Sausserža saldā smarža. Nora Robertsa

pasmaidīja un papurināja galvu.

      – Tā jau domāju! Uz redzēšanos!

      Otrā nodaļa

      Ouens aplika darbarīku jostu un salīdzināja veicamo darbu sarakstu ar Raidera ieplānoto.

      – Trešajā stāvā ir daudz sieviešu, – Raiders īgni paziņoja.

      – Vai viņas ir kailas? – Tur ir arī mamma.

      – Labi, aizmirsti!

      – Mamma, Karolī, pārvaldniece. Iespējams, ka tur joprojām ir Klēra. Viņu ir tik daudz! Vismaz viena sieviete nemitīgi uzdod man jautājumus. – Raiders paņēma Gatorade dzērienu no darba zonas. Tur bija salikti arī plāni un saraksti, jo Houpa bija izraidījusi Raideru no savas darbistabas. – Tu atvēri Pandoras lādi, tāpēc tev jāatbild uz visiem nolāpītajiem jautājumiem. Kur tu vispār biji?

      – Es atstāju ziņu. Aizgāju pie Eiverijas, lai varētu veikt telefona zvanus. Inspektors aplūkos trešo stāvu un dos atļauju sākt mēbelēšanu. Pie viena viņš aplūkos arī pārējās telpas. Trešajam stāvam paredzētās mēbeles ir gatavas, un tās sāks uzstādīt rīt no rīta. Žalūzijas ir gatavas. Augšstāvā tās sāks likt jau šajā pēcpusdienā. Vai gribi zināt pārējo?

      – Man sāp galva.

      – Tāpēc lēmumus pieņemu es. Varu sākt apdari otrajā stāvā.

      – Trešais stāvs. – Raiders pielika pirkstu pie Ouena krūtīm. – Sievietes. Stāvs ir tavā rīcībā, brāl.

      – Labi, labi!

      Ouens gribēja ķerties pie darba, iejusties naglu pistoļu, āmuru, urbju darba ritmā. Kopā ar vīriešiem. Tomēr viņš izgāja ārā, pasūkstījās par aukstumu, atgriezās namā un uzskrēja pa kāpnēm.

      Viņš nokļuva sieviešu pasaulē.

      Ouens sajuta smaržas, losjona un tīrīšanas līdzekļa citrona aromātu. Skanēja sieviešu balsis. Ouena māte, uz ceļgaliem nometusies, berza VIP numura dušas kabīnes grīdu.

      Viņa bija saspraudusi tumšos matus mezglā un uzrotījusi plata, pelēka sporta krekla piedurknes. Džinsos tērptā pēcpuse šūpojās austiņās skanošās mūzikas ritmā. Ouens piegāja pie kabīnes un noliecās. Māte neizbijās – šķita, ka viņa redz ar pakausi. Justīne pacēla galvu, uzsmaidīja dēlam, apsēdās un noņēma austiņas.

      – Nu gan!

      – Vai esi gatava, mammu?

      – Esmu. Mēs uzposīsim viesnīcu, tomēr jau biju piemirsusi, cik noturīgi ir remontdarbu radītie netīrumi. Mēs sadalījām pienākumus. Karolī strādā Veslija un Sirdspuķītes istabā, Houpa tīra savu dzīvokli. Klēra pēcpusdienā mums pievienosies.

      – Es nupat biju Vesta. Eiverija gaida tūristus, un Frenija ir saslimusi. Viņa gribēja palīdzēt. – Ouens aplūkoja spaini ar ziepjūdeni. – Nevaru iedomāties, kāpēc.

      – Savā ziņā šis darbs sniedz gandarījumu. Paskaties, Ouen! – Justīne iestūma vaļīgās sprādzes atpakaļ matos un palūkojās apkārt. – Paskaties, ko jūs ar brāļiem esat paveikuši!

      – Mēs ar brāļiem un māti, – Ouens izlaboja viņas sacīto. Justīne atkal pasmaidīja.

      – Tev taisnība. Ja reiz esi atnācis, izņem no tās kastes plauktus. Viens jāliek tur, augšā, otrs te, – viņa norādīja ar pirkstu.

      – Šeit ir plaukti?

      – Tu tos pieliksi. Pēc tam vari ar kāda strādnieka palīdzību piekārt spoguli guļamistabā. Kad būsi gatavs, es pastāstīšu, kur tas jāpieliek.

      – Uzgaidi, es pierakstīšu!

      – Pieliec mazos plauktus. Pārējo es parādīšu.

      Ouenam tomēr radās izdevība likt lietā darbarīkus. Ne tā, kā bija iecerēts – pēc stingra prioritāšu saraksta –, tomēr viņš priecājās.

      Kad dekoratīvie plaukti bija pielikti, Ouens kopā ar strādnieku ienesa lielo sienas spoguli krāšņā, apzeltītā rāmī.

      Justīne nostājās, salikusi rokas sānos, un sniedza norādes:

      – Mazliet pa kreisi, nedaudz augstāk. Nē, zemāk.

      Ouens atzīmēja, nomērīja un izurba sienā caurumu. Māte turpināja berzt grīdu.

      – Gatavs! – viņš iesaucās.

      – Uzgaidi!

      Ouens dzirdēja, kā māte iztukšo spaini. Viņa ienāca telpā un atkal salika rokas sānos.

      – Man patīk!

      Viņa piegāja pie dēla, un abi nostājās pie spoguļa. Justīne pasmaidīja un aplika roku ap Ouena vidukli.

      – Lieliski. Paldies tev! Atved Houpu, lūdzu! Viņa zina, kam jābūt apakšstāvā. Man jānotīra vēl viens akrs flīžu.

      – Es varu nolīgt apkopējas.

      Justīne papurināja galvu.

      – Šī ir ģimenes lieta.

      Tas nozīmēja, ka arī Houpa Boumonta ir ģimenes locekle. Viņa jau no paša sākuma labi sapratās ar Justīni.

      Bijusī skaistumkaraliene stāvēja uz krēsla dzīvokļa virtuvē un spodrināja skapīšu durvis. Ap tumšajiem matiem bija aptīts lakats. Ar baltu krāsu notraipītie džinsi uz ceļgala bija gandrīz izdiluši, un aizmugurējā kabatā rēgojās lupata.

      Houpa paskatījās uz Ouenu un izgrūda tādu nopūtu, ka nodrebēja mati.

      – Virtuve neizskatījās tik netīra, kāda tā ir īstenībā.

      – Remontdarbu netīrumi iekļūst visur.

      Ouens nezināja, vai teikt Houpai, ka nāksies tīrīt telpas dienām, varbūt pat nedēļām ilgi. Viņš nosprieda, ka sieviete to uzzinās pati.

      – Darbi virzās uz priekšu, – Ouens ieminējās.

      – Jā, virzās. – Houpa apsēdās uz krēsla, paņēma ūdens pudeli no letes un noskrūvēja vāciņu. – Vai mēs tiešām jau rīt mēbelēsim šīs telpas?

      – Izskatās, ka jā.

      Viņa iedzēra ūdens malku un pasmaidīja. Houpai bija samtaina balss, kas piestāvēja jutekliskajam izskatam: lielas, tumšas acis, pilnīgas lūpas.

      Ouens nosprieda, ka viesnīcas pārvaldniecei glīts izskats nenāk par ļaunu. Tomēr svarīgākas bija viņas organizēšanas spējas un produktivitāte, kas bija līdzvērtīga paša Ouena spējām.

      – Mamma tev lūdza paveikt plānotos darbus otrajā stāvā, ja ir laiks.

      – Un arī pirmajā stāvā, ja pietiks laika. Jo vairāk kastu iztukšosim, jo vieglāk būs satīrīt un mēbelēt telpas.

      – Labi teikts. – Šī sieviete runāja paša Ouena valodā.

      – Es palīdzēšu. Kas šeit darāms?

      – Jāpieliek daži plaukti.

      Ouens nosprieda, ka šī diena jāvelta plauktiem.

      – Es tos pielikšu.

      – Paldies! Plaukti ir otrā dzīvoklī. Es tos vēlāk savākšu.

      – Es varu norīkot darbā kādu citu.

      – Labi, ja atradīsi strādnieku. Vispirms tiksim galā ar mantām, kas ir viesnīcā. Visas Justīnes iegādātās lietas jau ir Džeinas un Ročestera istabā.

      “Viņa patiešām runā manā valodā,” Ouens nodomāja.

      – Vai