Carte blanche. Džefrijs Dīvers

ar Serbiju… mans ungāru gājiens izgāzās. Belgradā uz tevi varen noskaitušies, Džeims. Taču es liku, lai jūsu I-nodaļa mani uzdod par Eiropas Savienības institūcijas pārstāvi, proti, par Transporta drošības izmeklēšanas direktorāta vadītāju.

      – Kas tas tāds?

      – Pati izdomāju. Man izdevās labs Šveices franču akcents, ja drīkstu sevi paslavēt. Serbi vai klūp uz deguna, lai izpatiktu Eiropas Savienībai, tādēļ sola steigšus sagādāt ziņas par bīstamajiem materiāliem vilciena kravā un plašāku informāciju par Kariču.

      Bonds klusībā nosprieda, ka Filliju no tiesas derētu apzeltīt.

      – Un tās būvgružu firmas galvenā mītne atrodas Slau pilsētā. Uzņēmums piedāvāja zemāko cenu konkursā par britu armijas bāzes nojaukšanu Mārčā.

      – Vai tā ir akciju sabiedrība?

      – Privāta kompānija. Īpašnieks ir privātais holdings Green Way International. Samērā liels uzņēmums, darbojas pusducī valstu. Visas akcijas pieder vienam cilvēkam. Sevēram Haidtam.

      – Tas tiešām ir viņa vārds?

      Fillija pasmējās. – Sākumā es arī nobrīnījos, vai vecāki bijuši pie pilna prāta. Cik nopratu, viņš pēc divdesmit gadu vecuma mainījis vārdu.

      – Kāds tad ir īstais?

      – Mārtens Holts.

      – No Holta uz Haidtu, – Bonds prātoja. – Atšķirība nav liela. Bet… Debesu vārdā, kāpēc cilvēks gribējis no Mārtena pārtapt par Sevēru?

      – Green Way International ir liels atkritumu savākšanas un pārstrādes uzņēmums. Mašīnas tu noteikti esi redzējis, lai arī neesi īpaši ievērojis. Neko dižu par šo uzņēmumu neatradu, jo tas ir privāts, un Haidts turas pa gabalu no preses. The Times rakstā viņš nosaukts par pasaulē bagātāko lupatlasi. Avīze Guardian pirms dažiem gadiem ievietoja visnotaļ glaimojošu materiālu par Haidtu, taču viņš aprobežojies tikai ar dažām vispārējām frāzēm. Noskaidroju, ka viņš dzimis Nīderlandē, kādu laiku paturējis dubultpilsonību, taču tagad viņam ir vienīgi britu pase. – Ķermeņa valoda un mednieces mirdzums acīs lika manīt, ka Fillija vēl nav izpaudusi visu informāciju.

      – Un? – Bonds nenocietās.

      Fillija smaidīja. – Atradu dažas atsauces internetā no viņa studiju laikiem Bristoles universitātē, kur viņš, tolaik jau brieduma gados, mācījās itin labi. – Viņa paskaidroja, ka Haidts aktīvi darbojies universitātes burāšanas klubā un sacensībās pilotējis jahtu. – Viņš ne tikai piedalījās sacīkstēs, bet arī uzbūvēja pats savu jahtu, tā izpelnīdamies iesauku.

      – Kādu? – vaicāja Bonds, lai arī nojauta atbildi.

      – Noass.

      16. NODAĻA

      Pulkstenis rādīja pusseši. Tā kā Fillija cerēja saņemt gaidītās ziņas tikai pēc dažām stundām, Bonds piedāvāja kopā pavakariņot.

      Viņa piekrita un atgriezās savā darba vietā, bet Bonds tikmēr sacerēja šifrētu elektroniskā pasta vēstuli ģenerāldirektoram un kopiju nosūtīja Billam Teneram. Bonds pavēstīja, ka Noass ir Sevērs Haidts un pievienoja īsu viņa biogrāfijas izklāstu, kā arī pārstāstu par notikumiem Mārčā. Vēstules beigās viņš piebilda, ka “Divdesmitā datuma incidentu” Haidts nosaucis par “Ben-Hinomas” plānu. Plašākas ziņas Bonds apsolīja vēlāk.

      Drīz vien viņš saņēma kodolīgu atbildi:

      007 –

      Dota atļauja turpināt darbu. Vēlama pienācīga sadarbība ar iekšzemes varas iestādēm.

      M.

      Izgājis no kabineta, Bonds ar liftu nobrauca uz otro stāvu un iegāja lielā telpā, kurā atradās vairāk datoru nekā elektronikas veikalā. Pie monitoriem vai darbstacijām, kādas parasti atrodamas universitātes ķīmijas laboratorijās, strādāja vairāki cilvēki. Bonds piegāja pie neliela kabineta ar stikla sienām zāles tālākajā galā un pieklauvēja pie loga. Sanu Hirani, Ārvalstu attīstības grupas Q-nodaļas vadītājs, bija kalsns, apmēram četrdesmit gadus vecs vīrietis ar iedzeltenu sejas krāsu un krāšņiem tumšiem matiem. Tik glīta seja izpelnītos viņam lomas Bolivudā. Lieliskais kriketa spēlētājs, pazīstams ar saviem spēcīgajiem metieniem, bija ieguvis grādus ķīmijā, elektromehānikā un datorzinātnēs, turklāt labākajās universitātēs Apvienotajā Karalistē un ASV. Zīmīgi, ka viņam neizdevās iepazīstināt amerikāņus ar savu iemīļoto sporta veidu, jo vietējie neprata aptvert šīs spēles smalkumus un neizturēja testa maču garumu.

      Q-nodaļa bija Ārzemju attīstības grupas tehniskā atbalsta stūrītis, un Hirani pārzināja visus spiegu darbā lietoto ierīču aspektus. Gan Q-nodaļas, gan CIP Zinātnes un tehnoloģijas daļas gudrinieki visu darba laiku atvēlēja tam, lai nāktu klajā ar dažādiem aparatūras un programmatūras jaunievedumiem, piemēram, miniatūrām kamerām, neticami smalkiem ieročiem, slēptuvēm, sakaru ierīcēm un novērošanas aparatūru. Viens no jaunākajiem Hirani izgudrojumiem – superjutīgs, no visām pusēm uztverošs mikrofons, kas iemontēts beigtā mušā. “Vabolīte vabolītē”, ironiski bilda Bonds tās radītājam, kurš pavēstīja, ka dzird šo joku jau astoņpadsmito reizi un, starp citu, no bioloģiskā viedokļa muša nemaz neesot vabole.

      Tā kā Ārvalstu attīstības grupas raison d’être jeb darbības mērķis bija dažādas operācijas, Hirani galvenais pienākums bija sagādāt pietiekamā daudzumā monokulārus, binokulārus, maskēšanās ekipējumu, sakaru ierīces, īpašus ieročus un pretizlūkošanas aparatūru. No šā aspekta raugoties, viņš atgādināja bibliotekāru, kas pierauga, vai grāmatas izsniegtas pareizi un atdotas laikus.

      Taču īpašais Hirani nopelns bija spēja izgudrot un improvizēt, nākt klajā ar tādām ierīcēm kā iQPhone. Ārzemju attīstības grupai piederēja dučiem viņa izgudrojumu patentu. Operācijas laikā nonākot grūtībās, Bondam un citiem Onodaļas aģentiem atlika jebkurā diennakts laikā piezvanīt Hirani, un atrisinājums drīz bija rokā. Viņš vai kāds viņa padotais samontēja ierīci un ar Ārlietu ministrijas diplomātisko pastu nosūtīja adresātam, kurš to saņēma jau nākamajā dienā. Tiesa, lielākoties aģenti strādāja laika trūkumā, un tad Hirani norīkoja kādu no saviem daudzajiem manīgajiem izgudrotājiem un sagādniekiem konkrētajā pasaules malā radīt, atrast vai pārveidot ierīces un piegādāt operācijas vietā.

      – Džeims! – Abi vīrieši sarokojās. – Esmu dzirdējis, ka tev ticis “Divdesmitā datuma incidents”.

      – Tā gan.

      Bonds apsēdās un ievēroja uz Hirani galda grāmatu “Čārlza Freizera-Smita slepenais karš”. Arī Bondam patika šī grāmata par spiegošanas ierīču vēsturi.

      – Cik nopietni?

      – Diezgan, – Bonds lakoniski attrauca, noklusēdams to, ka nepilnu četrdesmit astoņu stundu laikā jau divreiz atradies par mata tiesu no nāves.

      Apsēdies zem pirmo IBM datoru un indiešu kriketa spēlētāju fotogrāfijām, kas greznoja sienu, Hirani noprasīja: – Kas tev vajadzīgs?

      Bonds atbildēja klusi, lai to nedzirdētu jauniņā Q-nodaļas darbiniece, kas kā apmāta lūkojās datora ekrānā. – Kādu noklausīšanās komplektu varētu uzstādīt viens cilvēks? Es nevaru piekļūt pie subjekta datora vai tālruņa, taču varbūt izdosies uzstādīt kādu ierīci viņa kabinetā, transporta līdzeklī vai mājā. Vajadzētu vienreizējas lietošanas aparātu, jo iespējams, ka man vairs neizdosies to atgūt.

      – Ak, jā… – Hirani spožās acis mazliet satumsa.

      – Vai