Talismans. Nikolass Spārks

viņš atgriezās rotā. Rikijam un Billam nepaveicās – viņi tika apglabāti ar militāru godu. Rikijs gāja bojā divas nedēļas pirms savas divdesmit otrās dzimšanas dienas. Billam bija tikai divdesmit gadu. Viņi nebija ne pirmie, ne pēdējie bojāgājušie. Karš turpinājās.

      Tibo piespieda sevi par viņiem nedomāt. Tas var šķist bezjūtīgi, bet kara laikā prāts atsakās domāt par tādām lietām. Bija sāpīgi domāt par viņu nāvi, apzināties to, ka viņu vairs nav, tāpēc Tibo atteicās no šādām domām. Tāpat rīkojās pārējie rotas karavīri. Tā vietā viņš turpināja savu darbu. Visas domas viņš koncentrēja uz faktu, ka pats vēl ir dzīvs. Viņa mērķis bija pasargāt citus.

      Bet šodien viņš juta, ka atmiņas un zaudējuma izjūta atgriežas. Viņš tās neaizgaiņāja. Viņš gāja pa mazpilsētas klusajām ieliņām uz nomali un gremdējās atmiņās. Pēc norādēm, kuras bija saņēmis no moteļa administratora, viņš devās pa piecdesmit ceturto ceļu austrumu virzienā, soļodams pa zāles noaugušo uzbērumu labu gabaliņu nostāk no ceļa. Ilgā pārgājiena laikā viņš bija iemācījies neuzticēties braucējiem. Zevs smagiem soļiem sekoja. Tibo apstājās un ielēja sunim trauciņā ūdeni – pēdējās pudelē atlikušās lāses.

      Ceļa otrā malā stiepās mazu veikaliņu rinda. Tur bija matraču veikals, auto virsbūvju remontdarbnīca, bērnudārzs, “Quick-N-Go” benzīntanks, kurā tirgoja degvielu un polietilēnā iesaiņotus sasmakušus pārtikas produktus, divas pussagruvušas fermas, kas galīgi neiederējās ainavā, it kā mūsdienu pasaule būtu veidojusies un sakuplojusi tieši ap tām. Tā droši vien arī noticis, Tibo nodomāja. Viņš prātoja, cik ilgi īpašnieki tur vēl noturēsies un kāpēc kāds vispār vēlas dzīvot mājā, kura atrodas šosejas malā un ir iespiesta starp mazām bodītēm un darbnīcām.

      Automašīnas rūcot joņoja abos virzienos. Sāka vilkties mākoņi – milzīgi un pelēki. Viņš sajuta lietus smaržu, vēl pirms viņam trāpīja pirmā lāse, bet pēc dažiem soļiem sākās pamatīga lietusgāze. Tā ilga piecpadsmit minūtes, izmērcēdama viņu līdz pēdējai vīlītei, tad mākoņi aizslīdēja piekrastes virzienā, līdz izgaisa dūmakā. Zevs izskurināja pielijušo kažoku. Putni kokos atsāka treļļus, bet no mitruma pievilgušās zemes cēlās migla.

      Pēdīgi Tibo sasniedza gadatirgus laukumu. Tas bija tukšs. Nekas īpašs, viņš nosprieda, pētot tā plānojumu. Nekā lieka. Zemes un šķembu klāta autostāvvieta kreisajā pusē; tālāk labajā malā pārītis vecu šķūņu; plašs zāliens izjādēm pa vidu, un to visu apjoza no ķēdēm veidota sēta.

      Viņam nevajadzēja lēkt pāri sētai, nebija vajadzības ieskatīties fotogrāfijā. Viņš to bija redzējis tūkstošiem reižu. Tibo devās uz priekšu, līdz beidzot pamanīja biļešu kasi. Aiz tās bija ieejas arka, kur piestiprināt izkārtni. Piegājis pie arkas, viņš pagriezās uz ziemeļiem, ietverot redzeslokā gan biļešu kasi, gan ieejas arku – gluži tā, kā tas bija fotogrāfijā. Jā, fotogrāfija uzņemta tieši šādā leņķī. Šī ir īstā vieta.

      Jūras kājniekos galvenais skaitlis ir trīs. Trīs vīri ugunsvienībā, trīs ugunsvienības nodaļā, trīs nodaļas vadā. Viņš piedalījies trīs misijās Irākā. Ielūkojies rokaspulkstenī, viņš konstatēja, ka Hemptonā pavadījis trīs stundas, bet tieši viņam priekšā, tur, kur tiem jābūt, kopā saspiedušies, aug trīs mūžzaļi skuju koki.

      Tibo atgriezās uz šosejas, zinot, ka atradīs meklēto sievieti. Vēl nebija atradis, bet drīz to izdarīs.

      Viņa te bijusi. Tagad viņš to zināja.

      Tagad viņam bija jāuzzina sievietes vārds. Garā pārgājiena laikā bija daudz laika pārdomām, un viņš bija izspriedis, ka ir trīs iespējas to noskaidrot. Pirmkārt, viņš vietējā veterānu asociācijā varētu pajautāt, vai kāds no vietējiem nav dienējis Irākā. Iespējams, tas viņu aizvestu līdz kādam, kurš sievieti pazītu. Otrkārt, viņš varētu apciemot vietējo vidusskolu, painteresēties, vai viņiem nav saglabājušās pēdējo desmit vai piecpadsmit gadu gadagrāmatu kopijas, un pārskatīt fotogrāfijas tajās. Treškārt, viņš varētu parādīt fotogrāfiju vietējiem un lūgt palīdzību.

      Ikvienam plānam ir savi trūkumi, un ne vienmēr tie vainagojas ar uzvaru. Pārlūkojis telefonu grāmatu, viņš neuzgāja vietējo kara veterānu asociāciju. Pirmā neveiksme. Tā kā bija vasaras brīvlaiks, viņš šaubījās, ka skola būs atvērta, un pat ja tā, piekļuve skolas gadagrāmatām bibliotēkā var izrādīties problemātiska. Otra neveiksme, vismaz šobrīd. Tas nozīmēja tikai to, ka visefektīvākais līdzeklis būtu iztaujāt vietējos. Varbūt kāds tomēr sievieti pazīst.

      Kam lai parāda fotogrāfiju?

      Viņš zināja, ka Hemptonā bija deviņi tūkstoši iedzīvotāju. Un vēl trīspadsmit tūkstoši mita Hemptonas apgabalā. Ļoti daudz. Lai izvēlētos efektīvāko stratēģiju, bija jāierobežo aptaujājamo kandidātu skaits. Te nu atkal bija jāatgriežas pie informācijas, kas bija viņa rīcībā.

      Brīdī, kad tika uzņemta fotogrāfija, tajā redzamajai sievietei varēja būt nedaudz pāri divdesmit gadiem. Tas nozīmē, ka šobrīd viņa tuvojas trīsdesmit gadu slieksnim vai jau ir to pārkāpusi. Viņa nenoliedzama bija pievilcīga. Pieņemot, ka šādā pilsētiņā iedzīvotāju sadalījums vecumgrupās ir vienmērīgs, sanāk, ka šeit varētu būt divi tūkstoši septiņsimt piecdesmit bērnu no zīdaiņa līdz desmit gadu vecumam, tikpat jauniešu vecumā no vienpadsmit līdz divdesmit gadiem, pieci ar pusi tūkstoši cilvēku vecumā no divdesmit līdz trīsdesmit gadiem, tātad viņas vecuma grupā. Tas tā, rupji rēķinot. Puse no šiem cilvēkiem, pēc Tibo domām, ir vīrieši, otra puse – sievietes. Sievietēm viņa nolūki varētu šķist aizdomīgi, it īpaši tām, kuras pazīst meklēto. Viņš ir svešinieks. Svešinieki ir bīstami. Tibo nosprieda, ka sievietes viņam neko neatklās.

      Vīrieši varētu būt pateicīgāks informācijas avots, ja vien viņš pratīs formulēt jautājumu. Pēc paša pieredzes Tibo varēja spriest, ka vīrieši, jo īpaši neprecētie, ievēro savas vecuma grupas pievilcīgās sievietes. Cik daudz attiecīgās vecumgrupas vīriešu Hemptonā ir neprecēti? Vismaz kādi trīsdesmit procenti, Tibo nosprieda. Pat ja viņam ir taisnība, vai arī viņš maldās, ar to pietiks. Pietiks aptaujāt apmēram deviņsimt vīriešu. No tiem, pēc viņa aprēķiniem, vismaz astoņdesmit procenti dzīvoja Hemptonā tolaik, kad tika uzņemta fotogrāfija. Tas gan bija tikai minējums, bet Hemptona, viņaprāt, bija pilsētiņa, no kuras cilvēki brauca prom, nevis pārcēlās uz dzīvi tajā. Šis minējums ļāva samazināt aptaujājamo skaitu līdz septiņsimt divdesmit. Ja viņam izdotos koncentrēt pūliņus uz vīriešiem vecumā no divdesmit pieciem līdz trīsdesmit pieciem gadiem, nevis aptaujāt visus, kas ietilpst vecuma grupā no divdesmit līdz četrdesmit gadiem, tad šo skaitli varētu samazināt vēl uz pusi. Tātad līdz trīssimt sešdesmit jauniem vīriešiem. Un vēl Tibo nosprieda, ka lielākā daļa šo vīriešu noteikti pazīst meklēto sievieti vai vismaz ir pazinuši pirms pieciem gadiem. Tie varētu būt viņas skolasbiedri, jo pilsētiņā ir tikai viena skola. Ja viņa nav precējusies, vīrieši noteikti viņu pazīst. Vēl jau arī ir iespējams, ka viņa ir precējusies – meitenes Dienvidu mazpilsētās iziet pie vīra salīdzinoši agri. Kāda starpība, viņš vispirms ķersies pie šī pavediena. Fotogrāfijas otrā pusē rakstītie vārdi “Sargi sevi! E.” viņam nešķita pietiekami romantiski, lai tos veltītu tuvam draugam vai līgavainim. Tur nebija ne vēsts no “Mīlu” vai “Ilgošos pēc tevis”. Parakstā tikai vārda pirmais burts. Vienkārši draugs.

      Mazāk nekā desmit minūšu laikā aptaujājamo vīriešu skaits bija sarucis no divdesmit diviem tūkstošiem līdz trīssimt sešdesmit. Nav slikts rādītājs. Pietiekami labs, lai ķertos pie darba. Protams, ar nosacījumu, ka tolaik, kad uzņemta šī fotogrāfija, sieviete dzīvojusi Hemptonā. Pieņemot, ka viņa nav bijusi iebraucēja.

      Tibo zināja, ka šis nosacījums