Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons

pigraph>

      А в лесу волшебном

      Шум и голоса,

      И в тумане бледном

      Светятся глаза.

      STEFĀNIJAI

      MANAI SAULEI,

      MANAM MĒNESIM,

      MANAI ZVAIGZNEI UN PAVADONIM.

       PILSOŅI, pulcējieties ap skaļruņiem, noklausieties svarīgos jaunumus! Kur vien atrodas skaļruņi – virtuvē, kabinetā vai rūpnīcā –, uzgrieziet tos skaļāk.

      Vietējās ziņas. Mūsu Mīļotais Vadonis Kims Čenirs redzams upmalā sniedzam padomus inženieriem, kā pareizi padziļināt Tedonas upes gultni. Kamēr Mīļotais Vadonis pamācīja bagara operatorus, debesīs virs viņa galvas negaidīti sadrūzmējās dūju bars, kas aizsedza sauli, dāvājot mūsu Godājamajam Karavadonim tik nepieciešamo ēnu šai tveicīgajā dienā. Tāpat nododam Phenjanas sabiedrības drošības ministra lūgumu ielāgot, ka baložu medību sezona gan rit pilnā sparā, tomēr lamatu auklas un cilpas jāizvieto tā, lai neciestu mūsu gados jaunākie biedri! Un, pilsoņi, neaizmirstiet – aizliegums lūkoties debesīs ar teleskopiem joprojām ir spēkā.

      Vēlāk ziņu izlaidumā mēs atklāsim šā mēneša kulinārijas konkursa labāko recepti. No simtiem konkursā iesniegto recepšu tikai viena vienīga ķirbju mizu zupas recepte var tikt atzīta par uzvarētāju. Taču vispirms esam spiesti vēstīt nopietnus, nepatīkamus jaunumus no Austrumu jūras – amerikāņu agresori pastrādājuši kārtējo kara kurināšanas ļaundarību, aizturot un izlaupot Ziemeļkorejas zvejas kuģi. Jeņķi kārtējo reizi ielauzušies Korejas ūdeņos un piesavinājušies suverēnas valsts kuģa pārvadātu kravu, kamēr paši nerimstoši apsūdz mūs visādās nelietībās, sākot ar bandītismu un cilvēku nolaupīšanu, beidzot ar nežēlīgu izturēšanos pret haizivīm. Pirmkārt, jūras pirāti ir paši amerikāņi un to marionetes. Otrkārt, vai atminaties, ka nesen amerikāņu sieviete kuģoja pāri puspasaulei airu laivā, lai pārbēgtu uz mūsu dižās nācijas valsti, strādnieku paradīzi, kur pilsoņiem netrūkst nenieka? Tas vien jau ir pietiekams pierādījums, ka šīs pastāvīgās apsūdzības cilvēku nolaupīšanā ir absurdas.

      Un nežēlīga izturēšanās pret haizivīm? Šādu pārmetumu nedrīkst atstāt bez ievērības. Haizivis, mūsu zvejnieku draugi, jau izsenis biedrojušās ar Korejas tautu. Vai tad tūkstoš pieci simti deviņdesmit otrajā gadā haizivis nepiegādāja zivis, pabarojot admirāļa Ji jūrniekus Okpho ostas aplenkuma laikā? Vai haizivis nav izstrādājušas sevī vielas, kas nomāc vēzi, lai palīdzētu saviem draugiem cilvēkiem dzīvot ilgāku un veselīgāku mūžu? Vai gan mūsu pašu komandieris Ga, Zelta jostas īpašnieks, neiestiprinās ar nomierinošu haizivs spuru zupu pirms ikkatra triumfālā tekvondo mača? Un, pilsoņi, vai tad jūs paši savām acīm neredzējāt filmu ar nosaukumu “Īsta tautas meita” tepat, Moranbonas teātrī Phenjanā? Tad jūs visādā ziņā atminaties ainu, kurā mūsu Tautas aktrise Sana Muna, pūloties novērst amerikāņu zaglīgo uzbrukumu, iekrīt Inčhonas līča ūdeņos. Mūs visus sagrāba bailes, redzot, kā haizivis met lokus ap sievieti, kas bezpalīdzīgi šūpojas viļņos. Bet – vai haizivis nepazina korejiešiem piedienīgo Sanas Munas pieticību? Vai tās nesajuta viņas dzīslās plūstam karstās patriotiskās asinis un nepacēla viņu uz savām spurām, lai nogādātu krastā, kur Sana Muna no jauna varēja mesties trakojošā cīņā, atvairot imperiālistu iebrukumu?

      Šie darbi vien, pilsoņi, jums skaidri vēsta – Phenjanā klīstošās baumas, ka komandieris Ga un Sana Muna nav ar visu sirdi un dvēseli iemīlējušies viens otrā, ir nepamatoti meli! Tikpat nepamatoti kā svešu varu pastrādātā mūsu nevainīgo zvejas kuģu ieņemšana, tikpat nepamatoti kā neiedomājamās apsūdzības cilvēku nolaupīšanā, kuras mūsu virzienā raida japāņi. Vai japāņi domā, ka mēs esam aizmirsuši, ka viņi paši reiz paverdzināja mūsu vīrus un sievas padarīja par savām meitenēm mierinājumam? Nepamatoti domāt, ka ir kāda sieviete, kas var mīlēt savu vīru vairāk, nekā Sana Muna mīl savu laulāto draugu. Vai tad jūs, pilsoņi, neredzējāt, kā Sana Muna, vaigiem tvīkstot pieticībā un mīlestībā, apliek savam jaunajam vīram Zelta jostu? Vai tad jūs nepulcējāties Kima Irsena laukumā, lai skatītu to paši savām acīm? Kam jūs ticēsiet, pilsoņi? Baumām un meliem? Vai paši savām acīm?

      Bet atgriezīsimies pie mūsu turpmākajiem raidījumiem. Jums būs iespēja kārtējo reizi noklausīties Kima Irsena slaveno runu, kas teikta Čučhes septiņdesmit pirmā gada piecpadsmitajā aprīlī1, un sagādes ministra biedra Buka uzrunu sabiedrībai par to, kā pagarināt mazo fluorescējošo spuldžu mūžu. Bet vispirms, pilsoņi, jums īpašs baudījums – mēs ar prieku ziņojam, ka Phenjanā ir jauna operdziedātāja. Mīļotais Vadonis viņu nodēvējis par Jauko Viešņu. Un tagad varēsiet noklausīties viņu dziedam jūsu patriotiskajam priekam ārijas no operas “Asiņu jūra”. Atgriezieties pie savām virpām un vinilona stellēm, pilsoņi, un izpildiet plānu dubultā, kamēr klausieties Jauko Viešņu izdziedam vēsti par visdiženāko valsti pasaulē – Korejas Tautas Demokrātisko Republiku!

      PIRMĀ DAĻA

      ČUNDO BIOGRĀFIJA

      Čundo māte bija dziedātāja. Neko citu Čundo tēvs – Bāreņu saimnieks – par viņu nestāstīja. Savā mazajā istabiņā “Ilgajās rītdienās” Bāreņu saimnieks glabāja kādas sievietes fotogrāfiju. Itin piemīlīga sieviete – lielas, ieslīpas acis, pavērtas lūpas. Tā kā skaistākās lauku sievietes tiek nogādātas uz Phenjanu, šāds liktenis noteikti piemeklējis arī viņa māti. To visskaidrāk apliecināja pats Bāreņu saimnieks. Vakaros viņš dzēra, un bāreņi barakās dzirdēja viņu raudam un gaužamies, pusbalsī žēlojoties sievietei fotogrāfijā. Tikai Čundo bija ļauts mierināt viņu sirdssāpēs un beigās izņemt pudeli vīrietim no rokām.

      Būdams vecākais zēns “Ilgajās rītdienās”, Čundo veica vairākus pienākumus – sadalīja ēdiena devas, ierādīja guļvietas, pārdēvēja zēnus, izvēloties kādu no simt četrpadsmit Revolūcijas Lielo Mocekļu vārdiem. Tomēr Bāreņu saimnieks uzmanīgi raudzījās, lai viņa dēlam – vienīgajam puisēnam “Ilgajās rītdienās”, kurš nebija bārenis, – netiktu izrādīta sevišķa labvēlība. Ja trušu būris izrādījās neiztīrīts, tieši Čundo, tajā ieslēgts, pavadīja nakti. Kad zēni pieslapināja gultas, tieši viņam bija uzdots atskaldīt ledū sasalušos mīzalus no grīdas. Čundo neplātījās citiem zēniem, ka ir Bāreņu saimnieka dēls, nevis kāds bērns, kuru vecāki pametuši te pa ceļam uz Deviņi/Divdesmit septiņi nometni2. Ja kāds gribēja to izskaitļot, tas nebija īpaši grūti. Čundo šeit bija uzturējies pirms visiem pārējiem, un viņu neviens nebija adoptējis tāpēc, ka tēvs nemūžam nešķirtos no sava vienīgā dēla. Turklāt pēc tam, kad sieva tika nolaupīta un aizvesta uz Phenjanu, tēvs bija rīkojies saprātīgi, izvēlēdamies amatu, kas ļāva gan nopelnīt iztiku, gan pieskatīt dēlu.

      Visdrošākais pierādījums tam, ka fotoattēlā redzamā sieviete patiesi ir Čundo māte, bija Bāreņu saimnieka paradums uzkraut dēlam visdažādākos sodus. Tas varēja nozīmēt vienīgi to, ka Čundo sejas vaibstos Bāreņu saimnieks saskata attēlā redzamo sievieti un tas ik dienu no jauna uzjunda nemitīgās zaudējuma sāpes. Tikai šādu dvēselisku sāpju mocīts, tēvs spētu atņemt dēlam apavus ziemas laikā. Tikai īstais tēvs, paša miesa un kauls, spētu apdedzināt sava dēla ādu ar karstu ogļu lāpstu.

      Laiku pa laikam dažus zēnus savāca darbiem kādā rūpnīcā, un pavasaros uzradās vīrieši ar ķīniešu akcentu un aizveda līdzi citus. Bet citkārt zēnus uz vienu dienu varēja dabūt ikviens, kurš apņēmās tos pabarot un sagādāja Bāreņu saimniekam pudeli. Vasarā viņi pildīja maisus ar smiltīm, ziemā ar metāla stieņiem nodauzīja ledus plātnes no dokiem. Apstrādes cehos viņi par bļodiņu aukstas dārzeņu zupas lāpstoja eļļainas metāla skaidu spirāles, kas krita no virpām. Dzelzceļa depo baroja vislabāk – izsniedza asu liellopu gaļas zupu. Reiz, tīrot preču vagonus, viņi no grīdas sakasīja sālim līdzīgu pulveri. Sākuši svīst, viņi vērtās sarkani – gan rokas, gan sejas, gan zobi. Vilciena vagonos bija vestas ķimikālijas krāsu fabrikai. Nedēļām ilgi zēni staigāja sarkani.

      Un tad Čučhes astoņdesmit piektajā gadā sākās plūdi. Trīs nedēļas gāza lietus, taču pa skaļruņiem neko nestāstīja par izpostītiem terašveida tīrumiem, pārrautiem dambjiem un ciematiem, kas sagāzti

1

1997. gadā Ziemeļkorejā tika ieviesta jauna gadu skaitīšana – Čučhes ēra, kuras sākums datējams ar 1912. gadu, oficiāli pieņemto Kima Irsena dzimšanas gadu. Čučhe ir oficiālā valsts ideoloģija, kas sludina pašpietiekamību un valstisku paļaušanos uz sevi. (Šeit un turpmāk – tulkotāja piezīmes.)

2

Tajā nometina slimos bērnus un bērnus invalīdus.