Sausserža saldā smarža. Nora Robertsa

Ouens tās piesardzīgi atstūma vaļā.

      – Es tikai aizvēršu terases durvis. Tām ir jābūt ciet.

      Klusībā Ouens atzina, ka viņa teikto vārdu atbalss tukšajā istabā uzdzen šermuļus. Viņš ielika cepuri mēteļa kabatā, piegāja pie terases, aizvēra un aizslēdza durvis. Kad Ouens piegāja pie otrajām terases durvīm, viņš ieraudzīja gaismu Eiverijas dzīvoklī virs restorāna.

      Viņš redzēja sievieti noejam gar logu.

      Gaiss sastinga, un sausserža smarža kļuva spēcīgāka.

      – Es jau iepriekš esmu jutis šo smaržu, – Ouens murmināja, nenovērsdams skatienu no Eiverijas logiem. – Bekets teica, ka tu viņu brīdināji tovakar, kad riebeklis Sems Frīmonts uzbruka Klērai. Paldies par to. Beks un Klēra drīz precēsies. Tu to droši vien jau zini. Mans brālis iemīlēja Klēru jau sen.

      Viņš aizvēra durvis un pagriezās.

      – Vēlreiz paldies.

      Vannasistabas durvis bija vaļā, un Ouens ieraudzīja savu atspulgu spogulī dzelzs ietvarā. Nācās atzīt, ka viņš izskatās pārbijies, un izspūrušie mati iespaidu padarīja spokainu.

      Ouens automātiski mēģināja ar plaukstu nogludināt matus.

      – Es tikai staigāju pa telpām un veicu piezīmes. Vēl ir atlicis pavisam nedaudz darāmā. Tikai ne šeit. Te viss ir pabeigts. Domāju, ka strādnieki gribēja izremontēt šo istabu pēc iespējas ātrāk. Daži mazliet sabijās. Neapvainojies. Tāpēc… Es visu pabeigšu un došos projām. Uz redzēšanos! Kaut gan tevi nevar redzēt, bet…

      Viņš atmeta ar roku un atmuguriski izgāja no istabas.

      Vairāk nekā pusstundu Ouens turpināja apstaigāt telpu pēc telpas, stāvu pēc stāva, un veica piezīmes. Dažas reizes viņš sajuta sausserža aromātu vai dzirdēja atveramies durvis.

      Spoka attieksme – Ouens to vairs nevarēja apstrīdēt – šobrīd šķita labvēlīga. Tomēr viņš juta atvieglojumu, kad aizslēdza aiz sevis viesnīcas durvis.

      ***

      Zem Ouena zābakiem klusi gurkstēja sniegs. Viņš nesa kafiju un virtuļus. Pusstundu pirms saullēkta viņš atgriezās viesnīcā, devās tieši uz virtuvi un nolika uz galda kasti ar virtuļiem, līdzi paņemto kafiju un portfeli. Lai uzlabotu noskaņojumu, Ouens devās uz uzņemšanas telpu un iedarbināja ar gāzi apsildāmo kamīnu. Tīksminādamies par siltumu un gaismu, viņš novilka cimdus un ielika jakas kabatā.

      Vīrietis atgriezās virtuvē, atvēra portfeli, izņēma mapi un vēlreiz pārlūkoja dienā veicamo darbu sarakstu. Ieskanējās pie jostas piestiprinātais telefons, un tas nozīmēja, ka pienācis laiks rīta sapulcei.

      Ouens bija apēdis pusi virtuļa ar glazūru, kad dzirdēja pie viesnīcas piebraucam Raidera kravas automašīnu. Brālis bija uzlicis galvā cepurīti ar Montgomeriju ģimenes būvuzņēmuma logo. Viņam mugurā bija bieza, apskrambāta darba jaka, un sejā bija neapmierināta izteiksme, kas vēstīja, ka izdzerts par maz kafijas. Raidera suns Dumiķis ienāca telpā, paostīja gaisu un ilgpilni palūkojās uz Ouena virtuļa atlikušo pusi.

      Raiders ieņurdējās un pastiepa roku pēc kafijas.

      – Tā ir Beka krūze, – Ouens nevērīgi izmeta. – Par to liecina burts “B” uz tās sāna.

      Raiders vēlreiz ieņurdējās un paņēma krūzi, uz kuras bija uzšņāpts burts “R”. Pēc ilga malka viņš aplūkoja virtuļus un izvēlējās ar ievārījumu pildīto.

      Dumiķis sāka sparīgi vicināt asti un balvā saņēma virtuļa gabalu.

      – Beks kavē, – Ouens paziņoja.

      – Tu nolēmi, ka mums jāsatiekas pirms rītausmas. – Raiders nokoda lielu virtuļa gabalu un uzdzēra kafiju. Viņš nebija noskuvies, tāpēc vaigus klāja bārdas rugāji. Tomēr, pateicoties uzņemtajam kofeīnam un cukuram, no zaļajām acīm ar zeltainiem lāsumiņiem pagaisa miegainība.

      – Kad ieradīsies strādnieki, mums nebūs laika apspriesties. Es apstaigāju viesnīcas telpas vakar pēc darba. Jūs esat labi pastrādājuši.

      – Tieši tā! Šorīt pabeigsim pēdējos darbus trešajā stāvā: pieliksim griestu līstes, uzstādīsim lampas, un dažās istabās vēl nav pielikti nolādētie dvieļu turētāji. Luters jau ir ķēries pie margām un balustrādēm.

      – Redzēju. Es veicu dažas piezīmes.

      – Jā, jā.

      – Kad būšu pilnībā apskatījis otro stāvu, piezīmju būs vēl vairāk. Pēc tam es došos uz trešo stāvu.

      – Ko mēs vēl gaidām? – Raiders paņēma otru virtuli un devās projām. Viņš neskatoties pameta vēl vienu kumosu sunim, kurš sekoja saimniekam pa pēdām.

      Dumiķis notvēra kumosu tik precīzi, kā labi trenēts bokseris atvaira pretinieka sitienu.

      – Bekets neieradās.

      – Viņam ir sieviete, – Raiders norādīja, – un trīs bērni. Ir darba dienas rīts. Viņš ieradīsies, līdzko varēs, un mēs viņam visu izstāstīsim.

      – Te šur tur vajag uzlabot krāsojumu, – Ouens iesāka.

      – Zinu. Es neesmu akls.

      – Es lūgšu strādniekiem visā mājā uzstādīt žalūzijas. Ja šodien tiks pabeigts remonts trešajā stāvā, nākamās nedēļas sākumā jau varēsim ķerties pie logu apdares.

      – Vīri visu satīrīja, tomēr ar to nepietiek. Telpas ir jāuzkopj rūpīgi. Tas ir viesnīcas pārvaldnieces pārziņā.

      – Es šorīt parunāšu ar Houpu. Un prasīšu apgabala pārstāvjiem atļauju gatavoties viesnīcas atvēršanai.

      Raiders neizpratnē palūkojās uz brāli.

      – Mūsu rīcībā ir vēl vismaz divas nedēļas, neskaitot brīvdienas.

      Tomēr Ouenam, kā parasti, bija padomā kāds plāns.

      – Raj, mēs varam pabeigt darbu trešajā stāvā un virzīties uz leju. Tu taču saproti – līdzko mēs visu būsim nokārtojuši, mamma, Karolī un, protams, arī Houpa sāks pirkt visādus niekus.

      – Saprotu. Mums nevajag, lai viņas vēl vairāk maisītos pa kājām.

      Kad brāļi tuvojās trešajam stāvam, pirmajā stāvā kāds atvēra durvis.

      – Mēs esam trešajā stāvā, – Ouens sauca. – Kafija ir virtuvē.

      – Paldies, Jēzu!

      – Jēzus nenopirka tavu kafiju. – Ouens noglāstīja ar bronzu apstrādāto ovālo plāksnīti ar iegravētu uzrakstu “Viesnīcas pārvaldniece”. – Glīti!

      – Šeit ir pilns ar tādām plāksnītēm. – Raiders iedzēra vēl vienu malku kafijas, un viņi iegāja telpā.

      – Izskatās labi, – Ouens atzinīgi palocīja galvu un izstaigāja mazo virtuvīti, vannasistabu un abas guļamistabas. – Te ir jauki un ērti. Numuriņš ir glīts un praktisks, gluži kā mūsu viesnīcas pārvaldniece.

      – Viņa ir gandrīz tikpat prasīga un sīkumaina kā tu.

      – Neaizmirsti, kurš tevi apgādā ar virtuļiem, brālīt!

      Izdzirdējis vārdu “virtuļi”, Dumiķis sāka sparīgi vicināt asti.

      – Tev pietiek, draudziņ, – Raiders viņam aizrādīja. Izgrūdis smagu nopūtu, Dumiķis nogūlās uz grīdas.

      Ouens ieraudzīja uz kāpnēm Beketu. Brālis bija noskuvies, un viņa acis mirdzēja. Patiesībā Bekets izskatījās apjucis, kā jau vīrietis