Talismans. Nikolass Spārks

Читать онлайн.
Название Talismans
Автор произведения Nikolass Spārks
Жанр Современная зарубежная литература
Серия
Издательство Современная зарубежная литература
Год выпуска 2012
isbn 978-9984-35-606-8



Скачать книгу

dēlam labāk patika lasīt grāmatas. Kīts vēlējās dēlu, ar kuru varētu uzspēlēt beisbolu vai basketbolu, bet viņa dēls bija neveikls, turklāt ar sliktu redzi.

      Viņš gan nekad par to nebija ieminējies ne viņai, ne Benam, bet tas nemaz nebija jādara. Tas tāpat bija skaidrs no viņa nicīgās sejas izteiksmes Bena futbola spēles laikā, no nevēlēšanās uzslavēt dēlu par uzvaru šaha turnīrā, no pastāvīgās urdīšanas, mudinot Benu būt citādam. Tas Betu tracināja; pat viņai smeldza sirds, kur nu vēl Benam. Zēns gadiem bija centies izpatikt tēvam, bet, laikam ritot, viņš no tā bija noguris. Nu, kaut vai beisbols. Tas taču nav nekas slikts, vai ne? Varbūt tas Benam pat iepatiktos, varbūt viņš pat vēlētos spēlēt Mazajā līgā. Tā arī bija, kad bijušais vīrs par to bija ierunājies. Sākumā Bens par to bija sajūsmā, bet pēc kāda laika jau ienīda. Ja zēns noķēra bumbu trīs reizes pēc kārtas, tēvs vēlējās, lai noķer arī ceturto. Ja tas izdevās, bija jānoķer arī piektā. Kad puika jau bija iemanījies, Kīts uzstāja, ka jānoķer visi metieni. Tad jānotver bumba, skrienot uz priekšu. Jātver metiens, skrienot atmuguriski. Jātver sānslīdē, jātver kritienā. Jānotver pat tad, ja tēvs bumbu meta no visa spēka. Un kas notika, ja zēns nenotvēra? Tad varēja domāt, ka pienācis pasaules gals. Kīts nebija no tiem, kas teiktu: “Labs mēģinājums, čempiņ!” vai “Malacis!” Nē, viņš bija tēvs, kurš tādās reizēs auroja: “Nu, kas ir? Beidz tizloties!”

      Viņa ar Kītu par to bija runājusi. Runājusi līdz nelabumam. Bet tas viņam bija pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Kā parasti. Par spīti vai varbūt tieši tāpēc, ka Kītam trūka brieduma, viņš bija spītīgs un viņam allaž par visu bija savs viedoklis. Arī par to, kā jāaudzina Bens. Viņš zināja, kādu dēlu vēlas, un panāks to par katru cenu. Kā jau to varēja paredzēt, Bena reakcija bija pasīvi agresīva. Viņš apzināti netvēra tēva metienus, pat visvienkāršākos, un nelikās ne zinis par izrādīto neapmierinātību, līdz Kīts dusmās nometa cimdu zemē, pārskaities iegāja mājā, lai īgņotos visu atlikušo pēcpusdienu. Bens izlikās to nemanām, iekārtojās terpentīna priedes pavēnī un lasīja grāmatu, kamēr pēc dažām stundām viņam pakaļ ieradās Beta.

      Viņiem bija domstarpības ne tikai jautājumos, kas skāra Benu; viņi bija absolūti pretstati. Kā uguns un ledus. Kītam viņa aizvien ļoti patika, Betu tas bezgalīgi kaitināja. Beta nespēja saprast, kāpēc bijušais vīrs iedomājies, ka viņiem vēl būtu iespējams kaut un kopīgs, bet, lai ko viņa Kītam teiktu, tas nemazināja viņa apņēmību. Viņa pat nespēja atcerēties, kas Kītā viņu tik ļoti pievilcis. Viņa spēja tekoši nosaukt iemeslus, kāpēc viņi apprecējās – viņa bija jauna un stulba, kas bija noteicošais, turklāt viņa gaidīja bērnu –, bet tagad ik reizi, kad Kīts uz viņu paskatījās, Betai vēders rāvās čokurā. Kīts nebija vīrietis, kas Betai patiktu. Atklāti runājot, viņš nekad tāds nav bijis. Ja uzņemtu video par viņas dzīvi, tad viņu kopdzīve būtu tas fragments, kuru Beta labprāt izdzēstu. Saprotams, tas neattiecās uz Benu.

      Beta vēlējās, kaut viņai līdzās būtu jaunākais brālis Dreiks. Kā jau parasti, kad Beta iedomājās par brāli, viņai iesāpējās sirds. Ikreiz, kad viņš ieradās, Bens tēvocim sekoja pa pēdām kā Nenai suņi. Abi allaž aizklīda ķert tauriņus vai pavadīja laiku rotaļu mājā, kuru vectētiņš bija uzbūvējis kokā un kurā varēja nokļūt pa ļodzīgu tiltiņu, kas šķērsoja vienu no divām upītēm īpašuma teritorijā. Pretstatā Betas bijušajam, Dreiks pieņēma Benu tādu, kāds puisēns bija, izturējās pret viņu kā tēvs – atšķirībā no zēna īstā tēva. Bens Dreiku apbrīnoja, savukārt Beta apbrīnoja Dreiku par to, kā viņš pamazām veidoja dēla pašapziņu. Viņa atminējās, ka reiz pateikusies brālim par to, bet viņš tikai paraustīja plecus un paskaidroja:

      – Es jau tikai pavadu laiku kopā ar viņu.

      Beta atskārta, ka jāaprauga Nena. Piecēlusies kājās, viņa pamanīja kabinetā gaismu, tomēr neticēja, ka Nena būtu ķērusies pie dokumentu kārtošanas. Visticamāk, vecmāmiņa ir aplokos aiz suņu būdām, tāpēc Beta devās uz turieni. Cerams, ka Nena nebūs nolēmusi vest pastaigā suņu grupiņu. Ja suņi sāktu spriņģot, viņa nespētu tos noturēt pavadā, nespētu noturēties kājās, tomēr tā bija vecmāmiņas mīļākā nodarbe. Viņa uzskatīja, ka vairumam suņu fiziskā slodze nav pietiekama, toties septiņdesmit akru lielais īpašums, kurā bija vairāki plaši, ar koka sētām iežogoti lauki, pusducis līkumainu taciņu un divas mazas upītes, kas tecēja uz Sautriveras upi, bija pietiekami plašs, lai šo trūkumu labotu. Pirms piecdesmit gadiem viņa bija iegādājusies šo īpašumu par nieka cenu, bet tagad tā vērtība bija krietni pieaugusi. Tā vismaz bija sacījis jurists, kurš bija iegriezies aptaujāties, vai Nena nav apsvērusi iespēju to pārdot.

      Beta lieliski zināja, kas aiz tā stāv. Tāpat arī Nena, kura tēloja pamuļķi, kamēr jurists centās viņu apvārdot. Vecmāmiņa blenza uz vīrieti platām, tukšām acīm, vienu pēc otras meta uz grīdas vīnogas un nesaprotami murmināja. Pēc tam abas par to stundām ilgi uzjautrinājās.

      Ielūkojusies pa kabineta logu, Beta vecmāmiņu tur nemanīja, toties izdzirdēja viņas balsi skanam aplokos.

      – Stāvi… pie manis! Laba meitene! Labs darbiņš!

      Nogriezusies ap stūri, Beta redzēja, kā Nena sniedz gardumiņu šitcu kucītei, kas sīkiem solīšiem tipināja viņas virzienā. Betai sunītis atgādināja “Wal-Mart” lielveikalā nopērkamās uzvelkamās rotaļlietas.

      – Nena, ko tu dari? Tev nevajadzētu nākt šurp.

      – Ā, Beta! Sveika! – vecmāmiņa neskaidri nošļupstēja. Vēl pirms diviem mēnešiem viņas runa bija skaidra un tekoša.

      Beta ielika rokas sānos un bargi noteica:

      – Tev nevajadzētu te būt vienai.

      – Es paņēmu līdzi mobilo telefonu. Nospriedu, ja man gadīsies kāda ķibele, es tev zvanīšu.

      – Tev nav mobilā telefona.

      – Man ir tavējais. Šorīt izvilku to no tavas somiņas.

      – Un kam tad tu būtu zvanījusi?

      Šķiet, ka par to vecā kundze nebija iedomājusies. Viņa sarauca pieri, tad pievērsa skatienu sunītim.

      – Redzi, ar ko man te jātiek galā, Mīlulīt? Es jau tev teicu, ka tas meitēns ir niknāks par lapseni.

      Nena nopūtās. Nopūta skanēja kā pūces brēciens. Beta zināja, ka vecmāmiņa mainīs sarunas tematu.

      – Kur tad Bens? – viņa vaicāja.

      – Mājā, kravā somu. Viņam jābrauc pie tēva.

      – Varu derēt, ka viņš par to ir stāvā sajūsmā. Esi pārliecināta, ka viņš nav noslēpies namiņā kokā?

      – Esi nu iecietīgāka, – Beta noteica. – Viņš tomēr ir Bena tēvs.

      – Tu tā domā.

      – Esmu pārliecināta.

      – Vai esi pilnīgi pārliecināta, ka tolaik nesagrēkoji ar vēl kādu? Vai tev nebija vienas nakts sakars ar kādu oficiantu, tālbraucēju vai skolasbiedru? – Nenas balsī bija jaušamas cerības. Par šo tematu viņa vienmēr runāja ar cerībām.

      – Esmu pilnīgi pārliecināta. Esmu tev to jau miljoniem reižu teikusi.

      Vecmāmiņa viltīgi piemiedza aci un sacīja:

      – Jā, bet Nena jau vienmēr var cerēt, ka tava atmiņa uzlabosies.

      – Starp citu, cik ilgi tu te esi?

      – Cik pulkstenis?

      – Gandrīz četri.

      – Tad es te esmu trīs stundas.

      – Tādā