Karalienes nerrs. Ella Mārča Čeisa

ka mēs esam daļa no viņu ģimenes. Bet viņu acīs mēs esam nevis cilvēki, bet tikai tādi paši izklaidējoši mērkaķi. – Ārčijs atņēma dzīvniekam persiku. Mērkaķis iespiedzās un sāka drudžaini lēkāt.

      – Jā, Viņu Majestātes tiešām liek mums skraidīt tāpat kā nabaga Strupdegunim. – Kaulukambaris pasniedzās pēc mērkaķa, bet tas nebija nomierināms.

      – Kādi ir mūsu pienākumi? – es jautāju.

      – Mēģinājumi, kostīmu pielaikošana, jaunu triku izdomāšana. Mēs uzkrājam baumas un iekļaujam tās priekšnesumos. Lasām joku grāmatas un izdomājam savējos. Nav viegli izvēlēties piemērotu mirkli un izrunu, lai joks būtu veiksmīgs un aizrautu karaliskos klausītājus. Mēs ar Robinu reizēm aizvedam Skrandaini un pārējos suņus ārpus pils sienām un rīkojam uzvedumus, ja vien neesam nepieciešami karalienei. Londonas iedzīvotāji labi maksā, lai redzētu valdnieces menažērijas uzstāšanos.

      – Kad karaliene ir aizņemta ar citām darīšanām, runājiet ar visiem, ko sastopat, – Robins ieteica. – Cilvēki gaida vairākas nedēļas, cerot uz audienci pie karalienes, un daudzi nekad to nesaņem. Viņi piedāvās daudz naudas, lai jūs kaut ko pateiktu valdniecei.

      – It īpaši sūtņi, – Ārčijs piebilda. – Tev nav pat jāaizbilst par viņiem. Izliecies, ka runāsi ar karalieni, bieži skaties uz sūtni un māj ar galvu.

      – Tas nav godīgi, – Sāra sacīja.

      – Misē tu drīkstēsi lūgt piedošanu, – Ārčijs pavīpsnāja. – Jābūt taču kādam labumam no visām šīm katoļu dziesmām un lūgšanām!

      – Jūs apmeklējat katoļu misi? – es jautāju, atcerējies Semjuelu.

      – Neatkarīgi no savas gribas, – Kaulukambaris noņurdēja.

      – Kalpojot karalienei, jāiet uz kapelu kopā ar viņu, – Sāra paskaidroja. – Bet ārpus šīm sienām pēdējā laikā bieži apcietina jezuītus un tos, kas viņus slēpj. Tēvs Filips ieradās pie karalienes, lai par to aprunātos.

      Ārčijs raidīja spļāvienu pār plecu, gandrīz trāpīdams spanielam. – Varētu domāt, ka skotam, pat tik stulbam, lai viņš kļūtu par katoļu priesteri, pietiktu prāta neuzkurināt karalienes dusmas.

      – Senās paražas dāvā cilvēkiem mierinājumu, – Vills Evanss iebilda. – Džefrij, tu redzēsi viņus lavāmies šurp un saņemam sakramentus, nebaidoties no aresta.

      Robins Labestīgais sarauca pieri. – Mises laikā viņus neaizturēs, bet bīskapa Loda spiegi pieraksta viņu vārdus. Es tikai priecājos, ka valdnieces saimes pienākums ir pievienoties viņai lūgšanu laikā. Ja kāds jautās, mēs izmantosim to kā attaisnojumu.

      Sāra pieskārās mātes atveidam ziloņkaulā. – Vai tu noliegtu savu ticību?

      Dulsineja pasvieda servjeti gaisā. – Reliģija sastāv no strīdiem par sīkumiem, kā teica karaliene Elizabete. Mana ģimene pārdzīvoja piecus monarhus, un nevienu no mums nesadedzināja. Mēs mainījām reliģisko pārliecību tikpat nepiespiesti kā apakšsvārkus. Pieslējāmies katolicismam, Anglijas baznīcai, protestantismam, pēc tam atkal bijām katoļi un vēlreiz protestanti. Mums ir vienalga, kāda reliģija uzvar; mēs nesaņemam neko no bagātībām, kas nokļūst Romā vai karaļa mantnīcā.

      – Taisnība, – Saimons piekrita un paņēma persiku no Ārčija šķīvja. – Visas reliģijas ir gatavas cīnīties, lai sagrābtu Anglijas dvēseli. Dažas būtu ar mieru slepkavot. – Viņš pasvieda persiku gaisā. Mērkaķis palēcās, noķēra augli un aizskrēja, bet suns tam aizrautīgi sekoja.

      Evanss noglāstīja bārdu. Šķita, ka milzis patiesi tic savām spējām ar veselā saprāta palīdzību atšķetināt simt gadus ilgušos reliģijas mežģus. – Karaliene apgalvo, ka vecais karalis Džeimss parakstīja slepenu ediktu, apsolot atcelt Anglijas katoļiem uzliktos sodus un ļaut karalienei brīvi pildīt savas ticības ceremonijas.

      – Vecais karalis ir miris, – Ārčijs noteica, un es nojautu slepenas sāpes viņa skarbajā balsī.

      – Bakingemas hercogs parlamenta priekšā apzvērēja, ka nav nekādu slepenu ediktu, – Kaulukambaris piebalsoja.

      – Hercogs spētu melot pat Svētajam Pēterim un neizrādīt nožēlu, – Vills atcirta. – Viņas Majestāte nemūžam neierastos Anglijā, nesaņēmusi no kroņa šādu solījumu.

      – Es neapskaužu karali Čārlzu, – Kaulukambaris sacīja. – Katoļi no viena Eiropas gala līdz otram dedzīgi vēlas nostāties karalienes pusē. Bīskaps Lods uzstāj, ka Viņa Majestātei kā Anglijas baznīcas galvam ir pienākums apspiest pretiniekus. It kā ar to nepietiktu, apkārt staigā drūmie puritāņi un cenšas sabojāt cilvēkiem jebkādu izklaidi. – Ģindenis drūmi saviebās.

      – Tagad es saprotu, kāpēc tu māci suņiem viņus apčurāt, – Labestīgais iesmējās. – Ja vien tu varētu iemācīt suņiem apčurāt Bakingemas hercogu!

      – Robin! – Evanss brīdināja. Pundura apjukums liecināja, ka pie šī galda hercogs ir aprunāts bieži. – Džefrijs ir dzimis kādā no hercoga īpašumiem. Viņa Gaišība uzdāvināja Džefriju karalienei pēc mielasta, kas veltīts Viņas Majestātei.

      Visi apklusa, un pastiprinājās aizdomas, ko es jau biju manījis pārējo acīs. Man vajadzēja tās gaisināt. Šī bija pirmā īstā pārbaude melošanas mākslā, jo Villam Evansam stāstītās puspatiesības nevarēja ņemt vērā. Milzis tā vēlējās ticēt labajam, ka viņu piemānīt bija viegli.

      Kaut man izdotos uzburt sejā tik sirsnīgu izteiksmi, kāda allaž piemita Semjuelam! – Paldies Dievam, ka man nekad vairs nevajadzēs ciest Bakingema kalpībā. Kā viņš mani mocīja šīs trīs nedēļas, lai es sagatavotos mielastam! – Es nodrebinājos. – Pat miesnieku kvartāla tumšākajos nostūros man neklājās tik grūti. Viņš neļāva man pat atvadīties no brāļa. – Sāra pieskārās mātes portretam, un viņas seja atmaiga līdzjūtībā. Es biju ieguvis pirmo atbalstītāju pie galda. – Bakingems mani nopirka kā vergu. Mans tēvs paņēma monētas. Es nejūtos parādā nevienam no viņiem.

      – Kādas ir tavas domas par piederēšanu karalienei? – Kaulukambaris jautāja.

      – Es vēlos tikai iekārtoties šeit, kur ir mana īstā vieta.

      – Mēs tev palīdzēsim iejusties, Džefrij. Vai ne? – Evanss uzsita ar roku pa galdu. Trauki nošķindēja, un Dulsineja un Saimons nomurmināja piekrišanas vārdus.

      – Protams! – Sāras acis mirdzēja. Robina Labestīgā aizrautība pagaisa, kad viņš to pamanīja. Vai mākslinieks juta pret punduri kaut ko vairāk, ne tikai draudzību?

      Ja es Sārai patiešām patiktu, viņa labprātāk atklātu man ziņas, ko es varētu pavēstīt Bakingemam. Mani vaibsti bija pievilcīgāki nekā Labestīgā seja, turklāt bez krāsas traipiem. Es palūkojos uz Villu Evansu, cenšoties apvaldīt vainas sajūtu.

      Šiem cilvēkiem es neko nebiju parādā. Viņiem pašiem jāizvēlas, vai izturēties kā naiviem muļķiem vai arī uzmanīties. Viņi dzīvoja galmā ilgāk nekā es un bija pieredzējuši intrigas. Viņi zināja, ka iepriekš es biju Bakingema rotaļlieta. Evansa dēļ viņi izturējās tik sirsnīgi, it kā mēs būtu ģimene. Es tam neticēju. Kurš gribētu iekļauties dīvaiņu ģimenē? Es centos apvaldīt nicinājumu, kas mani pārņēma, un piespiedu plaukstu pie sirds.

      – Pateicos par piedāvāto palīdzību. Es nepacietīgi alkstu iepazīt jūsu pasauli.

      Ārčijs paņēma nazi un nopētīja tā smaili. – Gudram ģenerālim jāizpēta zeme, ko viņš grasās iekarot. Kurš gan cits varētu to parādīt