Mēnessgaismas simfonija. Džūda Devero

iesāka. – Kima par maniem darba pienākumiem izteicās miglaini, un viņa minēja, ka tas būs pagaidu darbs, tāpēc…

      – Nē, itin nemaz! – iesaucās pa vidu stāvošā sieviete. Viņa bija patīkami apaļīga un izskatījās pēc tāda cilvēka, kurš bieži smejas. – Es esmu Betsija, un šī ir Alise. Mēs vēlamies sveikt tevi Edilīnā, un tavs darbs būs palīdzēt doktoram Rīdam…

      – Mūsu dārgajam doktoram Rīdam, – Alise iejaucās.

      – Jā, tu sniegsi mūsu augstu godātajam un visu mīlētajam doktoram Rīdam jebkādus personīgus pakalpojumus, kādi vien viņam būs nepieciešami.

      – Un visu, ko viņš gribēs, – Hetere piebilda.

      – Ko tieši tas nozīmē? – Sofija jautāja. – Vai runa ir par apkopējas darbu vai finanšu darījumiem? Vai ko citu?

      – Jā, – Betsija atbildēja, – es gribu teikt – nē, tev nebūs jāstrādā par apkopēju, bet, patiesību sakot, šobrīd viņam nav apkopējas.

      – Agrāk te strādāja apkopēja, – Alise piebilda, – bet viņa… Nu, viņai nācās pamest darbu, tāpēc viņa, ē… aizgāja.

      – Tas nenotika doktora Rīda dēļ, – Hetere ātri piebilda. – Viņai vajadzēja redzēt zirnekļu tīklus, bet viņa tos nepamanīja, tāpēc…

      – Hetere grib teikt, ka tu būsi doktora Rīda personīgā asistente, tāpēc darīsi visu iespējamo, – Betsija turpināja.

      – Kad es viņu satikšu? – Sofija jautāja.

      – Ko tad? – Alise bija neizpratnē.

      Betsija viņu iedunkāja ar elkoni.

      – Doktors Rīds strādā ilgas, garas stundas, un reizēm viņš ierodas darbā agri un dodas mājās vēlu. Iespējams, ka tu viņu nesatiksi vairākas dienas.

      – Ja mums izdosies to noorganizēt, – Hetere klusā balsī piebilda.

      Betsija uzmeta viņai niknu skatienu.

      – Hetere grib teikt, ka mums ir grūti organizēt viņa ārkārtīgi noslogoto darba grafiku. Doktors Rīds ir ļoti aizņemts, jo dzīvo citu cilvēku labā un vienmēr meklē iespējas tiem palīdzēt. Viņš domā tikai par saviem pacientiem.

      – Izklausās, ka viņš ir fantastisks cilvēks, – Sofija teica. Viņa atcerējās, kā Kima stāstīja par savu neciešamo brāli un viņa draudzeni no dzimtās pilsētas. “Viņa ir visgarlaicīgākais cilvēks uz pasaules,” Kima teica. “Es nesaprotu, kāpēc Rīdam viņa patīk.”

      Trīs sievietes gaidoši skatījās uz Sofiju, bet viņa nezināja, ko teikt.

      – Vai man atnākt vēlāk, kad Rīds būs šeit, lai varu uzzināt savus pienākumus?

      – Ak nē! – Betsija iesaucās. – Viņš atgriezīsies tikai vakarā. Vēlu vakarā.

      – Kas notiks ar viņa pacientiem? Vai viņi nav pierakstījušies uz vizīti pie ārsta?

      – Mēs atcēlām visus pierakstus, – Hetere atbildēja.

      – Jo ir citi, steidzami pienākumi, – Alise piebilda.

      – Es tev iesaku doties augšstāvā un iekārtoties, jūties kā mājās, – Betsija ierosināja.

      Sofijai nebija ne jausmas, par ko sievietes runā. Šeit bija darbavieta, nevis mājas. Viņa nepaguva paust savas šaubas, jo sievietes atvēra durvis un gandrīz vai ar varu uzstūma Sofiju augšup pa kāpnēm. Viņa palika viena dzīvoklī.

      Pirmā doma bija: šis nav labs dzīvoklis. Tajā bija maz logu, maz mēbeļu, un tās pašas klāja putekļu kārta. Izskatījās, ka cilvēki pirms jaunu mēbeļu iegādes atbrīvojās no esošajām, atdodot tās doktoram Rīdam. Putekļi bija visur, un nekur nemanīja personiskus priekšmetus. Pat viesnīcu istabas nebija tik bezpersoniskas.

      Dzīvoklī bija viena liela dzīvojamā istaba, vecs ēdamgalds un trīs noplukuši krēsli, kā arī neliela virtuvīte un galvenā sadzīves tehnika. Istabas galā bija atvērtas durvis, kas veda uz tikpat bezpersonisku guļamistabu, kāds bija viss pārējais dzīvoklis. Gulta nebija saklāta, bet neizskatījās arī savandīta. Pēdējā telpa dzīvoklī bija vannas istaba ar veļas mazgājamo mašīnu un žāvētāju.

      Sofija atgriezās dzīvojamā istabā. Viņa piezvanīja Kimai, izmantojot stacionāro telefonu, un uzreiz saņēma atļauju palikt viņas mājās.

      – Jūties kā pati savējās, – viņa teica.

      Pēc tam Sofija atklāja, kur atrodas. Kima ievaidējās.

      – Tā ir briesmīga vieta, vai ne? Iepriekš tur dzīvoja šerifs. Viņa darbavieta ir blakus ēkā, un dzīvoklis atrodas gan virs šerifa, gan ārsta kabineta.

      – No kurienes ir šīs mēbeles? – No vecmāmiņas bēniņiem.

      – Tā jau domāju. Kima, es nevēlos izklausīties nepateicīga, bet es nesaprotu, kas man šeit jādara.

      – Panāc to, lai viņš paliek te.

      – Ko tas nozīmē?

      – Rīds piekrita palikt Edilīnā trīs gadus, kamēr mūsu sākotnējais ārsts, doktors Triss, strādā Ņujorkā, lai nebūtu šķirts no Džekas.

      – Vai otrais ārsts ir Džekas vīrs? Doktors Triss?

      – Atvaino, es biju ieņēmusi prātā, ka tu esi informēta par visiem notikumiem. Jā, Džeka apprecējās ar doktoru Trisu. Kad viņa saņēma darba piedāvājumu Ņujorkā, Triss devās līdzi, un Edilīnā vairs nebija ārsta. Aptuveni pēc diviem ar pusi gadiem Triss atgriezīsies, tad mans brālis atkal dosies ceļā. Līdz tam laikam viņš mitināsies tajā atbaidošajā dzīvoklī.

      Sofija centās aptvert jaunumus, un viņa sajuta simpātijas pret doktoru Rīdu. Lielākā daļa cilvēku nerīkotos tik cēli.

      – Vai Edilīnā nav kādas mājas, ko Rīds varētu noīrēt?

      – Viņš tikai ar grūtībām atlicina laiku miegam, dzīvesvietas meklējumiem tā nepietiek. Sofij?

      – Jā? – viņa atbildēja.

      – Mans brālis ir nelaimīgs. Viņš pieņēma negribētu darba piedāvājumu un iestrēga šajā pilsētā uz vairākiem gadiem. Es priecātos, ja tu spētu padarīt viņa dzīvi patīkamāku. Tev tiek piešķirtas tiesības darīt ar šo briesmīgo dzīvokli visu, kas ienāk prātā.

      – Es nezinu… – Sofija iesāka, palūkodamās apkārt. – Es neesmu pārliecināta…

      – Tu to spēj, – Kima uzsvēra un sāka uzmundrinošu runu.

      Sofija negribot pasmaidīja. Kima bija darbīga un apņēmīga sieviete. Atlika tikai pateikt, ka ir neiespējami kaut ko paveikt, un viņa ķērās pie darba. Šobrīd Kima uzskatīja, ka Sofijas problēmu cēlonis ir pašapziņas trūkums. Tas bija tālu no patiesības. Sofija izjuta vilinājumu pārtraukt Kimas runu ar vārdiem “Es gluži vienkārši baidos, ka mani meklē FIB”, tomēr viņa to nedarīja. Tā vietā Sofija teica:

      – No tā visa izriet, ka man jābūt apkopējai, sekretārei, pavārei un interjera dizainerei. Tie visi izklausās pēc sievas pienākumiem. Vai darba pienākumos ir iekļauts arī sekss?

      Sofija pajokoja, bet Kima nelikās par to ne zinis.

      – Manuprāt, satriecošs sekss visas nakts garumā uzlabotu jums abiem garastāvokli. Man tas palīdz. Par to runājot, Treviss rāda uz savu pulksteni. Man jādodas. Sofij, nekautrējies uzlaikot manus apģērbus. Es šī ceļojuma laikā esmu iegādājusies tik daudz drēbju, ka man būs nepieciešama brīva vieta