Ko Alise aizmirsa. Laiena Moriartija

ziņu, mēs skolā rīkojām paraugdemonstrējumus – es nekavējoties steidzos šurp, pat nepakavēdamās, lai pārģērbtos. Dažs labs uz mani gan pablenza, taču nu jau mani ar to vairs nevar pārsteigt! Labi, nerunāsim vairs par to, pastāsti man, kas ir noticis un ko saka ārsti. Tu esi bāla kā krīts. – Māte apsēdās uz gultas malas un papliķēja Alisei pa kāju. Pa viņas roku augšup un lejup paslidinājās rokassprādzes ar vizuļiem. Vai mamma bija iedegusi? Vai mammas tērpam bija krūšu izgriezums?

      – Kādus paraugdemonstrējumus? – Alise noprasīja, nespēdama novērst skatienu no šī neparastā radījuma. Mamma, tomēr ne mamma. Atšķirībā no Elizabetes, viņai nebija nevienas jaunas grumbiņas – patiesībā biezais grima slānis bija padarījis viņas seju gludu, un tāpēc viņa izskatījās jaunāka.

      Elizabete iejaucās:

      – Alise ir zaudējusi krietnu daļu atmiņas, mammu. Viņa neatceras neko, kas noticis pēc tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotā gada.

      – Ai, – Barba noteica, – man nepavisam nepatīk, kā tas izklausās. Man jau likās, ka viņa izskatās pārāk bāla. Tev noteikti ir smadzeņu satricinājums. Tikai neaizmiedz! Pēc smadzeņu satricinājuma katrā ziņā vajag palikt nomodā. Dari, ko darīdama, mīļā Alise, bet tu nedrīksti aizmigt!

      – Tas ir mīts, – Elizabete iebilda. – Šāds ieteikums vairs nepastāv.

      – Nu, īstenībā es to nemaz nezinu, jo man šķiet, ka pavisam nesen es izdevumā Reader’s Digest lasīju par kādu mazu puiku Endiju, kurš bija sasitis galvu, braukādams pa brikšņiem ar vienu no tiem mazajiem motocikliem, un tieši tas pats notika arī ar Sandras mazdēlu, un es tev saku skaidri un gaiši, ka nemūžam neļautu Tomam kāpt uz kaut kā tāda, Alise, lai gan esmu gatava saderēt, ka tas mazais velnēns būtu sajūsmā, jo tie ir briesmīgi bīstami pat tad, ja galvā tiek uzlikta ķivere, un tam mazajam puikam, tam Endijam, ķiveres nemaz nebija. Manuprāt, tas bija Endijs, bet varbūt Ārnijs, lai gan tas ir jocīgs, vecmodīgs vārds, kādu mūsdienās vairs negadās bieži dzirdēt…

      – Mammu? – Alise pārtrauca, sapratusi, ka izejas no Endija/Ārnija labirinta vairs nebūs. Māte allaž bijusi slimīgi pļāpīga, lai gan parasti sabiedrībā viņa runāja daudz klusāk, izrādot slimīgu bijību pret apkārtējiem, un tāpēc vienmēr nācās atgādināt: “Runā skaļāk, mammu!” Ja uzradās kāds cilvēks, kuru māte nebija labi pazinusi vismaz divdesmit gadus, viņas tērgāšana gluži kā izslēgts radioaparāts vienā mirklī aprāvās teikuma vidū. Viņa ierāva galvu plecos, centās neskatīties nevienam acīs un kaitinoši pazemīgi smaidīja. Viņa bija tik kautrīga, ka tolaik, kad Alise un Elizabete vēl mācījās skolā, ikreiz pirms vecāku sapulces viņai no satraukuma burtiski kļuva nelabi. Viņa pārnāca mājās, izskatīdamās bāla un drebēdama no pārguruma, nespēdama atcerēties gandrīz ne vārda no visa, ko skolotāji bija sacījuši, it kā galvenais būtu vienkārši ierasties, nevis klausīties, un Elizabete tādēļ vienmēr kļuva gandrīz vai traka no dusmām, jo viņa vēlējās uzzināt visus tos labos vārdus, ko skolotāji bija par viņu teikuši. (Alisei kaut kas tāds nemaz nerūpēja, jo viņai bija skaidrs, ka lielākajai daļai skolotāju droši vien vispār nebija ne jausmas, kas viņa tāda ir, jo Alisi bija piemeklējusi tāda pati kautrība. Viņa to bija mantojusi gluži kā nelāgu fizisku kaiti, piemēram, kā ekzēmu.)

      Tagad Alises māte runāja normālā skaļumā (patiesībā pat mazliet skaļāk, nekā būtu nepieciešams), un viņa vairs nešaudīja apkārt piesardzības pilnus skatienus, lai pārliecinātos, vai tuvumā negrasās uzrasties kāds nozīmīgs svešinieks. Turklāt izskatījās, ka viņa bija iemācījusies turēt galvu pavisam citādi nekā agrāk; viņas zods bija pasliets augšup, bet kakls izliekts kā pāvam. Alisei tas kādu atgādināja; kādu, ko viņa noteikti nebija aizmirsusi, kādu, ko viņa pazina pavisam labi, lai gan pagaidām nespēja nosaukt šī cilvēka vārdu.

      – Bet es tik un tā nesaprotu, kāpēc tu esi tā apģērbusies, mammu, – Alise sacīja. – Tu izskaties… neticami.

Elizabetes mājasdarbs doktoram Hodžesam

      Es klusībā nodomāju: “Lūdzu, nepiemini Rodžera vārdu, mammu. Vēl vienu satricinājumu viņa neizturēs. Viņas smadzenes varētu eksplodēt.

      – Nu, kā jau es teicu, mīļā, kad Elizabete man atstāja ziņu, mēs ar Rodžeru skolā rādījām salsas paraugdemonstrējumus. Es biju tik satriekta, kad uzzināju…

      – Vai tu teici – salsa?

      – Nevar būt, ka tu esi aizmirsusi mūsu salsas dejas! Es tev pateikšu, kāpēc, jo tu patiesībā nosauci mūsu pēdējo uzstāšanos par neaizmirstamu. Tas notika vēl tikai pagājušajā trešdienā! Olīvija kāpa uz skatuves kopā ar mums, protams, mums neizdevās pierunāt Medisonu un Tomu, lai arī viņi pamēģina, un arī tevi ne, starp citu, un Rodžers jutās ļoti vīlies, tomēr es mēģināju paskaidrot…

      – Rodžers? – Alise noprasīja. – Kas ir Rodžers?

Elizabetes mājasdarbs doktoram Hodžesam

      Ko gan es centos kādam iestāstīt? Viņa taču nespēj nociesties ne piecas minūtes, nepieminot Rodžera vārdu.

      – Jā, Rodžers, protams. Paklau, nevar būt, ka tu esi aizmirsusi Rodžeru. Vai tā ir? – Māte izskatījās pārbijusies. Viņa uzrunāja Elizabeti: – Tas ir ļoti nopietni, vai ne? Man jau likās, ka viņa izskatās pārāk bāla. Viņa ir burtiski bezkrāsaina.

      Alise mēģināja atcerēties kādu citu vārdu, kas izklausītos tāpat kā Rodžers. Rods? Roberts? Māte parasti mēdza izrunāt citu cilvēku vārdus mazliet nepareizi. Džeimijs pārtapa par Džoniju, Sūzena par Sūzanu un tā tālāk.

      – Vienīgais Rodžers, ko es pazīstu, ir Nika tētis, – Alise viegli iesmējās, jo Nika tētis bija nedaudz smieklīgs.

      Māte stingi raudzījās uz viņu. Melnās, smailās skropstas padarīja viņu līdzīgu lellei.

      – Nu, bet tieši par to Rodžeru es jau arī runāju, mīļā. Par savu vīru Rodžeru.

      – Par tavu vīru?

      – Dievs, stāvi man klāt, – Elizabete nopūtās.

      Alise pagriezās pret viņu.

      – Mamma ir apprecējusi Rodžeru?

      – Baidos, ka jā.

      – Bet… Rodžeru? Patiešām?

      – Jā. Patiešām.

      Tātad tā otra Alise viņas vietā bija apmeklējusi vēl vienas kāzas. Tādas, ko Alise pat nemaz nespēja iztēloties.

      Pirmkārt, māte nekad nebija gribējusi ne dzirdēt par satikšanos ar citiem vīriešiem. “Ak, es esmu par vecu tādām lietām,” viņa mēdza sacīt. “Uz satikšanos var iet tikai jaunas un skaistas sievietes! Turklāt dzīvē ir tikai viena īsta mīlestība, un man tas bija jūsu tēvs. Vai gan kāds cits vīrietis vispār spēj viņam līdzināties?” Lai gan Elizabete un Alise pastāvīgi centās iegalvot mātei, ka viņa vēl aizvien ir jauna un pievilcīga un tētis nemūžam nebūtu gribējis, lai mamma par viņu sēro līdz mūža galam, klusībā Alise bija lepojusies ar šādu mātes uzticību. Tas bija kaut kas skaists un aizkustinošs, tomēr vienlaikus arī kaitinošs, jo tas nozīmēja, ka Alisei un Elizabetei nācās uzņemties atbildību par visu mātes sabiedrisko dzīvi.

      Nu labi, jauki, viņa bija pārvarējusi savas bailes no satikšanās ar citiem vīriešiem (droši vien vainīgas bija tieši tās, nevis mūžīga uzticība), taču apprecēties lai nu ar ko, bet ar Nika tēvu?

      – Bet kāpēc? – Alise bezpalīdzīgi vaicāja. – Kāpēc tev vajadzēja apprecēt Rodžeru?

      Viņa nodomāja: pareizi, Rodžers