Mēnessgaismas simfonija. Džūda Devero

būtu noticis pēc mana plāna, es tagad būtu iestrēdzis Edilīnā uz visiem laikiem un nevarētu apceļot pasauli.

      – Tā ir taisnība, – Elena piesardzīgi atbildēja. – Tomēr, cik atceros, to pašu tev savulaik teica vairāki citi cilvēki.

      – Iespējams, bet vakar es biju paēdis Sofijas gatavotās vakariņas, izdzēris pudeli vīna un… Nezinu, varbūt esmu sasniedzis sāpju slieksni. Ja esmu spiests šeit pavadīt vēl divus ar pusi gadus, varbūt ir vērts mēģināt padarīt šo laiku patīkamu. Ko tu par to domā?

      – Jā, – Elena atbildēja drebošā balsī.

      – Mammu! Vai tu raudi?

      – Nē, protams! – viņa attrauca. – Bet mani priecē tavs domu gājiens. Es parunāšu ar tām muļķa sievietēm, kas pie tevis strādā, un darīšu visu iespējamo, lai Sofija neuzzinātu patiesību pēc iespējas ilgāk.

      – Līdz šai nedēļas nogalei. Ja tev izdosies noslēpt patiesību trīs dienas, es būšu ļoti pateicīgs.

      – Neaizmirsti par lielo pasākumu rītvakar. Tur būs visi mums pazīstamie cilvēki. Es pasūtīju tavu tērpu pirms vairākiem mēnešiem, un Sāra to ir gandrīz sagatavojusi valkāšanai.

      – Es varu aplikt stetoskopu un lūgt visus novilkt drēbes pirms pārbaudes.

      Viņa māte nesmējās, un Rīds sāka aizbildināties ar vajadzību beigt sarunu, bet aprāvās.

      – Kāpēc tu sauc manas darbinieces par muļķēm?

      – Tāpēc, ka viņas dod priekšroku Tristanam, nevis manam dēlam.

      – Paldies, mammu.

      Plati smaidīdams, Rīds beidza sarunu. Tomēr jau pēc mirkļa viņš sāka drudžaini domāt par to, ko var pagūt izdarīt nieka triju dienu laikā.

      Rīds stāvēja Frazier Motors lielajā birojā un gaidīja pārdevēja parādīšanos. Salicis rokas kabatās, viņš lūkojās ārā pa stikla sienu. Apakšā bija milzīgā izstāžu zāle, kur atradās mirdzoši tīras automašīnas un klīda pārdevēji, gatavi no tām notraust vismazāko putekli.

      Aiz Rīda muguras tika atvērtas durvis, bet viņš nepagriezās.

      – Ko nozīmē teiciens “Dakter, izārstē sevi”?

      Rīds pagriezās un ieraudzīja, ka durvju ailē nostājies viņa brālēns Kolins Freizers, ar milzīgo augumu aizsegdams gaismu. Viņš nesen bija apprecējies un kopā ar sievu gaidīja nākam pasaulē pirmo mazuli.

      – Kā klājas Džemmai? – jautāja Rīds. Viņa apmeklēja ginekologu Viljamsburgā.

      – Lieliski. Viņa ir vesela, – Kolins atbildēja. – Ēd vairāk nekā mans brālis. Vai tas ir normāli? – Kolina jaunākais brālis bija ļoti liela auguma.

      – Pilnībā, – Rīds noteica. – Kāpēc esi atnācis? – Kolins bija Edilīnas šerifs. Kad viņš nolēma neiesaistīties ģimenes automehānikas biznesā, gan ģimenes locekļi, gan pilsētas iedzīvotāji jutās satriekti. Freizeru ģimene apkopa visu, kam bija piestiprināti riteņi.

      – Manam kravas autiņam jānoregulē priekšējie riteņi, – Kolins paskaidroja. – Puiši teica, ka tu izskaties nelaimīgs, tāpēc atsūtīja mani paturēt tev rociņu. – Viņš ar žestu piedāvāja Rīdam apsēsties krēslā pie tālākās sienas. Pats Kolins iekārtojās dīvānā, un viņa lielais augums to gandrīz pilnībā piepildīja. Viņš paliecās uz priekšu un skatījās uz savu brālēnu. Viņi bija kopā uzauguši un viens otru labi pazina. – Vai tavs sliktais noskaņojums saistīts ar to meiteni, kuru gandrīz notrieci?

      Rīds palocīja galvu.

      – Es pieņemu, ka tu uzzināji, ka viņa ir tava darbiniece.

      Rīds vēlreiz palocīja galvu.

      – Ko tu darīsi?

      – Pagaidām es bēgu no problēmas, ierāvis asti kājstarpē. Mamma pateica visu, ko par to domā. Kima atstāja man trīs ziņojumus balss pastkastē, un manas darbinieces… – Rīds izmisumā pasvieda gaisā rokas.

      – Tev vajadzētu viņas atlaist, – Kolins atbildēja. – Viņas ir Trisa darbinieces. Agrāk, kad pie viņa nāca Džemma, sievietes pret viņu slikti izturējās.

      Rīda acis iezalgojās. Kad Kolina mīļotā sieviete draudzējās ar doktoru Trisu, viņš bija ļoti greizsirdīgs.

      – Labākais, ko vari darīt, – Kolins turpināja, – ir atklāt meitenei patiesību. Zemojies. Atvainojies. Nopērc viņai jaunu automašīnu.

      – Tev taisnība, – Rīds atzina, piecēlās kājās un palūkojās laukā pa logu. Viņš iegrūda rokas dziļi kabatās. – Kas notika ar viņas automašīnu? Vai tā avarēja?

      – Nē. Tā nomira no vecuma un nepietiekamas apkopes. Izskatās, ka eļļa nebija mainīta gadiem ilgi. Tētis viņai vakar nosūtīja nomas auto.

      – Labi, – Rīds vienaldzīgi atbildēja. – Es samaksāšu rēķinu. Tas ir mazākais, ko varu darīt.

      – Un kā ir ar tevi pašu? – Kolins turpināja. – Tētis teica, ka tu gribi nomainīt savu BMW pret citu automašīnu.

      – Jā. Es nevaru ar to braukt un atgādināt Sofijai, ko izdarīju.

      – Jebkurā gadījumā ir laiks veikt tehnisko apkopi. Es varu tev aizdot Jeep. – Kolins vēroja savu draugu. No vienas puses, viņam Rīda bija ļoti žēl. Viņš labprātīgi piekrita palīdzēt brālēnam dažu nedēļu garumā, jo viņš bija salauzis roku, bet pēc tam Triss aizbrauca uz Ņujorku, un Rīds iestrēga negribētā darbavietā. Rīdam tika uzspiesti Trisa darbinieki un pacienti, kuri nemitīgi atkārtoja, ka vēlas, lai darbā atgriežas Triss.

      No otras puses, Kolinam un visiem pārējiem cilvēkiem, kuri pazina Rīdu, bija apnikusi viņa drūmā attieksme.

      – Tev šī meitene patīk, vai ne? – Kolins ierunājās.

      Rīds nepagriezies paraustīja plecus.

      – Nezinu. Mums ir bijusi tikai viena telefonsaruna, bet viņa…

      – Ko viņa izdarīja?

      – Viņa pagatavoja man ēdienu, iztīrīja dzīvokli. Mēs parunājām. Tas bija jauki.

      Rīda dzīvoklī savulaik dzīvoja arī Kolins, tāpēc viņš zināja, cik nomācošs tas ir. Dzīvoklī bija vājš apgaismojums, nelāgas smakas, ko nebija iespējams izvēdināt, trokšņainas naktis. Reizēm atgriezties dzīvoklī pēc garas darba dienas bija neizturami. Ja vēl tur valdītu laba ēdiena aromāts un telpās būtu tīra grīda… Jā, tam varēja būt uzmundrinoša iedarbība.

      Kolins zināja, ko nozīmē alkt pēc kaut kā – gan pēc darba, gan pēc mīļotās sievietes.

      – Jābūt kādam risinājumam. Tu noteikti vari kaut ko izdarīt.

      Rīds apsēdās atpakaļ krēslā.

      – Es neko nevaru izdomāt. Es lūdzu mammai parūpēties, lai Edilīnas iedzīvotāji netenko, tomēr Sofija aplēja mani ar alu daudzu acu priekšā. Pirmais jaunienācējs, kurš Sofiju ieraudzīs, ar lielāko prieku viņai atklās, ka doktors Rīds viņu gandrīz nogalināja.

      Kolins zināja, ka Edilīnas iedzīvotāji prot glabāt noslēpumus, tomēr situācijās, kurās bija iesaistīti jaunienācēji, viss bija citādi. Diemžēl viņi visu redzēja. Fakts, ka Sofija joprojām nezināja sava pāridarītāja vārdu, bija apbrīnojams.

      – Ja viņa varētu tevi iepazīt, pirms uzzina… – Kolins apklusa, jo pēdējā laikā Rīds vairs nelīdzinājās tam cilvēkam,