Mēnessgaismas simfonija. Džūda Devero

jāsaprot, ka tu esi tāda meitene, kuru vīrieši…”

      Viņa aizliedza sev atsaukt atmiņā vārdus, ko Kārters teica abu pēdējā kopējā vakarā. Veids, kādā viņš runāja, Sofiju sāpināja gandrīz tikpat ļoti kā paši vārdi. Kārteru izbrīnīja tas, ka Sofija nezināja kaut ko, viņaprāt, pašsaprotamu. Viņa raudzījās sejā, ko bija mīlējusi, un saprata – Kārters nejūtas atbildīgs. Vainīga bija tikai Sofija, jo pārpratusi Kārteru kopš paša sākuma. “Es biju pārliecināts, ka tu par to zini,” Kārters taisnojās, neizpratnē saraucis uzacis. “Tas bija tikai vienas vasaras romāns. Vai tad par to neraksta grāmatās? Nekas cits mūs nesaistīja, un vēlāk mēs šīs vasaras notikumus atcerēsimies ar prieku.”

      Vārdi likās tik patiesi, ka Sofija sāka šaubīties par sevi un pieļāva domu, ka zinājusi patiesību, tikai atteikusies to atzīt. Jebkurā gadījumā viņa jutās sagrauta un pievilta. Sofija no visas sirds ticēja, ka mīl Kārteru un ka viņu jūtas ir abpusējas. Kārters uzklausīja viņas žēlabas par darbu un to, cik bieži viņa jutās kā palaidusi garām visu dzīvi, un visbeidzot sāka Sofiju skūpstīt, līdz viņa apklusa.

      Pēc augstskolas absolvēšanas aizritēja gandrīz gads, līdz Sofija aptvēra, ka ir smagi ziedot pašas dzīvi, lai palīdzētu citam. No smejošas studentes viņa pārtapa jaunā sievietē, kura strādāja divos darbos. Sofija visu dienu stāvēja kājās, smaidīja, runājot ar klientiem, priekšniekiem, kolēģiem, un pēc darba laika beigām viņai bija citi pienākumi. Sofija izmēģināja visu: viņa bija viesmīle, administratore, pagaidu sekretāre, pārdevēja uz nepilnu slodzi. Neviens nevēlējās pieņemt Sofiju darbā uz ilgāku laiku, jo zināja: līdzko Līsa beigs skolu, Sofija dosies projām. Šāds dzīvesveids bija viņu nogurdinājis. Kad Sofija atgriezās mājās, Līsa palīdzēja pagatavot vakariņas, bet viņai bija jāpilda mājasdarbi. Turklāt kopā ar viņām dzīvoja patēvs Ērnijs. Vienmēr klātesošais un vērīgais vīrietis ar dzēriena pudeli rokā gaidīja brīdi, kad Sofija novērsīs skatienu. Viņa gribēja aizvest Līsu projām no pilsētas, tomēr Ērnijs bija meitenes aizbildnis, tāpēc viņas bija spiestas palikt. Līdzko Sofija atgriezās pilsētā, Ērnijs paziņoja, ka ir savainojis muguru un pametis autovadītāja darbu Treeborne Foods. Tas nozīmēja, ka ģimenes uzturēšanas pienākums uzgūla Sofijas pleciem. Viņa runāja ar juristu par iespēju kļūt par māsas aizbildni, bet jurists paskaidroja, ka tiesu darbi izmaksātu pārāk daudz. Ērnijs nebija iepriekš sodīts un apgalvoja, ka uzreiz pēc atlabšanas atgriezīsies darbā. Turklāt Līsas māte pirms nāves piešķīra Ērnijam aizbildņa tiesības, un abu laulība bija likumīgi noslēgta. Sofijai neatlika nekas cits kā vien gaidīt, kad māsa kļūs pilngadīga.

      Kopumā Sofijas dzīve kopš augstskolas absolvēšanas bija stresa pilna, līdz viņa satika Kārteru. Vairāku gadu garumā Sofijas dzīves centrā bija māsa, bet Līsa atrada nepilnas slodzes darbu, un Sofijai kļuva vieglāk. Pirmo reizi vairāku gadu laikā viņai parādījās pa kādam brīdim, ko veltīt sev, un tad Sofijas dzīvē uzradās Kārters. Viņa iespaidā Sofija saprata, ka vēlas ne tikai strādāt radošu darbu, bet arī izveidot ģimeni. Ģimene bija svarīgākais Sofijas dzīvē. Otro vietu ieņēma māksla.

      Viņa atkāpās no automašīnas un aplūkoja apkārt esošo mežu. Sofija cerēja, ka tas viss ir palicis pagātnē. Pirms divām dienām viņa aizveda Līsu uz pavalsts augstskolu, un bankā bija noguldīta naudas summa, ar ko pietika pirmā studiju gada izmaksu nosegšanai. Atvadoties abas māsas apskāvās un raudāja un Līsa Sofijai pateicās. Sofija mīlēja māsu un zināja, ka viņai Līsas pietrūks, tomēr viņa jutās brīva un tikusi pie iespējas veidot savu dzīvi no jauna. Svarīgākais cilvēks Sofijas jaunajā dzīvē bija Kārters Trīborns – vīrietis, kuru viņa bija iemīlējusi.

      Divsimt jūdžu garo ceļu līdz patēva mājai Sofija mēroja, būdama lieliskā garastāvoklī, un viņa jutās labāk nekā jebkad agrāk. Sofija plānoja turpināt darbu mākslas jomā, ko bija apguvusi augstskolā, un pavadīt atlikušo dzīvi kopā ar Kārteru. Viņa piederība Trībornu ģimenei varēja radīt problēmas, bet Sofija bija gatava tām pielāgoties. Viņa vairākas reizes bija satikusi Kārtera tēvu, kurš rūpīgi uzklausīja visu viņas sakāmo. Viņš atstāja ļoti patīkama cilvēka iespaidu un nemaz nešķita tik biedējošs, par kādu viņu uzskatīja pārējie. Viņi pret Trīborna kungu izturējās ar bijību, jo viņa milzīgajā fabrikā strādāja visi pilsētas iedzīvotāji.

      Sofija gribot negribot salīdzināja Kārtera tēvu ar savu slinko patēvu – alkoholiķi. Viņš bija cilvēks, no kura Sofijai vajadzēja pasargāt māsu. Pēc tam, kad bija aizvedusi Līsu uz augstskolu, Sofija atgriezās mājā, ko bija iegādājusies viņas māte; Sofija kopš mātes nāves maksāja hipotekāro kredītu. Ērnijs sveiciena vietā prasīja, ko Sofija gatavos vakariņās. Viņa pasmaidīja un atbildēja patēvam, ka viņam jāgatavo pašam.

      Pēc desmit minūtēm Sofija ieradās Kārtera mājās. Viņi mīlējās, un pēc tam Kārters paziņoja, ka nākamā gada pavasarī precēsies ar citu meiteni. Viņa un Sofijas attiecības bijis tikai “vasaras romāns”.

      Reizēm emociju uzplūdā cilvēki zaudē spēju domāt. Kārters pilnībā izmantoja Sofijas apjukuma stāvokli: iegrūda sievietei rokās viņas drēbes un gandrīz vai ar varu izstūma laukā pa mājas parādes durvīm. Tad Kārters uzspieda uz viņas pieres šķīstu skūpstu un aizvēra durvis. Sofija nezināja, cik ilgi tur stāvējusi – varbūt tās bija desmit minūtes, varbūt stunda. Viņa nespēja koncentrēt skatienu vai atsākt domāt. Piepeši viņai ienāca prātā, ka tas bijis kāds novēlots aprīļa joks. Kārters viņu vienkārši izmuļķojis.

      Viņa atvēra lielā nama durvis un iegāja iekšā. Priekšā rēgojās milzīgais vestibils un platās, izliektās kāpnes. Sofija klusi un nesteidzīgi uzkāpa pa kāpnēm, uz kurām bija uzklāts paklājs. Viņas sirds strauji pukstēja. Sofija nosprieda, ka nepareizi saklausījusi Kārtera teikto.

      Apstājusies pie viņa istabas, Sofija tajā ielūkojās pa atvērtajām durvīm. Atgūlies gultā un uzgriezis Sofijai muguru, Kārters runāja pa telefonu. Viņš runāja klusā un pavedinošā balsī, ko Sofija bija dzirdējusi neskaitāmas reizes. Bet tagad viņš pavedinošos vārdus veltīja kādai sievietei, vārdā Treisija.

      Sofija izdzirdēja troksni apakšstāvā un atjēdzās. Viņa slapstījās pilsētas turīgākās ģimenes namā, un pa kāpnēm augšup devās pats Trīborna kungs.

      Viņai neatlika nekas cits kā noslēpties aiz pavērtajām Kārtera istabas durvīm.

      Trīborna kungs apstājās durvīs, un nodārdēja viņa spēcīgā balss, ko labi pazina vairāki tūkstoši Treeborne Foods strādnieku.

      – Vai tu tiki vaļā no tās meitenes?

      – Jā, tēt, – Kārters atbildēja, un viņa balsī bija ne kripatas nožēlas.

      – Labi! – Trīborna kungs teica. – Viņa ir glīta, tomēr mēs nedrīkstam uzturēt attiecības ar viņas ģimeni. Mums ir jāsaglabā statuss. Mums…

      – Es zinu, – Kārters garlaikoti attrauca. – Tu to visu stāsti jau kopš manas dzimšanas. Es gribu turpināt sarunu ar Treisiju.

      – Pasveicini viņas tēvu, – Trīborna tēvs atbildēja un devās projām pa gaiteni.

      Kad Kārters aizvēra guļamistabas durvis un Sofija palika gaitenī, viņa gandrīz zaudēja samaņu. Pirmais impulss lika pēc iespējas ātrāk izkļūt no mājas. Nonākusi līdz pirmajam pakāpienam, Sofija spēji apstājās. Piepeši viņai kļuva skaidrs, kas jādara. Viņa pagriezās, pārliecināti aizsoļoja garām Kārtera istabai un iegāja viņa tēva kabinetā. Durvis bija atvērtas, un telpā neviena nebija. Uz lielā ozolkoka galda bija tas. Recepšu grāmata. Pirms divām stundām Kārters to bija izņēmis no seifa.

      Trībornu pavārgrāmata mazpilsētā bija leģendāra, un to pieminēja visas uzņēmuma reklāmas.