.

ar Venēciju, tādēļ visi uzskatīja, ka meitenes īgnais tēvs pieņemtu bildinājumu, ja Edvards lūgtu tās roku.

      Neviens nevarētu teikt, ka viņš ir nepacietīgs mīlnieks. Venēcija bija magnēts, kas viņu vilka uz Anderšovu, taču pagāja četri gadi, līdz Edvards atzinās savās jūtās, un Venēcija bija gatava noticēt, ka viņš to dara par spīti saprāta balsij. Viņa nešaubīgi atraidīja Edvarda piedāvājumu, jo nemīlēja šo cilvēku, lai gan augstu vērtēja viņa labās īpašības un dažādos pakalpojumus, ko viņš tai sniedza. Venēcija labprāt būtu turpinājusi iet pa agrāko draudzības taku, taču Edvards beidzot pieņēma lēmumu un acīmredzami bija tikpat apņēmīgs, cik pašpaļāvīgs. Viņu nepavisam nesamulsināja meitenes atteikums; viņš to izskaidroja ar kautrību, meitenīgu pieticību, pārsteigumu un pat ar pieķeršanos atraitņos palikušajam tēvam un laipni apgalvoja, ka lieliski saprotot šādu uzskatu un esot ar mieru gaidīt, līdz viņa tiks skaidrībā ar savu sirdi. Kopš tās dienas Edvards sāka izturēties pret Venēciju visai privātīpašnieciski, ļoti bieži pamudinot meiteni rīkoties tieši pretēji viņa padomam un teikt visu, kas ienāca prātā, lai tikai šokētu. Tas neko nedeva. Edvarda nosodījums bieži bija nepārprotams, taču to mīkstināja iecietība. Venēcijas dzīvesprieks viņu aizrāva, un viņš nešaubījās par savām spējām meiteni izlocīt pēc sava prāta.

      Pēc sera Frānsisa nāves Edvards atkārtoja savu bildinājumu. Tas atkal tika noraidīts. Šoreiz viņš bija uzstājīgāks, kā jau Venēcija varēja sagaidīt. Tomēr viņa nebija gaidījusi, ka Edvards atkārtoto nevēlēšanos pieņemt bildinājumu izskaidros ar to, ko pats nodēvēja par viņas delikāto situāciju. Viņš sacīja, ka cienot viņu par šādu šaubīšanos, ko Venēcija klusībā uzskatīja par absurdu, un atturēšoties no atbildes pieprasīšanas līdz brīdim, kad mājās pārnāks viņas likumīgais aizstāvis Konvejs. Venēcijai nebija ne jausmas, kas ir ļāvis Edvardam nonākt pie šāda priekšstata, un viņa saskatīja tikai divas iespējamās atbildes. Pirmā – par spīti izjustajam valdzinājumam, Edvards nejūtas pārliecināts, ka, kļuvusi par sievu, Venēcija padarīs viņa dzīvi ērtāku. Otrā – to ierosinājusi viņa māte. Jārdlijas kundze bija neizteiksmīga sīka sieviņa, kura allaž pakļāvās dēla gribai un sāka izstarot nelielu siltumu tikai viņa klātbūtnē. Viņa nekad nebija izturējusies pret Venēciju citādi kā vien pieklājīgi, taču Venēcija jutās gluži droša par to, ka māte nevēlas, lai Edvards viņu apprecētu.

      Ziņa par to, ka britu Okupācijas armiju drīz varētu vien atsaukt no Francijas, nākotnes problēmu piepeši atkal bija saasinājusi. Šķērsojot Anderšovas nelielo parku, Venēcija to grozīja savā prātā, taču bezjēdzīgi, kā viņai to nācās ar nožēlošanu atzīt. Tik daudz kas sakņojās iedomās vai, labākajā gadījumā, iespējās, un skaidrs bija vienīgi tas, ka pēc Konveja atgriešanās Edvards gaidīs labvēlīgu atbildi uz savu bildinājumu un negribēs viegli samierināties ar ko citu. Protams, tā bija tikai Venēcijas pašas vaina, jo viņa bija pārāk pieķērusies iespējai, ko sniedza Edvarda savādie ieskati par pieklājību un bezvārdu piekrišana tam, ka neko nav iespējams izlemt pirms Konveja atgriešanās. Nez vai Edvards spētu saprast, ka atbilde lielā mērā būtu atkarīga no Konveja nodomiem.

      Pirms viņa iestāšanās armijā starp Konveju un Klāru Deniju bija valdījusi visai sentimentāla bērnišķīga pieķeršanās, un izskatījās, ka Klārai tā vēl aizvien šķiet pietiekoši svarīga. Ja Konvejs to uztvertu tikpat nopietni, tad Venēcijai ātri vien vajadzētu sadzīvot ar svaini, kas vēlētos nodot saimniecības vadīšanas grožus vīramāsai, kuru visu mūžu uzlūkojusi ar pazemīgu apbrīnu. “Tas nāktu par sliktu viņai un arī man,” Venēcija sprieda, “taču nez vai es spētu spēlēt otro vijoli pēc nabaga mazās Klāras Anderšovā.”

      Laulība ar Edvardu būtu droša un ērta. Viņš būtu laipns vīrs un neapšaubāmi sargātu viņu no negaisiem. Taču Venēcija bija piedzimusi ar alkām pēc dzīves, kas viņam bija nezināma, un ar drosmi, kas ļāva lūkoties briesmām acīs un nenodrebēt to priekšā. Tā kā Venēcija negaudās par savu uzspiesto nošķirtību, Edvards uzskatīja, ka abi būtu apmierināti ar dzīvošanu turpat Klīvdenas pakalnu ēnā. Venēcija gan bija tālu no apmierinātības un nedomāja, ka tas būs viņai nolemtais liktenis. Viņa gribēja redzēt, kāda izskatās pārējā pasaule, un laulība interesēja viņu tikai kā vienīgā izraušanās iespēja, kāda dota dižciltīgai jaunavai.

      “Patiesībā,” domāja Venēcija, iznākot no parka uz šaura celiņa, kas atdalīja Anderšovu no Elistonas priorāta īpašumiem, “es vairs neesmu glābjama, un man nekas cits neatliek kā izlemt, vai būt par krustmāti Konveja bērniem vai par māti Edvarda atvasēm. Un man ir nelaba nojauta, ka Edvarda bērni varētu būt briesmīgi garlaicīgi, mazie nabadziņi! Kur ir tas nejaukais suns?”

      – Flarij! Flarij!

      Kad viņa bija vairākas minūtes saukusi pieaugošā nepacietībā, suns aizelsies priecīgi izlēkšoja viņai pretī ar izkārtu mēli un bija tik laipns, ka uzkavējās Venēcijas redzeslokā. Pēc dažiem simtiem jardu viņa iegāja priorāta teritorijā pa turniketu, kas atradās līdzās smagnējiem vārtiem. Tas nozīmēja senu robežu šķērsošanas privilēģiju. Venēcija labi sapratās ar lorda Deimrela muižas pārvaldnieku un varēja brīvi staigāt pa šo teritoriju, un Flarijs to labi zināja. Atguvis spēkus pēc īsā atpūtas brīža uz celiņa, suns metās prom uz mežu, kas sniedzās līdz upītei, kura līkumoja cauri teritorijai. Aiz upītes atradās pats priorāts, neregulāras formas māja, kas celta Tjūdoru laikos uz sākotnējās ēkas pamatiem, pēc tam paplašināta un, kā runāja, bija pilna ar paneļiem un daudzām neērtībām. Par māju Venēcija neinteresējās, taču apkārtējā teritorija gadiem ilgi bija trīs jauno Lenjonu iemīļotākā uzturēšanās vieta. Sera Frānsisa kaprīzes neļāva viņam pamest novārtā muižu, un viņš to uzturēja lieliskā kārtībā, tādēļ bērni meklēja piedzīvojumus nesakoptākā apkārtnē. Priorāta meži labi atbilda bērnu priekšstatiem par izklaidi. Venēcija pieaugot sprieda, ka ir žēl atstāt tādu vietu nekārtībā, tomēr tā vēl aizvien viņas acīs saglabāja savu pievilcību, un viņa bieži tur pastaigājās. Turklāt īpašnieks tajā uzturējās vien retumis, tātad Venēcija varēja ļaut nepaklausīgajiem Flarijam izskrieties pēc sirds patikas, dzenājot trušus un fazānus un neizraisot neviena dusmas. Negantais barons, kā viņa jau sen bija iesaukusi lordu Deimrelu, to nedz zināja, nedz satraucās par to; vienīgā sabiedrība, ko viņš jebkad bija vedis uz muižu, pilnīgi noteikti nebija mednieki.

      Viņa ģimene bija sena un labi pazīstama, taču pašreizējais titula īpašnieks tika uzskatīts par apkārtnes vienīgo kauna traipu. Bija teju vai nepieklājīgi pieminēt viņa vārdu krietnā sabiedrībā. Bērnu nevainīgie jautājumi par to, kāpēc lords Deimrels nedzīvo priorātā, allaž tika noraidīti – viņi esot par mazu, lai saprastu, un nav nekādas vajadzības domāt vai runāt par šo muižnieku. Pastāvēja bažas, ka lords nav nekāds krietnais vīrs, un ar to viss bija pateikts, tāpēc bērni varēja skriet projām un spēlēties.

      Tas bija viss, ko Podmoras jaunkundze pavēstīja Venēcijai un Konvejam, un viņi bieži vien prātoja par lorda iespējamiem un bieži vien neiespējamiem noziegumiem, ātri vien pēc Podmoras jaunkundzes noslēpumainajiem izteikumiem izveidojot savā iztēlē šausminoši romantisku tēlu. Tikai pēc gadiem Venēcija atklāja, ka pie Deimrela ļaundarībām nepiederēja nekas tik satraucošs kā slepkavība, nodevība, pirātisms vai lielceļa laupīšanas un ka tās bija drīzāk zemiskas nekā romantiskas. Viņš bija vienīgais samērā padzīvojušu vecāku bērns un tikko sāka diplomāta karjeru, kad līdz ausīm iemīlējās precētā titulētā lēdijā un aizbēga kopā ar viņu, tādējādi sabojājot savu nākotni, salaužot mātes sirdi un liekot tēvam nokrist ar trieku, no kuras viņš tā arī pilnībā neatkopās. Patiešām, tā kā pēc trim gadiem tai sekoja otrā un nāvējošā triekas lēkme, varēja droši apgalvot, ka dēla šokējošās attiecības patiesi bija iedzinušas tēvu kapā. Mantinieka