Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons

Čundo atkārtoja. – Ogenki desu ka.

      – Izrunā to, it kā teiktu: “Kā klājas, mans tautieti un pilsoni?” Ogenki desu ka, – virsnieks So norādīja. – Nevis tā, it kā teiktu: “Kā klājas, es tevi tūlīt izcelšu no šīs krastmalas!”

      – Jūs to saucat par izcelšanu? – Čundo vaicāja.

      – Tā mēs to saucām senos laikos. – So māksloti pasmaidīja. – Saki to laipnā balsī.

      – Kādēļ jūs nesūtāt Džilu? – Čundo tincināja. – Viņš taču prot japāņu valodu.

      Virsnieks So atkal pievērsās ūdenim. – Tu zini, kādēļ tu te esi.

      – Kāpēc viņš te ir? – Džils jautāja.

      – Tāpēc, ka viņš prot kauties tumsā, – virsnieks So paskaidroja.

      Džils pagriezās pret Čundo. – Tāds ir tavs amats? Tā ir tava karjera? – viņš gribēja zināt.

      – Es vadīju iebrukuma vienību, – Čundo skaidroja. – Lielākoties nācās skriet tumsā. Bet gadījās arī cīnīties.

      – Un es biju domājis, ka mans arods ir pretīgs. – Ar ko tu nodarbojies? – Čundo painteresējās.

      – Pirms iestājos valodu skolā? Ar kājnieku mīnām, – Džils teica.

      – Kādā ziņā? Tu biji atmīnētājs? – Būtu jau labi, – Džils attrauca.

      Pietuvojušies pārsimt metru attālumā no krasta, viņi virzījās gar Kagosimas prefektūras jūras malu. Jo tumšāks kļuva, jo skaidrāk Čundo saskatīja pilsētas atspulgu ik vilnī, kas tos valstīja.

      Džils pacēla roku.

      – Tur! – viņš norādīja. – Krastā kāds ir! Sieviete.

      Virsnieks samazināja ātrumu un paņēma lauka binokli. Turēdams to stingri, viņš noregulēja lēcas, un spurainās, sirmās uzacis te pacēlās, te nolaidās, kamēr viņš noregulēja asumu.

      – Nē, – viņš sacīja, atdodams binokli Džilam. – Ieskaties ciešāk. Tur ir divas sievietes. Viņas kopā pastaigājas.

      – Es sapratu, ka jums vajadzīgs vīrietis, – Čundo sacīja.

      – Nav svarīgi, – vecis atteica. – Galvenais, lai cilvēks ir viens pats.

      – Vai tad mēs drīkstam pagrābt jebkuru, kas pagadās?

      Virsnieks So neatbildēja. Kādu brīdi klusumu pārtrauca vienīgi motora rūkoņa. Un tad virsnieks So sāka stāstīt:

      – Manā laikā ar to nodarbojās vesela divīzija, kam bija savs atsevišķs budžets. Vienībai piešķīra kuteri, šauteni, kas raidīja iemidzinošas lodes. Mēs novērojām, iefiltrējāmies, izvēlējāmies upurus. Mēs neizcēlām ģimeņu locekļus un nekad neņēmām bērnus. Es pensijā aizgāju ar nevainojamu pagātni. Un paskat tik uz mani! Es laikam esmu vienīgais, kurš vēl palicis. Jādomā, ka nevarēja atrast nevienu citu, kurš vēl atceras šo nodarbi.

      Džils tobrīd visu vērību veltīja liedagam. Lai arī viņš noslaucīja binokļa lēcas, bija jau pārāk tumšs. Pēc tam viņš pasniedza binokli Čundo.

      – Ko tu tur saskati? – viņš jautāja.

      Pielicis pie acīm binokli, Čundo ar pūlēm izšķīra vīrieša stāvu ejam gar jūras malu turpat pie ūdens. Nudien, tas drīzāk bija gaišāks plankums uz tumša fona. Tad uzmanību piesaistīja kustība – pa liedagu pretī vīrietim brāzās dzīvnieks. Visticamāk, suns, taču liels kā vilks. Vīrietis pabiedēja suni, un tas aiztraucās prom.

      Čundo pagriezās pret virsnieku So.

      – Tur ir vīrietis. Kopā ar suni.

      Virsnieks So izslējās taisnāk un uzlika roku uz piekaramā dzinēja. – Vai neviena cita cilvēka tuvumā nav? – Tā kā Čundo papurināja galvu, virsnieks turpināja: – Vai suns ir akita? Čundo nezināja suņu šķirnes. Agrāk bāreņi reizi nedēļā tīrīja vietējo suņu fermu. Suņi bija netīri dzīvnieki, kas, sagaidījuši pirmo izdevību, uzklupa cilvēkam. Varēja redzēt, kā viņi brukuši virsū aploka stabiem, ar ilkņiem grauzušies kokā. Neko citu Čundo par suņiem nevajadzēja zināt.

      Ierunājās virsnieks So:

      – Galvenais, lai tā radība vēcina asti. Ne par ko citu tev nav jāraizējas.

      Džils piebilda:

      – Japāņi iemāca suņiem vienkāršus trikus. Saki sunim: “Jauks sunītis! Sēdies! Yoshi yoshi. Osuwari kawaii desu ne!”

      – Vai tu rimsies ar savu japāņu valodu? – Čundo sapīka.

      Gribējās taujāt, vai ir kāds plāns, taču virsnieks So gluži vienkārši pagrieza laivu pret krastu. Phanmundžomā Čundo komandēja savu tuneļa vienību, tālab viņam pienācās spirtotā deva un sievietes apmeklējums reizi nedēļā. Pēc trim dienām viņam bija jāpiedalās Korejas Tautas armijas tekvondo turnīra ceturtdaļfinālā.

      Čundo vienība reizi mēnesī pārstaigāja visus tuneļus zem demarkācijas zonas un strādāja bez apgaismojuma, un tas nozīmēja rikšot kilometriem tālu piķa melnā tumsā, ieslēdzot sarkanos lukturīšus vienīgi tuneļa galā, kur jāpārbauda izvietotās lamatu trosītes un aizslēgumi. Viņi izturējās tik piesardzīgi, it kā kuru katru brīdi varētu saskrieties ar dienvidkorejiešiem, un cauru gadu – izņemot lietus sezonu, kad tuneļus klāja pārāk bieza dubļu kārta, – viņi katru dienu trenējās tuvcīņā bez apgaismojuma. Runāja, ka Dienvidkorejas kareivjiem ir infrasarkano staru un amerikāņu ražojuma nakts redzamības brilles. Čundo puišu vienīgais ierocis bija tumsa.

      Kad viļņi kļuva augstāki un Čundo spēji pārņēma panika, viņš pagriezās pret Džilu.

      – Kāda nodarbošanās var būt sliktāka par kājnieku mīnu deaktivizēšanu?

      – To kartēšana, – Džils ateica.

      – Kā? Ar detektoru?

      – Metāla detektori šajā gadījumā ir bezspēcīgi, – Džils stāstīja. – Mūsdienās amerikāņi izmanto plastmasas mīnas. Liekot lietā psiholoģijas zināšanas un zemes īpatnības, mēs izstrādājam mīnu iespējamo atrašanās vietu karti. Mēs pieņemam, ka vietā, kur taka vai koka sakne spiež likt soli, ir ierakta mīna, un to apzīmējam. Visu dienu pavadījuši mīnu laukā, ik uz soļa riskējam ar dzīvību… un kāda jēga? Pienāk rīts, mīnas vēl joprojām ir ieraktas zemē, ienaidnieks vēl ir turpat.

      Tagad Čundo zināja, kam ir tikusi vissliktākā nodarbe: tuneļa izlūkiem, divpadsmit vīru apkalpei zemūdenē, atmīnētājiem, bioķīmisko ieroču darbiniekiem. Piepeši viņš redzēja Džilu citā gaismā.

      – Tātad tu esi bārenis? – viņš pavaicāja. Džils ļoti izbrīnījās. – Nebūt ne. Un tu?

      – Nē, neesmu, – Čundo atteica.

      Čundo vienībā bija tikai bāreņi, lai gan paša Čundo gadījumā tika pieļauta kļūda. Tautas armijas kartē bija ierakstīta adrese “Ilgās rītdienas”, un tas izšķīra viņa turpmākās gaitas. Šādu kļūdu acīmredzot neviens Korejā nevarēja vērst par labu, un tagad tāds bija viņa liktenis. Gandrīz visu dzīvi viņš bija pavadījis starp bāreņiem, saprata viņu īpašo stāvokli, tādēļ nenīda tos kā daudzi citi. Tikai viņš nebija bārenis.

      – Un tagad tu esi tulks? – Čundo jautāja.

      – Pēc ilga dienesta mīnu laukos pienākas apbalvojums, – Džils paskaidroja. – Aizsūta uz kādu siltāku vietiņu, piemēram, uz valodu