Adrenalīns. Deivids Elliss

Gregusa izgāja no telpas. Danilo klusēja. Protams, viņš drīkstēja turpināt nopratināšanu, taču advokāts varētu apspēlēt jebkuru paziņojumu, kas tiktu pausts, kamēr Stolers gaida ūdeni. Neviens tiesnesis to neatzītu par spaidiem, taču īstais advokāts pareizi izvēlētiem zvērinātajiem varētu iedvest pārliecību – Stolers bijis pārliecināts, ka netiks apmierinātas viņa pamatvajadzības, ja viņš neliecinās to, kas nepieciešams policijai.

      Pēc brīža Gregusa nolika Stoleram priekšā divas polistirola glāzītes ar ūdeni. Viņš tās iztukšoja divos malkos, ūdenim līstot lejup pa netīro bārdu, tad nolaizīja lūpas un palocīja galvu.

      – Man ir karsti, – viņš sacīja.

      – Labi, – noteica Danilo. – Mēs varam sagādāt seg… Jums ir karsti?

      – Man ir karsti.

      “Droši vien nervi,” Danilo secināja. “Iekšējais termometrs tādējādi atbild uz satraukumu. Dažkārt tā notiek.” Bija grūti iztēloties, ka šis puisis trūcīgajā apģērbā neizjūt pastāvīgu aukstumu, ja ārā ir vidēji divdesmit grādu pēc Fārenheita. “Lai gan – viņš jau vairākas stundas ir telpā.”

      – Vai jūs zināt, kur atrodaties, Tom?

      Stolers neatbildēja, taču bija beidzis murmināt un šķita ieklausāmies.

      Danilo atvēra pierādījumu kasti un izņēma maisiņu ar slepkavības ieroci, Gloka sistēmas divdesmit trešā modeļa pusautomātisko pistoli.

      – Tā ir manējā, – Stolers paziņoja.

      Detektīvs palūkojās uz kolēģi. “Jēziņ! Cik tas būs vienkārši!”

      – Tā ir jūsu pistole, Tom?

      Tiklīdz Stolers pasniedzās pēc tās, Danilo parāva ieroci tālāk.

      – Tā ir manējā, – Stolers atkārtoja, it kā būtu nepareizi saprasts.

      – Mums jāievēro kārtība, Tom. Palieciet tajā krēslā!

      – Tā ir manējā. – Stolers cieši lūkojās galdā. – Tā ir manējā.

      – Kur jūs dabūjāt ieroci, Tom? – Aizdomās turētais neatbildēja, it kā nemaz nebūtu dzirdējis jautājumu. Danilo to uzdeva vēlreiz, bet velti. – Kur jūs dzīvojat, Tom? – izmeklētājs vaicāja.

      Stolera skatiens šaudījās uz visām pusēm, un lūpās parādījās greizs smaids.

      – Kur es… dzīvoju?

      – Labi, guļat, – attrauca Danilo. – Kur jūs guļat?

      – Parkā. – Stolers iesmējās.

      – Frenzena parkā? – Atbilde likās visnotaļ acīmredzama. Tā dēvēja tuvāko apkārtni, kur dārgas rindu mājas slējās starp daudzdzīvokļu namiem, kādos dzīvoja tādi studenti kā Ketija Rubinkovska. Bet Stolers naktis noteikti vadīja tieši parkā.

      Viņš papurināja galvu, taču atbildēt negrasījās.

      – Parka rietumu mala, Tom. – Danilo pūlējās runāt ikdienišķā tonī. – Jūs taču zināt, kur atrodas Gēringera iela, vai ne?

      Atbildes nebija. Tātad lēna iesildīšanās nedeva rezultātu. Detektīvs pabungoja ar pirkstiem pa galdu un kādu brīdi ļāvās pārdomām.

      – Kāpēc jūs bēgāt no policijas, Tom?

      Policisti Stoleru bija atraduši Frenzena parkā, iespiedušos starp diviem atkritumu konteineriem aiz parka rajona galvenās ēkas. Tur viņš pētīja rokassomiņu, kas vēlāk identificēta kā Ketijas Rubinkovskas īpašums. Vienam no policistiem Stolers iemeta ar brusas galu, izsitot viņam no rokas lukturi, un bēgdams noskrēja trīs kvartālus. Notveršanai bija vajadzīgi papildspēki – viena patruļmašīna.

      Stolers beidza grozīties, taču acis joprojām šaudījās apkārt. No viņa plūda karstums un nelāgs smārds. Uz pieres parādījās sviedri. Viņš noņēma rokas no galda, taču tās sastinga gaisā. Šķita, ka viņš ir iegrimis kādā citā pasaulē.

      Detektīvs Danilo pagaidīja, tomēr Stolers klusēja, tādēļ jautājums par bēgšanu no policijas tika atkārtots. Tāpat detektīvs izmēģināja arī citus:

      – Ko jūs darījāt vakar vakarā? Kur jūs dabūjāt šo somiņu? – Danilo ar plaukstu uzsita pa galdu. – Tom!

      Satrūcies Stolers tomēr nepievērsās detektīvam, it kā būtu dzirdējis troksni, taču nesaprastu, no kuras puses tas nācis. Lūpas veikli kustējās, taču Danilo nesaprata ne vārda.

      – Tom! – detektīvs atkārtoja, atkal uzsitis ar plaukstu pa galdu.

      Ramona Gregusa no pierādījumu kastes izņēma kādu mapi ar nozieguma vietas fotogrāfijām. Viņa pasniedza tās Danilo un palocīja galvu.

      “Tieši tā. Varbūt pienācis laiks šīm.”

      Danilo paslidināja fotogrāfiju pāri galdam. Ketija Rubinkovska mirusi guļ asins peļķē uz ielas līdzās savam automobilim.

      Aizdomās turamais palūkojās uz attēlu un novērsās, spēji pagriežot galvu un aizžmiedzot acis.

      – Jūs to izdarījāt, Tom, vai ne? Jūs nogalinājāt šo sievieti.

      Piepeši Stolers pielēca kājās un krietni sašūpoja galdu.

      – Vai jūs nošāvāt šo sievieti, Tom?

      Atkāpies no krēsla, Stolers neganti purināja galvu un ar abām rokām plēsa sev matus.

      – Ja jūs nesniegsiet paskaidrojumus, Tom, jums tiks izvirzīta apsūdzība pirmās pakāpes slepkavības pastrādāšanā.

      – Nē. – Stolers purināja galvu tik spēcīgi, tik nekontrolējami, ka varbūt pat sagādāja sev sāpes.

      – Izstāstiet, kas notika, Tom, citādi atlikušo mūžu pavadīsiet…

      – Noliec! – Stolers uzkliedza dobjā, labi nostādītā baritonā. – Met zemē! Es teicu, lai met zemē!

      Detektīvi saskatījās. Nevienam no viņiem rokās nebija nekā tāda, ko varētu nolikt. “Ko viņš…”

      – Noliec!

      Danilo sakoda zobus. Protams, par drošību ir jādomā. Bet telpā nebija pielādētu ieroču, un viņi jebkurā brīdī varēja nospiest ārkārtas gadījumu pogu zem galda, signalizējot dežurantiem, ka nepieciešama palīdzība.

      Vēl vajadzēja atcerēties, ka visu filmē videokamera. Lai gan aizdomās turamais stāvēja ārpus uztveršanas leņķa, viņa balss bija pietiekami skaļa, lai ieskaņotos.

      Stolers sasparojās, nostājās žākļstājā un nokliedza:

      – Nomet ieroci! Tūdaļ nomet ieroci! Nekavējoties noliec ieroci!

      Viņa acis visu laiku bija ciet.

      Uz dažām sekundēm iestājās saspringts klusums. Tad Danilo piesardzīgi pavaicāja:

      – Vai viņa tēmēja uz jums ar ieroci, Tom? Vai tā notika? – Es teicu, lai noliec ieroci! – Stolers mazliet atslābinājās, un balsī ieskanējās žēlabains lūgums. – Es teicu… Es teicu, lai noliec ieroci. Kāpēc tu ne… – Viņš sabruka uz grīdas un sāka vaimanāt. Tas bija kaut kas vidējs starp sāpju kliedzienu, meitenīgu spiegšanu un dzīvnieciskiem auriem. – Mosties! – viņš gaudās. – Lūdzu, ne… nemirsti… Dieva dēļ, nemirsti… – Stolers izplūda nevaldāmās elsās.

      Detektīvs Danilo paberzēja virsdeguni un gari nopūtās. Dažkārt viņš ienīda savu darbu.

      PIRMĀ