanos prom no rūpnīcas “Hamerbilts”. Redbadas parku greznoja baloni un plakāti ar koši ziliem uzrakstiem “Paldies, mister Fred!”. Vienā parka pusē uz četriem griliem bez mitas tika cepti hotdogi un hamburgeri. Pāri pretī atradās maza estrāde, kas pagaidām bija tukša. Pēc bāra “Reds” logā izliktā paziņojuma Edija zināja, ka mūzika būs tikai vēlāk vakarā.

      Edija iejuka pūlī. Visapkārt skatienam pavērās dažādas sponsoru izkārtnes. Par deserta galdu atbildēja Redbadas baznīca. Pusauga zēns dalīja vecmodīgus koka vēdeklīšus ar firmas zīmi “Rankla nekustamie īpašumi”. Redam bija iedalīts savs stūris – ar limonādi, ūdeni un ledus tēju, kā šķita. Nekāds alkohols par godu misteram Fredam nebija paredzēts.

      Ļaudis klīda garām, bet Edija stāvēja nepakustēdamās, lai uztvertu pazīstamās vietas sajūtu. Viņa bija pārliecināta, ka atceras parka vienā malā šūpoles – augstāk, māmiņ, augstāk! –, kā arī strūklaku un rotaļu laukuma kāpnes. Vai varbūt ne? Atmiņas bija viltīgas. Tās pielavījās un atkal nozuda. Tiklīdz viņa satvēra kādu fragmentu, tas izgaisa kā dūmi.

      Tagad spēļu laukumā trokšņoja citi bērni, kuri gluži tāpat mudināja vecākus šūpot viņus augstāk. Ediju saviļņoja viņu nevainīgā vientiesība, kas šķita tik muļķīga. It kā pasaule pasargātu mazos vairāk nekā pieaugušos.

      Skaļruņa krakšķis pievērsa Edijas uzmanību skatuvei. Sirms labsirdīga izskata kungs piesita pie mikrofona.

      – Redbadas iedzīvotāji, – viņš ierunājās. – Mēs esam šeit sapulcējušies godināt cilvēku, kas veltījis savu mūžu, lai kalpotu mūsu pilsētai. Divdesmit gadu viņš bija rūpnīcas “Hamerbilts” vadītājs un mūsu sabiedrības balsts, prasmīgi un atbildīgi turot rokās mūsu nākotni. Mums bijis gods strādāt kopā ar viņu, kā arī ar “Hamerbilta” korporatīvo pirmsākumu – uzņēmumu “Starptautiskās vispārējās tehnoloģijas”. Tagad, kad viņš pelnīti iecelts augstajā amatā, visas Ziemeļamerikas holdingu valdē, vienīgais, ko varu pateikt, ir – paldies, mister Fred!

      Aplausu un svilpienu pavadīts, Freds Lails piesoļoja pie mikrofona. Bet ne visi viņu sagaidīja ar atzinību. Sev aiz