Carte blanche. Džefrijs Dīvers

rīcība būs atkarīga no tava ienaidnieka mērķa,” viņš atkal atcerējās pamācību. “Bet… kāds ir Noasa mērķis? Nudien – kas viņš vispār ir?”

      Bonds slīdēja cauri pamežam un šķērsoja nesen sazēlušu cukurbiešu lauka stūri, tad apskrēja ap nelielu smaržīgu muklāju un uzmanīgi virzījās cauri kazenāju mudžeklim hospitāļa virzienā. Visbeidzot viņš nonāca pie dzeloņstiepļu žoga ar brīdinājuma zīmēm. Plāksnīte vēstīja, ka darbus veic “Nojaukšana un būvgružu izvešana Austrumos”. Par tādu uzņēmumu Bonds nebija dzirdējis, taču uzņēmuma kravas automašīnas gan likās redzētas – dzeltenzaļais krāsojums šķita pazīstams.

      Viņš pārlaida skatienu aizaugušajam laukam ēkas priekšā un galvenajam laukumam aiz tā. Neviena neredzēja, un Bonds ar asknaiblēm grieza žogā caurumu, pie sevis apcerēdams, cik tas ir gudri izdomāts – noturēt šajā ēkā slepenās sapulces par “Divdesmitā datuma incidenta” sarīkošanu. “Ēku tāpat drīz noārdīs, un līdz ar to ies bojā liecības par tās izmantošanu.”

      Tuvumā nebija neviena strādnieka, taču melnā automobiļa klātbūtne liecināja, ka ēkā noteikti kāds uzturas. Bonds meklēja sētas puses durvis vai citu neuzkrītošu ieeju. Pēc piecām minūtēm tāda atradās – apmēram desmit pēdas dziļš iegrimums zemē, ko acīmredzot radījis kāda apakšzemes piegādes tuneļa sabrukums. Bonds nokāpa bedrē un iespīdināja ejā lukturīša gaismu. Tunelis šķita vedam hospitāļa pagrabā, kas atradās apmēram piecdesmit jardus tālāk.

      Nopētījis tuneļa sensenās ieplaisājušās ķieģeļu sienas un griestus, viņš devās iekšā. Tieši tajā brīdī uz grīdas nokrita divi atšķēlušies ķieģeļi. Zemē iestrādātas, rēgojās šauras dzelzceļa sliedes – sarūsējušas un vietām klātas dubļiem.

      Aptuveni pusceļā pa drūmo eju viņam pār galvu sāpīgi nobira oļu un mitras zemes pikuču lavīna. Izrādījās, ka sešas pēdas augstāk tuneļa griesti izroboti kā ieplaisājusi olas čaumala. Māca bažas, ka griesti nogrūs pār galvu, ja cilvēks nevilšus sasitīs plaukstas.

      “Diez vai es gribētu, lai mani te aprok dzīvu,” Bonds iedomājās.

      – Ģeniāli nostrādāts, – Sevērs Haidts uzslavēja Nialu Dannu.

      Divatā viņi sēdēja Haidta pārvietojamajā vagoniņā simts jardu attālumā no tumšā, biedinošā Britu armijas hospitāļa Mārčas apvidū. Tā kā projekta “Ben-Hinoma” strādniekiem bija nepieciešams pabeigt darbu līdz rītam, Haidts ar Dannu apturēja nojaukšanas darbus un pielūkoja, lai brigāde turas no šīs vietas tālāk. Lielākā daļa Haidta padoto par projektu “Ben-Hinoma” neko nezināja, un viņš pieraudzīja, lai abas operācijas nepārklājas.

      – Es esmu apmierināts, – Danns sausi atbildēja. Šādā tonī viņš reaģēja gandrīz uz visu, gan uzslavām, gan nopēlumu, gan bezkaislīgi paustiem novērojumiem.

      Vienība devās prom pirms pusstundas, aizvedot arī ierīci, ko pirms tam salika no Danna sagādātajiem materiāliem. Ierīci līdz piektdienai paredzēts noslēpt tepat netālu drošā vietā.

      Haidts bija krietnu laiku pastaigājies pa vairāk nekā astoņdesmit gadus veco hospitāļa ēku, kuru grasījās nojaukt beidzamo.

      Ēku nojaukšana viņa uzņēmumam bija ienesīgs rūpals. Green Way International guva peļņu, noārdot nevajadzīgo un atlasot no gruvešiem to, kas citiem savukārt bija noderīgs, piemēram, koka un tērauda sijas, kabeļus, alumīnija un vara caurules – skaistu varu, īstu lupatlaša sapni. Tomēr Haidta interese par nojaukšanu sniedzās tālāk par tās finansiālo aspektu. Saspringtas sajūsmas pārņemts, viņš pētīja seno ēku kā mednieks, kas pošas izdarīt nāvējošo šāvienu un acīm dzeļas medījumā, kurš nenojauš savu drīzo galu.

      Prātā neviļus iezagās domas arī par slimnīcas pacientiem – mirušajiem un mirstošajiem.

      Staigādams pa appelējušajiem gaiteņiem un palātām – īpaši morga un sekciju nodaļās –, viņš vecajā ēkā uzņēma dučiem fotogrāfiju, vākdams trūdu un sabrukuma ainu kolekciju. Viņa fotoarhīvā glabājās daudzas vecu ēku un līķu fotogrāfijas. Dažās bija jūtams lielisks māksliniecisks gars – piemēram, attēlos, kuros iemūžināta Nortamberlendas terase, Palmersgrīna pie Ziemeļu loka ceļa, jau noārdītā Pura eļļas rūpnīca pie Boukrīkas grīvas Keningtaunā un Karaliskā Arsenāla ēka gotiskā stilā un Karaliskās Laboratorijas ēka Vulidžas rajonā Londonā. Lovelas piestātne Griničā – apliecinājums tam, ko var panākt postoša nolaidība, – viņu allaž aizkustināja.

      Nials Danns pa mobilo tālruni sniedza norādījumus nupat aizbraukušās kravas automašīnas šoferim, kā vislabāk iekārtu noslēpt. Norādījumi bija visnotaļ detalizēti, atbilstīgi Danna dabai un šaušalīgajam ierocim.

      Lai arī Īrs viesa nemieru, Haidts juta gandarījumu par to, ka abu ceļi ir krustojušies. Bez Danna viņš nevarētu turpināt “Ben-Hinomas” projektu nedz tik ātri, nedz tik droši. Haidts bija ieņēmies dēvēt viņu par “cilvēku, kas padomā par visu”, un šāda uzslava noteikti bija pelnīta. Tālab Sevērs Haidts mīļuprāt pacieta Niala Danna spokaino klusuciešanu, saltos skatienus un neveiklo augumu, kas līdzinājās tērauda robotam. Abi kopā bija efektīvs, lai arī paradoksāls pāris – inženieris, kurš alkst būvēt, un lupatlasis ar dedzīgu vēlēšanos noārdīt.

      “Cik dīvains veidojums tomēr mēs, cilvēki, esam! Paredzami un uzticami vienīgi nāvē,” ieprātojās Haidts, taču tūdaļ atvairīja šo domu.

      Brīdī, kad Danns sarunu beidza, pie durvīm atskanēja klauvējiens. Tās atvērās. Uz sliekšņa stāvēja Ēriks Jansens, norūpējies Green Way International drošības dienesta darbinieks, kas bija viņus atvedis uz Mārču.

      – Mister Haidt, mister Dann, kāds ielauzies ēkā.

      – Ko? – iesaucās Haidts, pagriezdams milzīgo galvu pret Jansenu.

      – Viņš ienāca pa tuneli.

      Danns nobēra virkni jautājumu. – Vai viņš ir viens? Vai neesi uztvēris kādas sakaru pārraides? Vai tuvumā redzēta viņa automašīna? Vai tuvumā nav redzēts kāds neparasts transports? Vai tas vīrs ir bruņots?

      Spriežot pēc Jansena atbildēm, svešinieks ieradies viens un nav no Skotlendjarda vai Drošības dienesta.

      – Tev neizdevās viņu nofotografēt vai vismaz labi apskatīt? – Danns tincināja.

      – Nē, ser.

      Haidts saklikšķināja kopā divus garos nagus. – Vīrs ar serbiem? Vakar vakarā? – viņš jautāja Dannam. – Tas privātais darbonis?

      – Iespējams. Tiesa, netieku gudrs, kā viņš sadzinis man pēdas.

      Danns raudzījās ārā pa dubļu nošķiesto treilera logu. Haidts zināja, ka Īrs apcer jaunu vai jau gatavu plānu, kas izstrādāts tieši tādam pavērsienam. Nials Danns ilgu laiku stāvēja kā pārakmeņojies, tad izvilka ieroci un izgāja no treilera, ar žestu aicinādams Jansenu līdzi.

      13. NODAĻA

      Pelējuma, puvuma, ķimikāliju, eļļas un benzīna dvingu sajaukums šķita neizturami kodīgs. Bonds ar pūlēm noturējās neieklepojies un miedza acis, kas sūrstēja un asaroja. “Vai jūtama arī dūmu smaka?”

      Hospitāļa pagraba telpā nebija logu, un vienīgais vārais apgaismojums plūda no ieejas tunelī, pa kuru viņš nupat ienāca. Bonds ieslēdza kabatas lukturīti. Viņš atradās pie dzelzceļa griezuļa, platformas, ar kuras palīdzību apgrieza pretējā braukšanas virzienā nelielas lokomotīves pēc tam, kad tās atvedušas materiālus vai pacientus.

      Turēdams