Mēnessgaismas simfonija. Džūda Devero

vēlreiz mēģināja iedarbināt mašīnu, tomēr nekas nenotika, tāpēc viņa aizslēdza durvis un devās lielceļa virzienā. Koku mestā ēna bija tā sabiezējusi, ka bija gandrīz pavisam tumšs. Lapas iekustināja vēja brāzma, un Sofija savilka jaku ciešāk. Izdzirdējusi pa ceļu tuvojamies automašīnu, viņa instinktīvi atkāpās ēnā un nogaidīja, līdz tā pabrauc garām. Prātā rosījās atmiņas par visiem šausmu stāstiem, kuros bija iesaistīti vientuļi ceļotāji un sērijveida slepkavas, kas uzņēma tos savās automašīnās. Kad automašīna aizbrauca, Sofija turpināja ceļu un pārmeta sev par muļķīgām iedomām. Pēc Kimas teiktā, Edilīna bija drošākā vieta uz pasaules. Tur nenotika nekas slikts, izņemot dažas lielu apmēru zādzības pēdējo gadu laikā, par kurām Sofija izlasīja internetā, bet viņa nolēma par tām nedomāt.

      Garām pabrauca vēl divas mašīnas, un abas reizes Sofija nogaidīja koku pavēnī.

      – Ja es turpināšu tādā garā, es nemūžam nenokļūšu pilsētā, – viņa skaļi runāja un noskurinājās, iztēlodamās gājienu pa ceļu pusnaktī. Laiku pa laikam viņa uzkāpa uz ceļa un pārbaudīja telefonu, bet signāla joprojām nebija. Tomēr Sofija bija nogājusi ne vairāk par jūdzi.

      Aizrāvusies ar centieniem uztvert zonu, Sofija nedzirdēja tuvojošās automašīnas radīto troksni. Tā parādījās ceļa līkumā, raidīdama tik spožus staru kūļus, ka apžilbināja sievieti gluži kā briedi, kas izskrējis uz braucamās daļas. Automašīna brauca tieši viņai virsū! Sofija skaidri redzēja BMW simbolu dažu pēdu attālumā. Prātā bija tikai viena doma: izdzīvot! Sofija pacēla rokas un kā nirējs, kurš metas ūdenī, strauji metās uz ceļa malu. Viņa piezemējās uz sejas asu pundurozola zaru murskulī, un mute piebira pilna ar zemi. Sofija spēji pagriezās un pievērsa skatienu ceļam, kur maza BMW markas automašīna sudrabotā krāsā pārbrauca pāri viņas telefonam un grāmatai. Par laimi, Sofija bija pārlikusi rokassomu šķērsām pāri krūtīm, tāpēc tā nebija pazaudēta. Automašīna neapstājoties turpināja ceļu.

      Kad Sofija piecēlās kājās, viņa sajuta sāpes visā ķermenī. Nokļuvusi atpakaļ uz ceļa, viņa savāca telefona atliekas un pacēla aploksni. Uz tās bija redzamas riepu atstātas pēdas, un viens stūris bija atplēsts vaļā. Bija tumšs, tomēr Sofija redzēja, ka aploksnē ievietotā grāmata ir apbružāta un tās lapas salocītas. Viņa nezināja, vai grāmata tāda bijusi iepriekš, vai arī tās ir BMW vadītāja pārgalvīgās rīcības sekas.

      Sofija ar telefona atliekām un aploksni rokās nogāja ceļa malā un brīdi cīnījās ar asarām. Iespējams, viņa netiktu sodīta, ja atdotu grāmatu nevainojamā stāvoklī, bet tagad tā izskatījās gandrīz iznīcināta. Sofijai draudēja cietumsods kāda riebīga autovadītāja dēļ…

      Viņa izvilka no matiem lapas, izspļāva mutē sabirušo zemi un noslaucīja asiņainās skrambas uz rokām un kājām. Sofija zināja, ka rīkojas nepareizi, bet viņai vajadzēja atbrīvoties no dusmām. Pretējā gadījumā viņa iekristu bedrē un nemūžam no tās neizkļūtu.

      Sofija devās ceļā. Šoreiz viņa neslēpās no automašīnām, bet turpināja iet. Trīs vadītāji – vientuļi vīrieši – piedāvāja sievieti aizvest. Sofijas dusmas pieauga ar katru mirkli, un, apveltījusi vīriešus ar naidpilniem skatieniem, viņa tiem visiem atteica.

      Kājas smeldza, ievainojumi un nobrāzumi sāpēja, pēdas pārklājās ar tulznām. Katra Sofijas ķermeņa colla šķietami izstaroja sāpes. Tomēr viņa turpināja ceļu, atsaukdama atmiņā dārgo automašīnu, kas pārbrauca pāri grāmatai. Sievietes prātā tas līdzinājās Kārtera nevērīgajai rīcībai; arī viņš ne reizi neatskatījās. Viņa spēra soļus citu pēc cita ar tik lielu spēku, ka ķermenim cauri izskrēja trieciena vilnis. Tomēr Sofija neapstājoties turpināja ceļu, gluži tāpat kā automašīnas vadītājs.

      Pirms Sofija ieraudzīja krogu, viņa dzirdēja no tā plūstošo troksni. Tas nebija skaļš, bet, kad kroga durvis tika atvērtas, atskanēja rokmūzikas un kantrimūzikas simfonija.

      Sofijas soļi kļuva lēnāki. Viņa bija atradusi apdzīvotu vietu. Tas nozīmēja, ka varēs pasūtīt taksometru. Varbūt Vingeitas kundze, Sofijas dzīvojamā nama īpašniece, varēs atbraukt viņai pakaļ. Ja Edilīna patiešām bija tik laba pilsēta, par kādu to uzskatīja Kima, te vajadzēja būt palīgiem.

      Kad Sofija apstājās, lai palaistu garām automašīnu, viņa to ieraudzīja. Stāvlaukuma kreisajā malā bija novietots tas pats sudrabotais BMW markas auto, kas gandrīz notrieca pašu Sofiju, iznīcināja viņas telefonu un visdrīzāk panāca to, ka viņai būs jāpavada vairāki gadi cietumā. Sofija atmeta galvu, sasprindzināja nobrāzto žokli un, pasitusi padusē apbružātajā aploksnē ielikto pavārgrāmatu, devās pāri ielai.

      Nokļuvusi restorānā, Sofija apžilba, tāpēc nostājās durvju ailē, lai palūkotos apkārt. Apkārt valdīja miers, pie galdiņiem sasēdušie cilvēki milzīgos apjomos tiesāja eļļā vārītus ēdienus. Tas bija Amerikai raksturīgs skats. Pa kreisi atradās liels mūzikas automāts, vieta dejām un daži galdiņi, pie kuriem sēdošie vīrieši un sievietes dzēra alu no kausiem un ēda vistu spārniņus no milzīgām bļodām. Sofija bija pārliecināta, ka spēs pazīt cilvēku, kurš viņu gandrīz nogalināja.

      Ceļa pēdējās pāris jūdzes Sofija pavadīja, iztēlodamās garenu seju, tuvu novietotas acis un pat lielas ausis. Garu un kalsnu, un, protams, turīgu vīrieti. Kārtera ģimene bija turīga. Ja viņš notriektu sievieti, tad brīnītos, kāpēc viņa nepavācās malā. Vai Kārters sauktu savu upuri par “vasaras noziegumu”?

      Viņa piegāja pie bāra letes un gaidīja, līdz pienāca bārmenis. Tas bija jauns vīrietis ar gaišiem matiem un zilām acīm.

      – Sveika! Kas ar tevi noticis? – viņš jautāja.

      – Mani gandrīz notrieca automašīna.

      Puisis izskatījās norūpējies.

      – Tiešām? Vai gribi, lai sazinos ar šerifu?

      Sofija satvēra nozagto grāmatu ciešāk.

      – Nē, – viņa nelokāmi noteica. – Es tikai vēlos noskaidrot, kam pieder sudrabkrāsas BMW.

      Bārmenis pavēra muti, grasīdamies kaut ko teikt, bet pie bāra letes sēdoša sieviete ierunājās pirmā.

      – Vai redzi to čali zilā kreklā?

      – Vai tas ir viņš? – Sofija vaicāja.

      – Jā, tas ir viņš, – sieviete atbildēja.

      – Gārlenda kundze, – bārmenis iesāka, – es nedomāju… – Liec aiz auss, – sieviete uzrunāja Sofiju, – tas cilvēks ir draņķis. Viņš uzskata, ka zina vairāk par jebkuru citu pilsētas iedzīvotāju. Es gribu, lai kāds viņu noliek pie vietas.

      Sofija neatbildēja, tikai palocīja galvu un devās taisnā ceļā pie norādītā galdiņa. Vīrietis sēdēja ar muguru pret viņu, tāpēc seja nebija redzama. Pie galdiņa bija vēl divi citi vīrieši, kuru acis, Sofijai parādoties, iemirdzējās. Viņa nelikās par tiem ne zinis un nostājās Gārlenda kundzes parādītā vīrieša priekšā.

      Vīrietis bija ārkārtīgi pievilcīgs, bet izskatījās noguris un noskumis, un Sofijai kļuva viņa žēl. Bet, viņu ieraudzījis, vīrietis tā saviebās, it kā Sofija no viņa grasītos pieprasīt kādu pakalpojumu. Tas sievieti salauza. Viņa gribēja tikai parunāt un pateikt visu, ko domā, bet negrasījās pieļaut, ka viņu uzlūko kā… slogu. Sofija nevienam nebija slogs, viņa kopš sešpadsmit gadu vecumā sāka strādāt.

      Viņa lepojās ar prasmi uzturēt sevi pati.

      – Vai varu palīdzēt? – vīrietis jautāja zemā balsī, it kā gaidītu, ka Sofija pieprasīs kaut ko briesmīgu.

      – Vai