Sausserža saldā smarža. Nora Robertsa

klusībā dusmojās par satiksmi, kuras dēļ nevarēja šķērsot Galveno ielu. Viņš nogaidīja, līdz parādījās zaļā gaisma, un metās šķērsām pāri krustojumam. Nelikdamies ne zinis par zīmi ar uzrakstu “Slēgts” pie restorāna stikla durvīm, viņš pieklauvēja.

      Restorāna telpās bija ieslēgta gaisma, bet cilvēkus nemanīja. Ouens atkal paņēma telefonu un pēc atmiņas sastādīja Eiverijas numuru.

      – Nolāpīts, Ouen! Es notraipīju telefonu ar mīklu.

      – Tātad tu esi restorānā! Atver durvis, citādi es nosalšu!

      – Nolāpīts, – Eiverija atkārtoja un pārtrauca sarunu.

      Pēc pāris sekundēm Ouens viņu ieraudzīja. Sieviete bija tērpusies džinsos un melnā džemperī, kura piedurknes bija uzrotītas līdz elkoņiem, un aplikusi baltu priekšautu. Viņas mati… Kas tā par krāsu? Ouens aptvēra, ka šī krāsa ir ļoti līdzīga viesnīcas spožajam vara jumtam.

      Eiverija sāka krāsot matus pirms vairākiem mēnešiem, izmēģinot visu, izņemot savu dabisko toni – rudo matu krāsu, kas bija skotu cilts vadones cienīgs. Tolaik viņa matus arī apgrieza pavisam īsus, bet tagad tie bija atauguši tiktāl, ka strādājot Eiverija tos atglauda uz aizmuguri.

      Koši zilo acu skatiens dusmīgi ieurbās Ouenā, un viņa atvēra durvis.

      – Ko tu gribi? – Eiverija prasīja. – Es gatavojos darba dienai.

      – Es tikai gribu pabūt šeit un izbaudīt klusumu. Es nemaz netraucēšu. – Ouens ielīda telpā, lai Eiverija nevarētu viņu atstāt aiz durvīm. – Man jāpiezvana, bet viesnīcas troksnī nevaru parunāt.

      Eiverija palūkojās uz viņa portfeli un samiedza zilās acis.

      Ouens apburoši pasmaidīja.

      – Labi, man ir arī nedaudz jāpastrādā ar dokumentiem. Es apsēdīšos pie letes. Būšu ļoti, ļoti kluss.

      – Labi. Bet netraucē mani!

      – Pirms tu atgriezies virtuvē – vai tev ir kafija?

      – Nē, nav. Es gatavoju mīklu, kas pielipa pie jaunā telefona. Vakar strādāju restorānā līdz vakaram, un astoņos no rīta Frenija paziņoja, ka ir saslimusi. Izklausījās, ka viņas balsene izlaista caur gaļas maļamo mašīnu. Divi apkalpotāji vakar saslima ar to pašu, tātad man būs jāstrādā visu dienu. Deivs šovakar nestrādās, jo četros ies uz zobu kanāla tīrīšanu, un pulksten pusvienos restorānā ieradīsies tūristi.

      Eiverija asi izgrūda vārdus, tāpēc Ouens pacietīgi klausījās.

      – Skaidrs.

      – Vienkārši… – viņa norādīja uz garo leti. – Tiec galā pats.

      Ar spilgti zaļajām sporta kurpēm kājās viņa aizsteidzās uz virtuvi.

      Ouens bija gatavs palīdzēt, bet nojauta, ka šādā garastāvoklī Eiverija to nepieļaus. Viņš pazina sievieti tik sen, ka mācēja viņas uzvedībā atpazīt steigas, nepacietības un stresa pazīmes.

      Viņš zināja, ka Eiverija tiks ar visu galā – kā jau vienmēr. Mazo, rosīgo sarkanmati Ouens atcerējās no savas bērnības. Bijusī Būnsboro vidusskolas karsējmeitene – viņa kopā ar Beketa mīļoto Klēru bija karsējmeiteņu komandas vadītāja – kļuva par strādīgu restorāna vadītāju. Viņa gatavoja lielisku picu.

      Aiz Eiverijas palika viegls citronu aromāts un enerģijas dzirkstis. Ieklausīdamies sievietes darba trokšņos, Ouens apsēdās pie letes. Skaņas viņu nomierināja un šķita ritmiskas.

      Ouens atvēra portfeli, izņēma iPad, pierakstu bloknotu un noņēma no jostas telefonu.

      Viņš veica telefona zvanus, nosūtīja e-pasta vēstules, īsziņas, rakstīja darbu sarakstu un veica aprēķinus.

      Ouens bija iegrimis darbā. Piepeši zem deguna parādījās kafijas krūze.

      Viņš pacēla skatienu un ieraudzīja glīto Eiverijas seju.

      – Paldies. Nevajadzēja censties. Es te nebūšu ilgi.

      – Ouen, ir pagājušas jau četrdesmit minūtes.

      – Tiešām? Es pazaudēju laika izjūtu. Vai gribi, lai eju projām?

      – Kā vēlies! – Viņa piespieda dūri pie muguras, tomēr runāja brīvāk nekā iepriekš. – Es tieku ar visu galā.

      Ouens sajuta jaunu aromātu. Viņš palūkojās uz lielo plīti un ieraudzīja, ka Eiverija sākusi gatavot mērces.

      Sievietes sarkanie mati, pienbaltā āda un vasarraibumi liecināja par skotu izcelsmi, tomēr Eiverijas gatavotā tomātu mērce nebija mazāk itāliska par Armani uzvalku.

      Ouens mēdza prātot, kā Eiverija ieguvusi pavārmākslas zināšanas un apņēmību, bet tā šķita tikpat pašsaprotama viņas personības daļa kā lielās zilās acis un drošais skatiens.

      Viņa noliecās, atvēra zem letes nolikto ledusskapi un sāka likt picas sastāvdaļas traukos.

      – Ļoti žēl, ka Frenija saslimusi.

      – Man arī žēl. Viņa jūtas ļoti slikti, un Deivs arī. Viņš strādās tikai dažas stundas pēcpusdienā, jo man nav palīgu. Jūtos nelāgi, ka prasu to no viņa.

      Ouens nopētīja Eiverijas seju. Tikai tad viņš ievēroja tumšos lokus zem sievietes acīm.

      – Tu izskaties nogurusi.

      Eiverija palūkojās pāri olīvu traukam ar riebuma pilnu skatienu.

      – Paldies. Meitenēm patīk dzirdēt tādus vārdus. – Viņa paraustīja plecus. – Esmu nogurusi. Cerēju šorīt ilgāk pagulēt. Frenijai bija jāatver restorāns, un es plānoju ierasties darbā tikai pulksten pusdivpadsmitos. Tas neprasītu daudz laika, jo es dzīvoju augšstāvā. Vakarā paskatījos Džimija Felona šovu un izlasīju grāmatu, jo visu nedēļu tam nekādi neatlika laika. Aizmigu tikai pirms pulksten diviem. Astoņos zvanīja Frenija. Sešu stundu ilgs miegs būtu pietiekams, ja nebūtu jāstrādā divas maiņas pirms un viena pēc tam.

      – Labā ziņa ir tāda, ka bizness iet no rokas.

      – Par labajām ziņām domāšu pēc tūristu apmeklējuma. Pietiek! Kā sokas viesnīcā?

      – Ļoti labi. Rīt sāksim aprīkot trešā stāva telpas.

      – Ar ko aprīkot?

      – Ar mēbelēm, Eiverij.

      Viņa nolika trauku malā un cieši palūkojās uz Ouenu.

      – Nopietni? Patiešām?

      – Inspektors šodien pēcpusdienā aplūkos telpas un sniegs vērtējumu. Domāju, ka mums ļaus tās apmēbelēt, jo nav iemesla to aizliegt. Nupat runāju ar Houpu, viņa sāks uzkopšanas darbus. Māte un krustmāte nāks palīgā. Varbūt viņas jau ir klāt, jo ir gandrīz vienpadsmit.

      – Gribēju palīdzēt. Nevaru.

      – Neuztraucies! Mums ir daudz palīgu.

      – Es gribēju būt viena no viņiem. Varbūt piebiedrošos rīt, ja netraucēs slimība un zoba kanāls. Ouen, tie ir nopietni jaunumi! – Viņa līksmi apgriezās uz spilgti zaļo apavu papēža. – Tu tos pateici tikai pēc stundas!

      – Tu biji pārāk aizņemta ar dusmošanos.

      – Ja tu pateiktu jaunumus, es būtu pārāk priecīga, lai dusmotos. Pats vainīgs!

      Skaistā Eiverija Makteiviša pievērsa viņam nogurušo acu skatienu un uzsmaidīja.

      – Varbūt mirkli atpūtīsies?

      – Man šodien nepārtraukti jābūt kustībā. Kā haizivij. – Eiverija noņēma