Carte blanche. Džefrijs Dīvers

griestos. Izdzirdējis sieviešu balsis otrā kabinetā, viņš pavērās turp. Ar vairākām mapēm apkrāvusies, Fillija stāvēja un tērzēja ar Mēriju Gudnaitu. Bonds pamāja ar galvu. MI6 aģente ienāca kabinetā un nosēdās koka krēslā viņam iepretim.

      – Ko esi noskaidrojusi, Fillija?

      Viņa paliecās uz priekšu un sakrustoja kājas. Bondam šķita, ka var saklausīt patīkamo neilona čirkstoņu.

      – Pirmām kārtām, tavs fotogrāfs bijis gana prasmīgs, Džeims, taču ārā valdījusi pārāk liela tumsa. Man neizdevās iegūt pietiekami labu izšķirtspēju, lai Īru varētu atpazīt. Arī uz krodziņa rēķina un otras zīmītes nebija pirkstu nospiedumu, tikai viens daļējs tavējais.

      “Tātad šā cilvēka personību pagaidām noskaidrot nevar,” Bonds secināja.

      – Taču noderēja pirkstu nospiedumi uz briļļu stikla. Vietējais iedzīvotājs, serbs, vārdā Aldo Karičs. Viņš dzīvoja Belgradā un strādāja valsts dzelzceļa uzņēmumā. – Fillija neapmierināti saknieba lūpas, tādējādi vēl vairāk izceļot pievilcīgo bedrīti zodā. – Taču plašāku ziņu ievākšana prasīs vairāk laika nekā cerēts. To pašu var sacīt par bīstamajiem materiāliem vilciena kravā. Visi cieš klusu. Tev taisnība, Belgrada nav pārlieku nadzīga sadarboties. Tagad par papīra lapiņām, kuras tu atradi degošajā automobilī. Man laimējās noskaidrot dažas iespējamās vietas, kur tādu rēķinu varēja izrakstīt.

      Uz izdrukām, kuras viņa izņēma no mapes, Bonds redzēja kartes ar virtuālā virzienmeklētāja dienesta MapQuest līksmo logotipu. – Vai MI6 ir budžeta grūtības? Esmu ar mieru piezvanīt Valsts kasei, ja nepieciešams.

      Fillija dzīvespriecīgi iesmējās.

      – Es, protams, lietoju starpniekserverus. Man tikai gribējās tikt skaidrībā, kurā laukuma pusē spēlējam. – Fillija uzsita ar pirkstu pa kādu izdruku. – Runājot par rēķinu… krodziņš ir šeit.

      Tas atradās līdzās autoceļam netālu no Kembridžas.

      Bonds uzmanīgi aplūkoja karti. “Kas krodziņā ieturējies? Īrs? Noass? Citi viņu biedri? Vai arī kāds, kurš pagājušajā nedēļā noīrējis automašīnu un kuram ar “Divdesmitā datuma incidentu” nav nekāda sakara?”

      – Un otra lapiņa? Ar to savādo frāzi?

      Fillija paņēma garu sarakstu. – Es pūlējos izanalizēt jebkuru iespējamo kombināciju. Datumi, apavi, ģeogrāfiskā atrašanās vieta, aptieku tīkls. – Sakniebtās lūpas liecināja, ka viņa nav gandarīta ar savu pūliņu nepilnīgajiem rezultātiem. – Diemžēl nekā acīmredzama nemanīju.

      Bonds pieslējās kājās, nocēla no plaukta vairākas artilēristu vajadzībām sastādītas kartes un sāka pārlapot vienu sējumu, to uzmanīgi pētīdams.

      Durvīs parādījās Mērija Gudnaita. – Džeims, lejā ieradies kāds no Trešās daļas un vēlas tikties ar tevi. Pērsijs OsbornsSmits.

      – Labi, es tagad pazudīšu, Džeims, – Fillija sacīja, laikam ievērojusi straujās pārmaiņas Bonda sejas izteiksmē. – Turpināšu izdarīt spiedienu uz serbiem. Ar laiku viņi salūzīs. Es apsolu.

      – Jā, vēl kas, Fillija. – Bonds pasniedza viņai nule izlasīto ziņojumu. – Tev jāpiefiksē viss, kas attiecas uz padomju vai krievu operāciju ar nosaukumu “Tērauda patrona”. Te šis tas ir; tiesa, nav pārāk daudz. – Tiklīdz Fillija pameta acis uz izdruku, Bonds piebilda: – Piedod, nav pārtulkots, tomēr tu droši vien varētu…

      – Ja govorju po russki.

      Bonds vārgi pasmaidīja. – Turklāt ar krietni mazāku akcentu nekā es. – Viņš cieši apņēmās vairs nekad neapšaubīt šīs darbinieces spējas.

      Fillija uzmanīgi nopētīja izdrukāto lapu. – Tas no tīkla iegūts nelegāli. Pie kā ir oriģinālais datu fails?

      – Pie viena no jūsējiem. To atsūtīja no K-bāzes.

      – Tad būs jāsazinās ar mūsu Krievijas nodaļu, – viņa secināja. – Es gribēšu apskatīt failā ietvertos metadatus. Tur būs atrodams dokumenta izveidošanas datums, autors, varbūt norāde uz citiem avotiem.

      Viņa ieslidināja krievu valodā sagatavoto dokumentu biezajā, brūnajā papīra mapē un paņēma pildspalvu, lai ievilktu ķeksīti kādā lodziņā uz vāka. – Cik augstu slepenības pakāpi tai piešķirt?

      Bonds apdomājās. – Tikai mūsu acīm vien.

      – Mūsu? – Fillija pārjautāja. Šāda vietniekvārda oficiālajā dokumentu slepenības klasifikācijā nebija.

      – Tev un man, – viņš klusi sacīja. – Nevienam citam.

      Brīdi vilcinājusies, Fillija savā glītajā rokrakstā uzrakstīja mapes augšā: “Domāts vienīgi: Slepenā izlūkdienesta aģentei Meidenstonei, Ārzemju attīstības grupas aģentam Džeimsam Bondam.”

      – Un prioritāte? – viņa vaicāja.

      Šoreiz Bonds ar atbildi nekavējās. – Steidzama.

      11. NODAĻA

      Bonds sēdēja pie rakstāmgalda, meklēdams nepieciešamo informāciju valsts datubāzē, kad izdzirdēja tuvojamies soļus un līdz ar tiem – skaļu balsi.

      – Viss ir kārtībā, vislabākajā kārtībā. Tagad jūs drīkstat no manis atlīmēties, lūdzu un paldies. Es iztikšu bez jūsu satelītnavigācijas.

      To pavēstījis un atbrīvojies no P-nodaļas apsardzes vīra, kas viņu pavadīja, Bonda kabinetā iemetās vīrietis šaursvītrotā uzvalkā. Viņš bija pasteidzies garām Mērijai Gudnaitai, kas tobrīd sadrūmusi cēlās kājās.

      Viņš piegāja pie Bonda galda un strauji pastiepa gaļīgu plaukstu. Tievais, slābanais viesis neizskatījās iespaidīgi, tomēr bija apveltīts ar vērīgu skatienu. Garās rokas un delnas plaukstas šķita piemērotas, lai samaltu Bonda plaukstas kauliņus. Aģents aptumšoja datora ekrānu, piecēlās kājās un gatavojās rokasspiedienu sagaidīt ar pienācīgu cieņu, neļaujot pretiniekam gūt pārsvaru.

      Patiesībā Pērsija Osborna-Smita rokasspiediens bija īss un nesāpīgs, lai gan nepatīkami mikls.

      – Bonds. Džeimss Bonds. – Viņš norādīja Trešās daļas darbiniekam uz krēslu, kur nupat bija sēdējusi Fillija, un apņēmās nepieļaut, lai atnācēja frizūra, uz sāniem sasukātie, gluži kā pielīmētie gaišbrūnie mati, uzmestā lūpa un garais, nespēcīgais kakls viņu maldina. Vāji izteikts zods nenozīmē paša cilvēka vājumu, un to varētu apliecināt visi, kam zināma feldmaršala Montgomerija karjera.

      – Tā, te nu mēs esam, – bilda Osborns-Smits. – Ar “Divdesmitā datuma incidentu” nudien prieku netrūkst. Interesanti, kas izdomā šos nosaukumus? Droši vien Apvienotā izlūkošanas komiteja.

      Bonds izvairīgi pielieca galvu.

      Osborna-Smita skatiens pārslīdēja pāri kabinetam, mirkli pakavējās pie plastmasas ieroča ar oranžo stobra galu, ko lieto tuvcīņas apmācībā, un atgriezās pie Bonda.

      – Dzirdēju, ka Aizsardzības ministrija un MI6 kurina tvaika katlus, posdamies pukšķināt uz Afganistānu un meklēt nekrietneļus dziļā nomalē. Mēs ar jums esam padarīti par neveikliem jaunākajiem brāļiem, kas palikuši aizmugurē un spiesti nodarboties ar šo Serbijas lietu. Taču dažkārt spēles iznākumu izšķir bandinieki, vai ne?

      Uz brīdi viņš piespieda degunam un mutei kabatlakatiņu. Bonds nevarēja atcerēties, kad pēdējoreiz būtu redzējis kādu, kas ir jaunāks par septiņdesmit gadiem un izmanto mutautiņu šādam žestam.

      – Esmu