Ko Alise aizmirsa. Laiena Moriartija

segu, viņa pamanījās rāmi salikt rokas atpakaļ klēpī.

      – Lūdzu, paliec tepat. Drīz atnāks kāda medmāsa, lai paskatītos, kā es jūtos, un tu varēsi apvaicāties viņai. Vienkārši paliec tepat un parunājies ar mani. Es domāju, ka tas man palīdzēs atlabt.

      Elizabete uzmeta skatienu pulkstenim un noteica:

      – Nezinu gan, – tomēr tad atslīga krēslā.

      Alise ērtāk iegrozījās aiz muguras saliktajos spilvenos. Viņa iedomājās, vai nevajadzētu uzdot vēl kādu jautājumu par fotogrāfijā redzamajiem bērniem (trīs – tas bija tik nepadevīgs un neiespējams skaits!), taču sajūta bija tik sirreāla, ka šķita muļķīga. Gluži kā filma, kas bija tik pārspīlēta, ka nācās nemitīgi grozīties savā vietā, cenšoties nesākt skaļi smieties. Prātīgāk bija apvaicāties, kā Elizabetei klājas.

      Elizabete bija noliekusi galvu un kasīja kaut ko neredzamu uz savas plaukstas locītavas. Alise vēlreiz paskatījās uz grumbiņām, kas, šķiet, bija savilkušas uz leju māsas lūpu kaktiņus, veidojot tādu kā bēdīgu grimasi. Vai pie visa vainīgs bija vienīgi vecums? (Vai arī viņas pašas lūpu kaktiņi bija tā nolaidušies uz leju? Drīz viņa paskatīsies. Drīz.) Tomēr tas vēl nebija viss; māsā slēpās dziļas, smagas skumjas.

      Vai, būdama precējusies ar to pelēkajam lācim līdzīgo vīrieti, viņa nejutās laimīga? (Vai bija iespējams mīlēt bārdainu vīrieti? Bērnišķīgi. Protams, tas bija iespējams. Pat tad, ja šī bārda bija ievērojami kupla.)

      Alise ieraudzīja, ka Elizabete krampjaini norij siekalas. Viņas kakls noraustījās.

      – Par ko tu domā? – Alise noprasīja. Elizabete satrūkās un pacēla galvu.

      – Nezinu, tāpat vien. – Viņa apspieda žāvas. – Piedod. Tas nav garlaicības dēļ. Gluži vienkārši esmu nogurusi. Pagājušajā naktī pagulēju tikai pāris stundas.

      – Ak tā, – Alise noteica. Paskaidrojumi bija lieki. Gan viņai, gan Elizabetei visu mūžu bija nācies ciest no briesmīgiem bezmiega uzplūdiem. Tos viņas bija mantojušas no mātes. Pēc tēva nāves Alise un Elizabete bieži vien visu nakti pavadīja nomodā kopā ar māti. Vienās rītakleitās viņas sēdēja rindā uz dīvāna, skatījās videofilmas, dzēra karstās šokolādes un iesala dzērienu un nākamajā dienā gulēja līdz pat vakaram, kamēr kluso, miega pilno māju piestrāvoja saules stari.

      – Kā man pēdējā laikā veicas ar bezmiegu? – Alise gribēja zināt.

      – Patiesībā nemaz nezinu. Es nezinu, vai tu vēl aizvien nespēj aizmigt.

      – Tu nezini? – Alise apjuka. Viņas allaž bija viena otrai ziņojušas visus jaunumus par savu cīņu ar bezmiegu. – Bet vai tad mēs… vai tad mēs nemaz nesarunājamies?

      – Protams, ka sarunājamies, bet tu laikam esi ļoti aizņemta ar bērniem un visu pārējo, un tāpēc mūsu sarunas varbūt ir nedaudz sasteigtas.

      – Aizņemta, – Alise atkārtoja. Viņai itin nemaz nepatika, kā tas izklausījās. Pret aizņemtiem cilvēkiem viņa allaž bija izturējusies ar zināmu neuzticību; šādi cilvēki par sevi mēdza sacīt: “Noskrējies! Pagalam!” Kur gan bija tā jāsteidzas? Kāpēc viņi nedzīvoja lēnāk? Ar ko tieši viņi bija tik ļoti aizņemti?

      – Skaidrs, – viņa noteica, juzdamās neizskaidrojami neērti. Šķita, ka starp viņu un Elizabeti kaut kas īsti nebija kārtībā. Ik pēc brīža radās sajūta, ka viņu pieklājīgā izturēšanās ir stīva un draudzīga, it kā viņas būtu tikai labas paziņas, kuras vairs nemēdz satikties tik bieži kā senāk.

      Vajadzēs par to apvaicāties Nikam. Tā bija viena no Nika labākajām īpašībām; viņam patika runāt par citiem cilvēkiem, pētīt viņus un mēģināt izprast. Viņu interesēja dažādi attiecību sarežģījumi. Turklāt Elizabete viņam bija ļoti mīļa, un, zobodamies vai žēlodamies par viņu (jo Elizabete dažkārt mēdza izturēties ārkārtīgi kaitinoši), Niks to darīja īsti brālīgā stilā, lai Alise nejustos spiesta māsu aizstāvēt.

      Paraudzījusies uz Elizabetes skaisti piegriezto krēmkrāsas kostīmu (izskatījās, ka viņu abu ģērbšanās stils divtūkstoš astotajā gadā bija uzlabojies), Alise apvaicājās:

      – Vai tu vēl aizvien strādā tajā katalogu vietā? “Dārgumu lādē”?

      Elizabete rakstīja tekstus milzīgam ikmēneša pasta pasūtījumu katalogam, kura nosaukums bija “Dārgumu lāde”. Viņai vajadzēja izdomāt atjautīgus, pārliecinošus vārdus par daudziem simtiem dažādu preču, sākot ar lūpu spīdumu ar banānu garšu un beidzot ar olu vārāmo ierīci un ūdensnecaurlaidīgu radioaparātu, ko varēja klausīties dušā. Viņa saņēma daudzus bezmaksas paraugus, un tas bija jauki. Katru mēnesi pēc kataloga iznākšanas visa ģimene lasīja Elizabetei priekšā tos tekstus, kas viņiem bija iepatikušies visvairāk. Frenija lepni glabāja visus “Dārgumu lādes” izdevumus goda vietā, un ikreiz, kad pie viņas ciemos ieradās draudzenes, viņas bija spiestas tos visus izlasīt.

      – Ak, šķiet, ka tas ir bijis tik sen, – Elizabete noteica. Paskatījusies uz Alisi, viņa viegli pašūpoja galvu, it kā nemūžam neko tādu nebūtu pieredzējusi. – Tu esi kā ceļotāja laikā, nudien.

      – Tātad jāpieņem, ka tu vairs tur nestrādā? – Alisi pārņēma aizkaitinājums. Ja ikreiz, kad viņa uzdos kādu vienkāršu jautājumu, visi uzlūkos viņu ar bijību, tas sāks kļūt apnicīgi. Cik daudz pārmaiņu gan varēja notikt desmit gadu laikā? Šķiet, mainījies bija pilnīgi viss.

      – “Dārgumu lāde” tagad ir pārveidota par interneta vietni, – Elizabete paskaidroja. – Un es no turienes aizgāju pirms sešiem gadiem. Es apmēram četrus gadus nostrādāju kādā aģentūrā un tad pirms diviem gadiem sāku vadīt seminārus par to, kā rakstīt reklāmas vēstules. Vai arī mēstules, kā tagad lielākā daļa cilvēku mēdz tās dēvēt. Šie semināri ir – nu, lai cik savādi tas arī liktos, šiem semināriem ir ļoti lieli panākumi. Lai nu kā, es vismaz varu nopelnīt sev iztiku. Arī šodien, kad Džeina man piezvanīja, lai pateiktu par tevi, es vadīju vienu no šādiem semināriem.

      – Tātad tas ir tavs bizness?

      – Jā.

      – Oho! Tas ir tik iespaidīgi. Īsts veiksmes stāsts. Es allaž esmu zinājusi, ka tu būsi veiksmīga. Vai es varu aiziet un paskatīties?

      – Aiziet un paskatīties? Paskatīties uz mani? – Elizabete nosprauslojās.

      – Ak tā. Tad jau es laikam jau esmu to darījusi, vai ne?

      Elizabete atteica:

      – Nē, Alise, tu nekad neesi izrādījusi ne mazāko interesi par kāda mana semināra apmeklēšanu. – Viņas balss atkal skanēja asi.

      – Ak tā, – Alise apjukusi noteica. – Izklausās, ka… nu, kāpēc gan lai es to nedarītu?

      Elizabete nopūtās.

      – Tu gluži vienkārši esi patiešām aizņemta, Alise. Tas arī ir viss.

      Atkal tas pats vārds. Aizņemta.

      – Turklāt es domāju, ka tev mana karjeras izvēle varbūt šķiet nedaudz… bezgaumīga.

      – Bezgaumīga? Es tā teicu? Es tā teicu par tevi? Es nemūžam nebūtu varējusi tā pateikt! – Alisi pārņēma šausmas. Vai viņa bija pārvērtusies par nejauku cilvēku, kas sprieda par citiem pēc viņu karjeras izvēles? Viņa allaž bija lepojusies ar Elizabeti. Elizabete taču bija tā gudrā, tā, kura kāpa augšup pa karjeras kāpnēm, kamēr Alise palika turpat savā drošajā vietā.

      Elizabete iebilda:

      – Nē,