Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons

slīkstošo aiz rokas – un nekavējoties tika ierauts straumē. Kad vārgais, trauslais Bosons ieradās bāreņu patversmē, atklājās, ka viņš nedzird, tālab Čundo piešķīra viņam vārdu Uns Bosons – tā sauca Revolūcijas Trīsdesmit Septīto Mocekli, kurš, kā zināms, aizbāza ausis ar dubļiem, lai, dodoties uzbrukumā japāņiem, nedzirdētu spindzam lodes.

      Saukdami “Boson! Boson!”, zēni traucās pa upmalu, skrēja gar upes posmu, kurā vajadzētu atrasties Bosonam. Viņi padrāzās garām metalurģiskās fabrikas “Apvienošanās” drenāžas caurulēm, skrēja gar Rjonsonas dūņainajiem krastiem, taču Bosons tā arī vairs netika redzēts. Zēni apstājās pie ostas. Tās tumšie ūdeņi bija kā nosēti līķiem, tūkstošiem miroņu valstījās viļņu varā, atgādinot ķēpīgas prosas biezputras burbuļus, kas ceļas un krīt, kad panna uzsilst.

      Tobrīd viņi vēl nezināja, ka sāksies bads. Vispirms pazuda elektrība, tad apstājās vilcienu satiksme. Kad pārstāja kaukt pat rūpnīcu trieciendarba svilpes, Čundo saprata, ka pienākuši grūti laiki. Kādudien zvejas kuģi izgāja jūrā un neatgriezās. Ziemai iestājoties, daudziem apsala un nomelnēja pirksti, veci ļaudis iegrima miegā. Tie bija vien pirmie mēneši, vēl bija ilgi jāgaida, līdz cilvēki sāka grauzt mizas. Skaļruņi dēvēja badu par “Grūto gājienu”, taču šī balss nāca no Phenjanas. Čundo neatminējās nevienu Čhondžinas apkaimē to tā saucam. Tam, kas notika ar viņiem, nebija vajadzīgs nosaukums; tas atradās visur, ikreiz nograužot un norijot nagu, ikreiz paceļot plakstiņu, ikreiz ejot uz ateju un pūloties izspiest no sevis zāģu skaidu bumbiņas. Kad izdzisa pēdējā cerība, Bāreņu saimnieks izkurināja malkā gultiņas, un pēdējo nakti zēni pārlaida, saspiedušies tumsā ap gailošu krāsniņu. No rīta viņš apstādināja uz ceļa padomju ZIL, armijas kravas automašīnu, kuru melnā brezenta kravas kastes pārsega dēļ saukāja par “kraukli”. Palicis vairs bija tikai ducis zēnu, tieši tik, cik satilpa “kraukļa” kravas kastē. Visi bāreņi agrāk vai vēlāk nonāk armijā. Un tieši tā Čundo četrpadsmit gadu vecumā kļuva par tuneļa karavīru, kas apmācīts karot tur, kur neiespīd gaisma.

      Tieši tur pēc astoņiem gadiem viņu atrada virsnieks So. Vecais vīrs pats nokāpa pazemē, lai apskatītu Čundo, kurš kopā ar savu vienību bija visu nakti strādājis tunelī, kas stiepās desmit kilometru zem demarkācijas zonas, gandrīz līdz Seulas piepilsētai. Iznākdami no tuneļa, vīri allaž soļoja atmuguriski, lai acis pamazām pierastu pie gaismas, un tā viņš gandrīz uzskrēja virsū virsniekam So, kura platie pleci un krūšukurvis liecināja, ka vīrietis pilngadību sasniedzis labos laikos, vēl pirms Čholimas kustības.3

      – Vai tu esi Paks Čundo? – viņš jautāja.

      Čundo pagriezās pret nācēju. Vīrieša galvu ar īsi apcirptajiem matiem gluži kā nimbs iekāva gaismas aplis. Sejas āda bija tumšāka nekā citur uz galvas vai ap zodu – radās iespaids, ka vīrietis nupat noskuvis bārdu un biezus, pinkainus matus.

      – Esmu gan, – Čundo atteica.

      – Tas ir Mocekļa vārds, – virsnieks So sacīja. – Vai šī ir bāreņu vienība?

      Čundo palocīja galvu.

      – Ir, – viņš apstiprināja. – Tomēr es neesmu bārenis.

      Virsnieka So skatiens krita uz sarkano tekvondo žetonu Čundo pie krūtīm.

      – Ar to ir gana, – noteica virsnieks So un pasvieda viņam maisiņu.

      Tajā atradās zili džinsi, dzeltens polo krekls un kurpes ar uzrakstu Nike. Čundo tādas atcerējās redzējis pirms daudziem gadiem, kad bāreņus izmantoja, lai sveiktu ar prāmjiem atbraukušos korejiešus, kurus no Japānas bija atvilinājuši solījumi sagādāt darbu partijā un dzīvokļus Phenjanā. Bāreņi stāvēja krastā ar apsveikuma plakātiem un skandēja partijas dziesmas, lai vedinātu korejiešu izcelsmes japāņus nokāpt pa trapu par spīti baismajam Čhondžinas upes stāvoklim un “kraukļiem”, kas turpat stāvēja gatavībā atbraucējus aizgādāt uz kvanliso darba nometnēm. Šķita, ka tikai vakar viņš skatījis tos skaistos zēnus ar jaunajām sporta kurpēm kājās beidzot pārrodamies mājās.

      Čundo izņēma un pacēla dzelteno kreklu. – Ko lai es ar to iesāku? – viņš taujāja.

      – Tas ir tavs jaunais formastērps, – virsnieks So paskaidroja. – Tu taču neciet no jūrasslimības, vai ne?

      Nē, necieta vis. Ar vilcienu viņi devās uz Čholhvanas ostas pilsētu austrumos, kur virsnieks So rekvizēja zvejas kuģīti. Tā apkalpe, militāristu izbiedēta, visu ceļu pāri jūrai uz Japānas krastiem nenoņēma pie krūtīm piespraustās nozīmītes ar Kima Irsena attēlu. Ceļā Čundo redzēja zivtiņas ar spārniem un piedzīvoja tik biezu rīta miglu, ka vārdi nenāca pār lūpām. Te neauroja skaļruņi visu cauru dienu, un visiem zvejniekiem uz krūtīm bija ietetovēti viņu sievu portreti. Viņš pat nebija iedomājies, cik neparedzami spēj uzvesties jūra, grozīdamās un zvārodamās gan tā, gan šā, taču arī ar to varēja sarast. Vējš takelāžā šķita čalojam ar viļņiem, kas sitās pret kuģa korpusu, un, atlaidies uz stūres mājas jumta zem nakts zvaigznēm, Čundo sprieda, ka šai vietā cilvēks var aizvērt acis un atvilkt elpu.

      Virsnieks So bija paņēmis līdzi tulku, vārdā Džils. Tas uz klāja lasīja japāņu romānus, uzlicis austiņas, kas bija savienotas ar nelielu kasešu atskaņotāju. Čundo tikai vienreiz mēģināja uzrunāt Džilu – pienāca klāt vaicāt, ko viņš klausās. Taču, iekams Čundo paguva atvērt muti, Džils apturēja ierakstu un izrunāja vienu vārdu:

      – Opera.

      Viņiem paredzēts uzņemt uz kuģa klāja kādu cilvēku jūras krastā un pārvest mājās. Tas bija viss, ko virsnieks So pastāstīja par brauciena mērķi.

      Otrajā dienā, tumsai iestājoties, tālumā parādījās pilsētas uguntiņas, un kapteinis atteicās braukt tuvāk.

      – Te ir Japāna, – viņš paziņoja. – Man nav šo ūdeņu kartes.

      – Tu brauksi tik tuvu, cik es likšu, – virsnieks So norādīja.

      Kuģītis virzījās uz krasta pusi, un viens zvejnieks pa ceļam iztaustīja jūras dibenu.

      Čundo saģērbās un savilka siksnu ciešāk, lai stīvā džinsa auduma bikses nekristu nost.

      – Vai šīs drēbes piederēja jūsu pēdējam nolaupīšanas upurim? – Čundo jautāja.

      – Es jau gadiem neesmu nevienu nolaupījis, – virsnieks So atteica. Čundo juta sejas muskuļus saspringstam, un augumu caurstrāvoja bailes. – Nomierinies! – virsnieks So pavēlēja. – Es to esmu darījis simtiem reižu.

      – Patiesi?

      – Precīzāk, divdesmit septiņas reizes.

      Virsnieks So bija licis paņemt līdzi nelielu laiviņu, un tagad krasta tuvumā viņš norīkoja zvejniekus to nolaist. Rietumos virs Ziemeļkorejas rietēja saule, gaiss pamazām atdzisa, arī vējš mainījās. Laiviņa bija šaura – Čundo sprieda, ka tajā tik tikko pietiks vietas vienam cilvēkam, kur nu vēl trim un nolaupītajam, kas noteikti pretosies. Apbruņojies ar binokli un termosu, virsnieks So nokāpa laiviņā. Džils sekoja. Čundo ieņēma vietu līdzās Džilam; melnais ūdens skalojās pāri malām, un viņa kurpes uzreiz izmirka. Viņš prātoja, vai atklāt pārējiem savu neprasmi peldēt.

      Džils raudzīja iemācīt Čundo dažas frāzes japāniski. “Labvakar – Konban wa.” “Atvainojiet, es esmu apmaldījies – Chotto sumimasen, michi ni mayoimashita.” “Vai jūs varētu palīdzēt atrast manu kaķi? – Watashi no neko ga maigo ni narimashita?”

      Virsnieks So pavērsa laivu uz krasta pusi un no piekaramā motora, izmocīta PSRS ražota Vpresna,

3

Trieciennieku kustība, līdzīga padomju stahanoviešiem.