Adrenalīns. Deivids Elliss

aizstāvis likās visnotaļ jauks un rūpīgs cilvēks, taču viņam allaž bija daudz lietu un sēžu, kurās jāpiedalās, tādēļ viņš vienmēr steidzās un solīja, ka ir pietiekami daudz laika, lai sagatavotos prāvai, kas gaidāma pēc nepilniem diviem mēnešiem.

      Pēc brīža Dīdre saņēmās. Ar raudāšanu nebūs līdzēts – tā mēdza apgalvot viņas māte. Māsasdēlam Tomasam vairs nebija mātes. Dīdre bija vienīgā, kas viņam palikusi.

      Vairāki reportieri – ja piezīmju bloknoti un diktofoni rokās ļauj spriest par profesiju – iesteidzās blakus telpā, tiesas zālē numur tūkstoš septiņsimt četrdesmit trīs. Dīdrei todien darbā nebija jāatgriežas, tādēļ viņa tiem sekoja.

      Lietas iztiesāšana jau bija sākusies, telpā valdīja absolūts klusums, lietišķums un spriedze. Dīdri pārņēma satraukums – pēc dažām nedēļām arī Tomijam gaidāma līdzīga prāva.

      Dīdre apsēdās. Zāles vidū pie palielinātas un pret zvērinātajiem pavērstas fotogrāfijas uz trijkāja stāvēja jurists pelēkā uzvalkā. Rokā viņš turēja rādāmkociņu. Cik Dīdre varēja spriest, fotogrāfijā bija redzama degvielas uzpildes stacija un iela.

      – Tātad, Englesas kundze, – prokurors nodimdināja, – vai esat pārliecināta, ka skaidri un netraucēti redzējāt šaušanas brīdi?

      – Jā. – Liecinieka solā sēdēja jauna, glīta, ne vairāk kā divdesmit piecus gadus veca afroamerikāniete.

      – Vai šis kravas automobilis jums neaizsedza skatu? – Prokurors pagriezās pret palielināto fotogrāfiju un norādīja uz degvielas uzpildes stacijā novietoto automobili, kas stāvēja paralēli ielai un perpendikulāri uzpildes vietām, kur nebija neviena transportlīdzekļa.

      – Nē. Mēs stāvējām tālākajā galā. Ielu var redzēt garām kravas automobilim.

      – Precizēsim – vai tālākajā rietumu galā? – Prokurors atkal izmantoja rādāmkociņu. – Pašā tālākajā degvielas uzpildes stacijas rietumu galā?

      – Tieši tā.

      – Tālākajā rietumu rindā?

      – Jā.

      – Jūs stāvējāt pēdējās uzpildes sūkņu rindas rietumu galā?

      – Jā.

      – Lūdzu pievērsties apsūdzības pierādījumam numur divdesmit četri, kas tiesai likts priekšā jau iepriekš. – Jurists piegāja pie otrās fotogrāfijas uz vēl viena trijkāja. – Vai šajā attēlā precīzi redzams skats, kas pavērās jums no šofera vietas jūsu automobilī, kas šaušanas vakarā bija novietots uzpildes sūkņu rindas rietumu galā?

      – Jā. To visu es tiešām redzēju.

      – Un jūs skaidri redzat ielu priekšā, tātad dienvidu pusi, un skatu jums neaizsedz automobilis ar gāzes cisternu?

      – Protams.

      – Un jūs, Englesas kundze, esat pārliecināta, ka cilvēks, kurš izšāva un nogalināja Maliku Eversonu, šodien sēž tiesas zālē?

      – Jā, tas bija Rondo.

      – Ar vārdu “Rondo” jūs domājāt Ronaldo Deitonu.

      Pie aizstāvības galda advokāts piebikstīja blakus sēdošajam afroamerikānim. Vīrietis piecēlās.

      – Tas ir Rondo, – lieciniece apgalvoja.

      – Lūdzu fiksēt protokolā, ka lieciniece identificēja apsūdzēto Ronaldo Deitonu. – Prokurors apmierināts pamāja ar galvu. – Vairāk jautājumu nav, – viņš sacīja.

      Dīdre nopūtās. Apsūdzībai bija ļoti daudz resursu. Policistu armija, laboratorijas speciālisti un ārsti, brīnišķīgi palielinātas fotogrāfijas un diagrammas – itin viss, kā pietrūka tādiem aizstāvamajiem kā Tomijs. Neticami aplama kārtība un nevienlīdzīga cīņa. Protams, visu varētu mainīt, ja būtu nauda.

      Vai arī paveiktos ar izcilu advokātu.

      – Labdien, Englesas kundze. – Advokāts nostājās tiesas zāles centrā. Dīdre secināja, ka aizstāvi noteikti nav iedomājusies tādu. Šis garais, iespaidīgais vīrietis ar platajiem pleciem vairāk līdzinājās futbolistam. Spriežot pēc sejas izteiksmes, lieciniece bija vienās domās ar Dīdri. – Es esmu Džeisons Kolaričs. Vai drīkstu jūs saukt par Ališiju?

      – Jā, labi, – viņa atbildēja. – Vai drīkstu jūs saukt par Džeisonu?

      Jaunā sieviete ieķiķinājās. Tāpat kā daži zvērinātie.

      – Protams, kāpēc ne? – advokāts atbildēja. Viņš stāvēja vairāku pēdu attālumā no liecinieces un bija pagriezies pret zvērinātajiem. Rokā viņam nebija piezīmju. – Jums, Ališija, ir attiecības ar Bobiju Skineru, vai ne?

      – Jā.

      – Bobijs ir jūsu meitas tēvs.

      – Jā.

      – Un Bobijs ir ielu bandas “Afrikāņu kaujinieki” loceklis, vai ne?

      – Vairs nav.

      – Par to mēs, iespējams, nebūsim vienisprātis, taču varam vienoties vismaz par to, ka Bobijs savulaik bija “Kaujiniekos”.

      – Jā, bija.

      – Un viņam bandā joprojām ir draugi. Viņš ar tiem aizvien satiekas, vai ne?

      – Protams, viņam ir daži draugi.

      – Savukārt mans klients Ronaldo Deitons iesaistījies “Melnajā barā”. Jūs taču to zināt, vai ne?

      – Jā, Rondo ir pie “Bara”.

      – Jūsuprāt, “Bars” un “Kaujinieki” pārāk labi nesatiek, vai ne?

      – Nesatiek gan.

      – Tātad “Kaujiniekiem” patiktu, ja par šaušanu tiktu notiesāts kāds “Bara” loceklis, vai ne?

      – Iebildums, – paziņoja prokurors.

      – Pieņemts, – sacīja tiesnese, pievilcīga sieviete ar gariem, sirmiem matiem.

      – Sacerēt šo pasaciņu jums ieteica Bobijs, vai ne?

      – Iebildums.

      – Lieciniece drīkst atbildēt.

      – Neko tādu Bobijs man neteica, – Ališija protestēja.

      Šķita, ka Džeisons Kolaričs jau gaidījis noliegumu. Viņš palocīja galvu un spēra soli pa labi. Zvērinātie uzmanīgi viņu vēroja – acīmredzot advokāts prata piesaistīt uzmanību tiesas zālē.

      – Jūs esat liecinājusi, ka degvielu Mobil stacijā uzpildījāt bez piecpadsmit divos naktī. Apmēram.

      – Jā. Redziet, es aizbraucu no draugiem un secināju, ka ir pārāk maz degvielas, un negribēju braukt uz benzīntanku nākamajā rītā pirms darba, jo man nebūtu laika.

      Kolaričs pamāja ar galvu.

      – Pārdevējs degvielas uzpildes stacijā neredzēja, kurš nošāva Maliku Eversonu, vai ne?

      – Nezinu.

      – Jūs esat vienīgā aculieciniece.

      – Arī to es nezinu.

      Advokāts draudzīgi pasmaidīja.

      – Saprotams. Tātad… kad jūs pirmo reizi atzināt policijai, ka redzējāt šaušanu, jūs nebijāt īsti pārliecināta, kur atradies jūsu automobilis un kuru sūkni jūs esat izmantojusi.

      Vai tiesa?

      – Es… nedomāju, ka mēs par to runājām.

      – Lai