Karalienes nerrs. Ella Mārča Čeisa

Viņa kājas ieliecās uz iekšu, ceļiem sitoties kopā. Vietās, kur šosēs ieberzti caurumi, vīdēja ielāpi.

      Es pārvilku segu pār galvu un iztēlojos Evansu ejam lejā pa kāpnēm. Vai viņš sacels trauksmi pārējo karalienes kalpu vidū? “Džefrijs Hadsons ir Bakingema padotais. Neticiet viņam!” Varbūt viņš pat iedēstīs aizdomu sēklu karalienes prātā.

      Pirms ļaušanās miegam es gribēju apsvērt savu stāvokli un atrast kādu izeju, bet bagātīgais mielasts, aizraujošais priekšnesums un nemitīgo apmācību spriedze panāca savu. Es sapņoju par drūmiem milžiem un groteskiem savādniekiem, kas kalpo ieslodzītai karalienei.

      Kad pamodos, logā iespīdēja saule, un Vills Evanss sēdēja pie kamīna, gremdējoties pārdomās. Viņš bija izvēlējies visneērtāko sēdekli istabā – soliņu ar trim kājām, kas čīkstēja zem viņa svara. Es prātoju, cik ilgi viņš tā gaidījis, noliecot pinkaino galvu un atbalstot elkoņus pret ceļgaliem. Kopā saliktās plaukstas līdzinājās laukakmeņiem. Man prātā atgriezās ainas no mūsu pēdējās sarunas, un es nespēju aizmirst viņa sejas izteiksmi brīdī, kad viņš uzzināja par manu saistību ar Bakingemu.

      Īsu mirkli pirms šīs atklāsmes man šķita, ka mēs ar šo lielo cilvēku varētu sadraudzēties. Bet man jāizdomā, kā turēties nostāk, kaut gan es alku pēc kāda dvēseles radinieka.

      – Evansa kungs? – es ierunājos.

      – Tu esi pamodies. Menažērija priecāsies. Viņus visus moka ziņkāre.

      Iespēja, ka vajadzēs atkal atvairīt aizdomu pilnus skatienus, mani biedēja, un pakrūtē sažņaudzās izmisuma kamols. – Viņi noteikti grib redzēt, kas nopirkts par Bakingema naudu.

      Evanss pacēla galvu, un nesukātie mati atklāja seju. Dienas gaisma bija mazinājusi vaibstu neglītumu. – Džefrij, es te sēžu jau divas stundas. Man bija laiks pārdomām.

      – Kādām? – Vai noslīcināt mani kā nevarīgu kaķēnu, ja karaliene negribēs mani atlaist?

      Milzis nopietni uzlūkoja mani. – Kā tu nonāci Bakingema kalpībā?

      Man vajadzētu bažīties, ka Evanss ir uzminējis manu īsto mērķi un liks šķēršļus, tomēr kaut kas viņa vārdos iekvēlināja uguni man sirdī.

      – Bakingemam es esmu nevis cilvēks, bet tikai priekšmets bez savas gribas. Tēvs pārdeva mani hercogam. Hercogs uzdāvināja mani karalienei. Kad būšu viņai apnicis, viņa atbrīvosies no manis, kā vēlēsies, un es to nekā nevaru mainīt. – Vai mana balss izklausījās tikpat bezcerīga, kā es jutos?

      – Menažērijā gandrīz visi ieradušies pēc kāda cita gribas. – Evanss piecēlās. – Bet mēs neesam tik bezpalīdzīgi, kā šķiet pirmajā mirklī. Neviens nevar mainīt savu izcelsmi, bet spēj izvēlēties, kā iet pa norādīto ceļu.

      Es iedomājos, cik daudz labāka būtu Semjuela dzīve, ja es pildītu Bakingema pavēles. – Dānijas nams ir tālu no Okemas.

      – Taisnība. Bet tas var kļūt par tavām mājām. – Evanss paņēma mīkstu saini no galda. – Tavas lādes vēl nav atnestas, tāpēc es aizņēmos drēbes no Ārčija Stiprinieka. Viņš ir karaļa Čārlza nerrs. Ja nedaudz pacentīsimies, tev šis apģērbs derēs un nevajadzēs doties vakariņās ar zeķi mugurā.

      – Vai Ārčijs ir punduris?

      – Nē. Viņš laimēja drēbes kāršu spēlē ar Robinu Labestīgo, karalienes otro punduri. Ārčijs vienmēr aplaupa kādu no menažērijas, kad atnāk apciemot savu brālēnu karalienes garderobē. Hemišs ir tikpat godīgs, cik viltīgs ir Ārčijs. Viņš ieguva savu vietu galmā, nozagdams aitu karalim Džeimsam deguna priekšā, un nekad nav atmetis šo paradumu.

      – Vai zagli nevajadzētu iezīmēt vai pakārt?

      – Jebkuru citu skartu šāds liktenis. Karalis Džeimss un viņa vīri steidzās Ārčijam pakaļ un domāja, ka iedzinuši viņu lamatās kādā mājiņā. Bet viņi iegāja iekšā, un zaglis nekur nebija manāms. Tikai kāda neglīta veča stāvēja pie šūpuļa, kurā dusēja ievīstīts bērns. Sieviete paziņoja karaļa vīriem, ka nav redzējusi meklēto zagli. Viņi atstāja namiņu, un tikai viens vīrs palika un piegāja pie šūpuļa. Tajā gulēja nozagtais jērs, ietīts šallē, un Ārčijs bija uzvilcis namiņā atrastus apakšsvārkus. Karalis tā smējās, ka pieņēma Ārčiju par savu nerru.

      – Vajadzēs pateikties Ārčijam par aizdotajām drēbēm.

      – Nevajag, – Evanss brīdināja. – Man nācās viņu piespiest. Kāda jēga tev palikt ieslodzītam šajā istabā, kamēr Ārčijs glabā pašam nederīgas drēbes? Viņam vismaz divdesmit gadiem pietiek lielisku apģērbu, ko viņš sakrājis, tēlojot galma āksta lomu šim karalim un iepriekšējam. Kaut gan viņš neprata novērtēt nevienu no saviem kungiem. Visiem stāsta, ka Anglijai klātos labāk, ja troni būtu mantojis karaļa brālis un Čārlzs nomirtu.

      – Vai karalis pieļauj tādas runas? – es izbrīnīts jautāju.

      – Galma nerrs ir vienīgais, kurš drīkst teikt gandrīz jebko savam karaliskajam saimniekam. Bet šajā gadījumā… – Evanss sadrūma. – Manuprāt, Viņa Majestāte domā tāpat kā Ārčijs. Karalis Džeimss tā domāja pavisam noteikti.

      Es iztēlojos savu tēvu gadījumā, ja Džons nomirtu. Viņš vēlētos, kaut šajā kapā gulētu jebkurš cits.

      – Princis Henrijs patiesi bija viens no krietnākajiem prinčiem, kas jebkad dzīvojuši šajā salā, – Evanss sacīja. – Īsts atdzimušais Artūrs.

      – Kas bija Artūrs? Vēl viens brālis?

      Evanss pārsteigts pavēra muti. – Nedomāju, ka pasaulē ir kaut viens angļu zēns, kurš nav dzirdējis stāstus par visu laiku diženāko valdnieku. Ir daudzi simti leģendu par apaļo galdu un bruņiniekiem, kuri ap to pulcējās.

      – Leģendas? – Es aiznesu drēbes ap gultas stūri, lai Evanss neredzētu mani pārģērbjamies. – Tēvs teica, ka cilvēki izmanto šos stāstus, lai pierunātu muļķus mesties lodēm pretī. Viņš runāja par pasaku valstībām, gribot izmānīt monētas no tiem, kas vēroja mani dejojam gadatirgū. Skatītāji nevarēja atļauties izšķiest šo naudu velti. Labāk būtu nopirkuši gaļas pīrāgu vai zābakus.

      Es pametu skatienu ap gultu. Evansa dziļi iegrimušajās acīs pavīdēja žēlums.

      – Neko skumjāku es neesmu dzirdējis, – viņš sacīja. – Zēns, kurš uzaudzis bez teiksmām par drosmi, kas padarītu viņa dzīvi košāku… Es pavadīju bērnību Velsā, un man šie stāsti bija kā maize. Māte apgalvoja, ka es apriju leģendas tikpat dedzīgi, kā mani brāļi aprija auzu cepumus. Tāpēc es izaugu tik garš; man vajadzēja piešķirt šiem stāstiem vietu, kur izplesties visiem brīnumiem.

      Šādi stāsti mani vilināja, bet noderīgāks būtu jebkas, ko Evanss atklātu par karali. Es sāku pārģērbties. – Labprātāk es paklausītos par karaļa Čārlza brāli.

      – Kopš piedzimšanas Henrijs Stjuarts likās veidots no spožāka metāla nekā pārējie. Neviens nevarēja viņu pārspēt zobenu cīņā un jāšanā, un Henrijs atteicās precēties ar katolieti, kaut gan tēvs un karaliskā padome ļoti pūlējās pierunāt. Viņš apgalvoja, ka pat simt savienību dēļ šīs abas reliģijas negulēs viņa gultā.

      – Ņemot vērā nesaskaņas, ko vakar karaļa un karalienes attiecībās uzkurināja runas par reliģiju, princis Henrijs rīkojās prātīgi.

      – Es neesmu izglītots, – Evanss atzinās, – bet es saprotu, ka protestanti un katoļi ieausti Anglijā tikpat cieši kā pavedieni tajā zeķē, ko tu šobrīd velc kājā. Vai tu varētu izvilkt kādu diegu, neizārdot