Melnais eņģelis. Enija Solomone

nosauca viņai pakaļ. – Bija patīkami iepazīties!

      Edija pagriezās un, iedama atmuguriski, paraudzījās uz viņu.

      – Es par sevi nevaru teikt to pašu.

* * *

      Holts noskatījās, kā viņa kopā ar Redu aiziet – stingra rakstura tumšmate pilsētā, kur sievietes bija maigas blondīnes. Viņam jau nebija iebildumu pret blondīnēm. Viņš pats tādu bija apprecējis. Taču Sindija bija kautrīga, mūžam piesardzīgi paslēpusi augumu mīksta auduma svārkos vai vaļīgās biksēs. Šī meitene, kura tur aizgāja projām no viņa, lepni grozīja gurnus šaurās džinsa biksēs. Viņa neslēpa apaļīgās, kārdinošās formas. Holtam bija jāatrauj skatiens, pirms viņu apsūdz glūnēšanā.

      Lai steigšus novērstos, viņš apsviedās otrādi un, izsaucis palīdzi saņemt Teriju Bišopu, paraudzījās pāri uz parku, uz krāsaino balonu saišķiem, ļaužu pūli. Bet acu priekšā palika Edijas vingrās krūtis zem ādas vestes, tetovējums, kas bija manāms uz pleca. Tumšo matu vilnis – kā vienai no Ronettes viņa tēva ierakstu kolekcijā.

      Ne gluži tāda, kādu viņam vajadzētu vest mājās rādīt mammai. Vai arī piecus gadus vecajai meitiņai.

      Pulss atkal iepukstējās straujāk. Edija, lai arī kas viņa bija, nozīmēja nepatikšanas. Lielpilsētas nepatikšanas. Holts bija prom no Memfisas nu jau piecus gadus, un, kaut arī būtu nepareizi to izteikt skaļi, viņam tās pietrūka. Ātruma, uguņu, dīvaino cilvēku. Nemaz neminot adrenalīna pieplūdumu briesmu brīžos. Viņa augums iesmeldzās kā sāpēs pēc zaudētas rokas vai kājas.

      Holts piespieda sevi atsaukt atmiņā arī pārējo. Klaidoņus, narkotiku tirgoņus, sutenerus un bandas. Mirušos. Tur vienmēr bija līķi. Tumšās ieliņās, pie klubiem, brauktuves vidū, slimnīcas gultās. Īpaši slimnīcas gultās.

      Mirušie vajāja viņu līdz pat Redbadai.

      Mašīnas bremzēm nokaucot, sirēnai gaudojot un spožām ugunīm zibsnījot, ieradās policiste Samanta Fiša rūpīgi izgludinātā formastērpā, atglaustiem un pakausī kopā saņemtiem matiem.

      Veikli izlēkusi no mašīnas, viņa salutēja priekšniekam.

      – Ser!

      – Brīvi, – Holts vēsi pavēlēja. Tomēr bijušajai armijas seržantei Fišai izpildīt komandu “brīvi” nebija viegls uzdevums.

      – Jā, ser. – Viņa turpināja stāvēt taisni kā svece, skatoties Holtam garām uz SUV, kurā joprojām ālējās Terijs. – Vai tas ir tas dauzoņa?

      – Tas ir viņš. – Holts uzmanīgi atvēra durvis, pārsteidzot Teriju, kas sita pa tām ar dūrēm. Piedzērušais izkrita no mašīnas, nogāžoties ar seju zemē un līdz ar to nesagādājot Samantai grūtības saslēgt viņu rokudzelžos.

      – Izbeidz, Bišop! – Viņa uzrāva Teriju kājās ar spēcīgu roku, kas bija spējīga uz daudz ko vairāk par noreibuša vīra savaldīšanu. Samanta varēja ne tikai savaldīt apdzērušos. Ja nāktos pacīkstēties uz paklāja, Holts nojauta, ka viņš zaudētu, kaut arī bija vairāk nekā trīsdesmit mārciņu smagāks par Samantu un piecas collas garāks nekā viņa.

      Terijs, ticis uz kājām, viņai uzsmaidīja.

      – Sveika, Sema!

      – Tev es esmu policiste Fiša, – Samanta bargi aizrādīja.

      – Nu beidz, Sema. Labāk iedzersim aliņu.

      Taču Samanta jau stūma Teriju uz savu automašīnu.

      – Tieši alus tevi noved pie kārtējām nepatikšanām.

      – Jā, bet ir karsts un man slāpst.

      Tās bija pēdējās žēlabas, kuras Holts sadzirdēja, jo Samanta bija iebīdījusi Teriju mašīnā, lai aizvestu viņu prom. Nakts jaunajā pilsētas cietumā atturēs viņu no klaiņošanas pa ielām un Reda bāra.

      – Tēt!

      Pie Holta pieskrēja Miranda un apķērās viņam ap kāju. Mimzija, viņa māte, stāvēja turpat bērnam aiz muguras. Šis skats lika Holta sirdij saviļņoties. Kam viņam tumšmatainas mīļākās meklējumi, ja bija pašam sava blondo meiteņu cilts?

      – Tu teici, ka dabūšu saldējumu, – Miranda pavēstīja skaidrā balstiņā, kas nepieļāva iebildumus. Viņa bija mantojusi mātes skaisto caurspīdīgo ādu, kas Holtu Sindijā reiz bija savaldzinājusi. Viņš mēdza ar pirkstu galiem noglāstīt zilās vēnas zem sievas maigās ādas, apbrīnojot tās trauslumu. Taču Mirandai nebija viņas mātes rakstura. Pat piecu gadu vecumā viņa bija prasīga – pretēji Sindijai, kura tikai centās pierunāt.

      Holts uzcēla meitu sev uz pleciem.

      – Tātad būs saldējums.

      Bērna mazie pirkstiņi satvēra viņa matus uz pakauša.

      – Es gribu šokolādi.

      – Man patīk, ka meitene zina, ko vēlas.

      Noskūpstījis Mirandas celīti, viņš pamirkšķināja ar aci savai mātei.

      – Kur ir tētis?

      Mimzija nogrozīja acis.

      – Nesaprotu – kaut arī tas vīrietis to sauc par spēli, viņam tā ir svarīgāka par dzīvību un nāvi.

      – Vai nu tik traki būs?

      – Pēdējais, ko redzēju, bija viņa strīds par to, kurš labāks uzbrucējs – Beibs Rūts vai Džo Dimadžo.

      Holts pasmaidīja. Šis tas nekad nemainījās. Vismaz ne Redbadā. Zināmā mērā tas viņu nomierināja, kaut arī nesolīja neko jaunu. Viņš paskatījās apkārt. Pikniks turpinājās pilnā sparā. Smaidošas sejas, skaļi bērni, hotdogu un popkorna smarža. Jā, tā bija viņa pilsēta. Te viņš bija piedzimis un uzaudzis. Šeit bija viņa pasaule, viņa mājas. Tagad tās bija arī Mirandas mājas.

      Krūtīs uzjundīja nemiers, un sirdi meklēja dzelonis. Nē, tādā vietā kā Redbadā nekas ļauns nevarēja notikt.

      Viņš ciešāk saņēma Mirandu aiz ceļgaliem. Iespējams, ka tieši tā arī bija problēma.

      Ceturtā nodaļa

      Ap pulksten desmitiem “Reds” bija gandrīz pilns. Edijai nebija iebildumu pret troksni, kas valdīja bārā. Viņai nenācās vākt vēlamo informāciju, jo apkārt par to vien runāja kā par kautiņu un Teriju Bišopu – tā sauca miera traucētāju, kā viņa uzzināja. Un, protams, tika apspriesta arī viņas dalība notikumos.

      – Ei, tu esi tā meitene, kuru policijas šefs aizveda prom?

      – Jā, tā esmu es. Nepaspēju ne ierasties pilsētā, kad jau kļuvu slavena. – Viņa noslaucīja bāra leti triju jaunpienācēju priekšā, veltot viņiem smaidu. – Mani sauc Edija.

      – Ietecini mums katram pa pārītim, Edij.

      Ielējusi alu, viņa nolika to grupiņai uz letes.

      – Mani sauc Endijs Bērkets, – stādījās priekšā kalsns maza auguma vīrietis ar biezu, nepaklausīgu matu ērkuli, kas nemitīgi krita pāri pierei. – Es vadu Maiera autoservisu.

      – Ak tā? Un ko tad pats Maiers?

      Visi trīs norādīja uz zemi.

      – Maiers aizgāja. Jau pirms sešiem septiņiem gadiem, – Bērkets paskaidroja. – Nopirku no atraitnes. Pie velna, kāda jēga mainīt nosaukumu, ja viss apgabals to sauca par Maiera autoservisu.

      Jā, pie velna, Edija nodomāja, atceroties pašas lēmumu.

      – Kāda nozīme vārdam, vai ne? – Pati lielākā,