Mēnessgaismas simfonija. Džūda Devero

vietā un mazliet vīna?

      – Tieši tā. – Rīds apsēdās dīvānā. – Viņa ir nopirkusi arī jaunus spilvenus.

      – Ak tā? – Kima nebija dzirdējusi brāli runājam tik omulīgā balsī, kopš viņš uzsāka darbu Edilīnā. Iespējams, tas, ka viņš nesatika Sofiju, bija labi. Augstskolā vīrieši viņas klātbūtnē mēdza uzvesties kā muļķi. Sofijas glītā seja un skaistais augums lika viņiem zaudēt runas spējas.

      – Ko tu darīsi rīt?

      – Es visu dienu pavadīšu Ričmondā.

      – Kāpēc? – Kima vaicāja stingrā balsī.

      – Tā gan nav tava darīšana, bet es piedalīšos acu operācijā.

      – Un tālab savus pacientus sūtīsi projām no Edilīnas?

      – Kima jautāja.

      – Es nebūšu šajā pilsētā mūžīgi. Līdzko Triss būs izdzīvojies lielpilsētā, es…

      Kima viņu pārtrauca.

      – Neaizmirsti, ka sestdien Makterni rīko Visu svēto dienas priekšvakara ballīti. Ko tu vilksi?

      Rīdam uznāca žāvas.

      – Rīd! – Kima asi iesaucās. – Tev ir jāpiezvana Sofijai un jāpasaka viņai paldies. Šajā nedēļas nogalē tu vari uzaicināt viņu uz randiņu. Sestdienās un svētdienās tu nestrādā, vai ne?

      – Šķietami.

      – Ko tas nozīmē?

      – Acīmredzot no malas izskatās, ka es nestrādāju.

      – Es zinu, ko nozīmē vārds “šķietami”! Kāpēc vecākie bērni vienmēr izturas pret jaunākajiem kā pret muļķadesām? Rīd, ko šis vārds nozīmē tev?

      – Tas nozīmē, ka mani var sazvanīt visu diennakti. Puse šīs pilsētas iedzīvotāju nedēļas nogalēs pamanās saslimt.

      – Nu, šonedēļ tā nenotiks. Šonedēļ tu apmeklēsi Visu svēto dienas priekšvakara pasākumu.

      – Nē, neapmeklēšu. Es neciešu tādus pasākumus. Esmu pavadījis daudz laika valstīs, kuru iedzīvotāji tic maģijai. Visu svēto dienas priekšvakars nav smieklīgs.

      – Tu izdomā attaisnojumu, lai neietu uz ballīti.

      – Izrādās, tu nemaz neesi dumja.

      – Kad zvanīsi Sofijai, tu varēsi viņu uzaicināt uz randiņu. Jūs varēsiet iepazīties krāšņā pasākumā. Klau, man jādodas. Piezvani Sofijai! Dzirdi? Piezvani Sofijai.

      – Man nav viņas numura.

      – Zvani uz manu mājas numuru. Viņa dzīvo tur.

      – Labi, – Rīds nomurmināja un beidza sarunu.

      Piektā nodaļa

      Kad iezvanījās telefons uz naktsskapīša, Sofija nezināja, vai vajadzētu atbildēt. Iespējams, ka zvanītājs gribēja runāt ar Kimu. Tomēr pēc astotā zvana viņa pacēla klausuli.

      – Halo? – viņa nedroši ierunājās.

      – Vai tu esi Sofija?

      Sievietes sirds apstājās. Viņa bija atrasta. Sofija paskatījās uz gultā nolikto aploksni, uz kuras bija automašīnas riepu atstātas pēdas. Tai blakus bija nobružātā un sapluinītā vecā pavārgrāmata. Tā bija taisīta no nodzeltējušām, ar lenti sasietām un aprakstītām papīra lapām. Tomēr teksts bija rakstīts vai nu tādā valodā, ko Sofija neprata, vai arī bija šifrēts.

      – Jā, es esmu Sofija, – viņa atbildēja, aizturējusi elpu.

      Melot nebija jēgas.

      – Es esmu doktors Rīds. Nē, sauc man vienkārši par Rīdu. Pēc tādām vakariņām, kādas tu man pagatavoji, vari mani saukt, kā vien vēlies.

      Vīrietim bija patīkama zema balss. Tā radīja asociācijas ar kausētu šokolādi.

      – Es cerēju, ka tev patiks.

      Sofija pūlējās atcerēties, kā Kimas brālis izskatās.

      – Ja nebūtu Treeborn Foods izstrādājumu, es…

      – Ko?! – Sofija iesaucās, bet saprata, ka runa ir par saldēto pārtiku Rīda ledusskapja saldētavas nodalījumā. Kad Sofija atvēra mazās durtiņas un ieraudzīja kastes ar uzrakstu Treeborne, viņa pārbijās. – Ak tā. Atvaino, es gandrīz izlēju dzērienu. Jā, tie ir saldētas pārtikas ražotāji.

      – Ko tu dzer? – Rīds flirtējot vaicāja.

      Sofija jau sen bija pārliecinājusies par teiciena “Ceļš uz vīrieša sirdi iet caur viņa vēderu” patiesumu.

      – Tu iztukšoji vīna pudeli, vai ne?

      – Es apēdu visu un izdzēru visu. Es reti… – Viņš meklēja īstos vārdos.

      – Noreibsti?

      – Tu runā kā īsta Dienvidu skaistule. Jā, esmu iereibis, bet es neēdu pusdienas un brokastīs ēdu sviestmaizi ar olu.

      – Tas ir neveselīgi. Cikos man atnākt rīt? Vai esmu pieņemta darbā?

      – Vai tu runā nopietni? – Rīds atbildēja. – Es dubultošu tavu algu. Starp citu, cik daudz es tev maksāju?

      Sofija iesmējās.

      – Man nav ne jausmas. Kima nepieminēja naudu. – Ko Kima ir viņam pastāstījusi par mani? – Vai viņa ar tevi nerunāja par mani un darbavietu?

      – Es domāju, ka tu labi pazīsti manu māsu. Viņa man piezvanīja un paziņoja, ka ir nolīgusi tevi par manu personīgo asistenti, un beidza sarunu. Es pat nezināju, kad tu ieradīsies.

      Sofija ar lūpām bez skaņas izveidoja vārdus: “Paldies, Kima!”

      – Man ātri vajadzēja darbu, un Kima palīdzēja.

      – Izklausās draudīgi, – Rīds līdzjūtīgi teica. – Sarežģījumi mīlestībā?

      Kopš pēdējās tikšanās ar Kārteru Sofijai nebija iespējas par to kādam pastāstīt. Studiju gados viņas kopā ar Kimu un Džeku plaši apsprieda vīriešu nodevīgo dabu.

      Kopš tā laika Sofijai nebija neviena, ar ko izrunāties.

      – Es… – viņa iesāka un sajuta spiedienu krūškurvī.

      – Kas notika? – Rīds jautāja klusā balsī.

      Viņš runāja tik saprotoši, ka Sofija nolēma atklāt patiesību, tomēr centās runāt bezrūpīgi.

      – Viss notika pēc sena scenārija. Atšķirīgi uzskati. Es domāju, ka mums ir nopietnas attiecības, bet viņš apgalvoja, ka tā bijusi tikai vasaras aizraušanās. Izrādās, ka visu šo laiku viņš bija saderinājies ar citu sievieti.

      Rīds nesmējās. Viņš klusā balsī atbildēja:

      – Es zinu.

      – Ko Kima tev par mani stāstīja? – Sofija satraukti vaicāja.

      – Neko. Goda vārds. Es runāju par sevi. Man nodarīja gandrīz to pašu.

      Sofija centās atcerēties, ko Kima stāstījusi par savu brāli, bet tie bija pārāk seni notikumi, pēc kuriem piedzīvots daudz jauna.

      – Vai tev un Džekai nebija attiecību? Vai viņa nebija tevī iemīlējusies?

      – Džeka? Nē. Nekā tamlīdzīga. Viņa bija bērns. Viņa izauga un kļuva par glītu sievieti, un es apskaudu Trisu, tomēr mums nav bijis attiecību. Ja vien neskaita faktu, ka