.

vidū kāds ducis būs izkritis jums no prāta.

      – Drīzāk simts! Vai es tā arī nekad neuzzināšu jūsu vārdu? Es to noskaidrošu, vienalga, vai jūs man to pateiksiet vai ne!

      – Bez kādām grūtībām! Šajā apkaimē es esmu pazīstama daudz labāk nekā jūs, jo esmu Lenjona no Anderšovas!

      – Iespaidīgi! Anderšova? Ak jā! Jūsu teritorija robežojas ar manējo, vai ne? Vai jūs esat radusi te pastaigāties bez pavadoņa, Anderšovas jaunkundz?

      – Jā gan. Protams, izņemot tās reizes, kad saņemu brīdinājumu par jūsu klātbūtni priorātā.

      – Mazā, šņācošā kaķenīte! – viņš atzinīgi noteica. – Velns parāvis, kā es varēju pazīt Lenjonas jaunkundzi no Anderšovas saburzītā kleitā, salmu cepurē un bez pavadones pie sāniem?

      – Ak, tātad man jāsaprot, ka jūs nebūtu man uzmācies, ja būtu pazinis manu kārtu. Cik galanti!

      – Nē, nē, es neesmu galants! – viņš atbildēja, izsmējīgi atdarinādams Venēciju. – Mani būtu nokautējusi jūsu kalpones klātbūtne, nevis jūsu kārta. Es nesūdzos, taču brīnos, kā tāda daiļaviņa var uzdrošināties klīst pa laukiem viena pati. Vai varbūt jūs neapzināties savu skaistumu?

      – Jā, – atbildēja Venēcija, piebremzēdama viņa kvēli. – Piemēram, divas krietni sārtas lūpas…

      – Ak nē, jūs kļūdāties un esat izvēlējusies nepareizo dzejnieku! Tās atgādina apsnigušus rožu pumpurus!

      – Vai tas ir no “Ķiršu sārtās”? – Venēcija noprasīja. Deimrels pamāja, uzjautrinādamies par meitenes piepešo pārmaiņu. Viņas acīs pazibēja triumfs, viņa viegli iesmējās un atcirta: – Tādā gadījumā es zinu, kas nāks tālāk! Ne grāfs, ne princis nepirks tās, vien pati viņa piesauks klāt! Lai tā jums ir mācība rūpīgāk izvēlēties dzejniekus!

      – Jūs esat aizraujoša! – Deimrels iesaucās.

      Venēcija strauji pastiepa rokas, lai viņu apturētu. – Nē!

      Vīrietis satvēra meitenes delnu locītavas un aizlika tās viņai aiz muguras, novietodams uz vidukļa un tādējādi nostādamies tieši viņai pretī. Venēcijas sirds iepukstējās straujāk; viņa bija aizelsusies, taču baiļu nejuta.

      – Jā! – viņš atbildēja, vēl aizvien zobodamies. – Jums vajadzētu bēgt prom, manu zelta meitenīt, kamēr jums vēl ir tāda iespēja!

      – Es zinu, ka vajadzētu, un nespēju iedomāties, kāpēc to nedarīju, – viņa atbildēja nesatricināmā mierā.

      – Varbūt es uzdrošināšos izteikt minējumu.

      Viņa papurināja galvu. – Nē. Ne tad, ja jūs domājat, ka gribēju vēl vienu skūpstu, jo es to negribu. Es nespēju jūs atturēt, mani spēki ir daudz niecīgāki par jūsējiem. Jums pat nevajadzēs baidīties par to, ka jūs kāds sauks pie atbildības. Mans brālis ir skolnieks, turklāt… ļoti vārgs. Varbūt jūs to jau zināt?

      – Nē, un jūtos ļoti pateicīgs par to, ka jūs man pastāstījāt! Redzu, ka man nevajag mocīties sirdsapziņas pārmetumos.

      Venēcija nopētīja Deimrelu, cenzdamās nolasīt viņa domas, jo šķita, ka vīrieša balsī ieskanējies rūgtums. Tad, ielūkojusies viņam acīs, Venēcija atskārta, ka tās ir smaidīgas, taču dedzīgas, un viņai galvā iešāvās Bairona dzejas rinda: “Kā smejošs nelabais tam smaidā slēpās.” – Ak, laidiet mani! – viņa lūdzās. – Piepeši man ienāca prātā ārkārtīgi izklaidējoša doma! Ak kungs! Nabaga Osvalds!

      Viņš iztrūkās, tiklab meitenes patiesā uzjautrinājuma, cik viņas vārdu satura dēļ, un palaida Venēciju vaļā.

      – Jums piepeši ienāca prātā ārkārtīgi izklaidējoša doma? – viņš neizpratnē atkārtoja.

      – Pateicos! – iesaucās Venēcija, viegli sapurinādama saburzīto kleitu. – Jā, patiešām, lai gan uzdrošinos sacīt, ka jūs to neuzskatīsiet par ļoti labu joku, jo nepazīstat Osvaldu.

      – Pie joda, kas viņš tāds ir? Jūsu brālis?

      – Augstais Dievs, nē taču! Viņš ir sera Džona Denija dēls un ārkārtīgi vēlas, lai viņu notur par Korsāru. Matus viņš ieveido mežonīgās cirtās, sien ap kaklu zīda lakatiņus un prāto par savas dvēseles tumšajām kaislībām.

      – Vai tiešām? Un kas šim sīkaļam par to ir sakāms?

      Venēcija paņēma groziņu. – Tikai tas, ka, satiekot jūs, viņš kļūs zaļš no skaudības, jo jūs esat tieši tāds, kāds viņš gribētu būt. Lai arī jūs nerūpējaties par sava ģērba gleznainumu.

      Īsu brīdi viņš izskatījās kā zibens ķerts un izsaucās:

      – Bairona varonis! Ak mans kungs! Kāpēc, jūs nejaukā… – Viņš aprāvās, tāpēc ka no meža izskrēja fazāns, un aizkaitināti noteica: – Vai tam jūsu bezcerīgajam sunim vajag pataisīt manus putnus tik mežonīgus?

      – Jā. Manam brālim nepatīk, ja suns to dara Anderšovā, un tāpēc es viņu šodien paņēmu līdzi. Flarijam visvairāk patīk medījuma izcelšana, bet tik bezcerīgam medību sunim, nabaga radībai, ir visai maz iespēju to darīt. Vai jums ir iebildumi? Neredzu, kāpēc lai jums tādi būtu, ja reiz jūs nekad nebraucat šurp medīt!

      – Es nekad neesmu to darījis! – Deimrels atcirta. – Tomēr šogad ir gluži citādi! Jāatzīst, es nebiju domājis palikt Jorkšīrā vairāk par pāris dienām, taču tas bija pirms iepazīšanās ar jums. Tagad es grasos palikt priorātā ilgāk.

      – Cik lieliski! – Venēcija draudzīgi piezīmēja. – Parasti te ir visai garlaicīgi, taču tam tiks darīts gals, ja jūs dziraties apmesties mums līdzās! – Viņa pasauca Flariju un tad viegli pakniksēja. – Ardievu!

      – Ak, neatvadieties! – viņš iebilda. – Es gribu iepazīt jūs labāk, Lenjonas jaunkundz no Anderšovas!

      – Godīgi sakot, ir gandrīz vai žēl, ka jums tas neizdosies pēc tik daudzsološa iesākuma, taču jums jāzina, ka dzīve ir vilšanās pilna un šī, man jābrīdina, visticamāk, izrādīsies viena no tādām.

      Vīrietis sāka iet viņai līdzās uz turniketa pusi. – Jums ir bail? – viņš izaicinoši ievaicājās.

      – Cik muļķīgs jautājums! – Venēcija noteica. – Man vajadzētu noprast, ka jūs labi apzināties sevi kā briesmoni, kurš neizbēgami uzklūp ikvienam nejaukam bērnam šajā apkaimē!

      – Vai ir tik ļauni? – viņš iejautājās, visai iztrūcināts. – Kā jūs domājat, varbūt man pacensties un labot savu slikto reputāciju?

      Viņi bija nonākuši pie turniketa, un Venēcija izgāja tam cauri. – Ak nē, tad mums vairs nebūs nekā, par ko runāt!

      – Lapsiņa! – Deimrels piezīmēja. – Nu labi! Pasakiet savam vārgajam brālim, cik bezkaunīgi esmu jūs izmantojis, un ne no kā nebaidieties! Es viņam neuzklupšu.

      Trešā nodaļa

      Venēcija devās mājās. Domas likās sapinušās visai neierastā juceklī. Uzskatīdama, ka pēc tik satraucošas pieredzes ir vajadzīga mierīga pašapcere, viņa gāja lēnām, pārsprieda visus apstākļus, kas skāra viņas pirmo tikšanos ar brunču mednieku. Viņa pakavējās pie Deimrela nepiedienīgās uzvedības un nopriecājās par to, ka izdevies izvairīties no ļaunāka likteņa, un tobrīd Venēcijai iešāvās prātā visai biedējoša atskārta, ka viņa pati ir izrādījusies visai bezjūtīga. Labi audzināta sieviete (ja vien grāmatas